Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Laiku pa laikam pūlis kliedza: — Dāvanas! Dāvanas! — un Toms atbildot riekšavām kaisīja pūlī jaunus spožus naudas gabalus.

Hronists stāsta: «Greisčērčstrītas augšgalā pie Ērgļa kroga pilsēta bija uzcēlusi greznu arku, zem kuras atradās paaugsti­nājums, kas sniedzās no vienas ielas malas līdz otrai. Te bija sarīkota vēsturiska pantomīma, kas attēloja karaļa tuvākos senčus. Tur sēdēja Jorkas Elizabete lielas, baltas rozes vidū, un gleznās ziedlapiņas vijās ap to izsmalcinātos kruzuļos. Tai blakus tādā pašā lielā, sarkanā rozē sēdēja Henrijs VII. Ka­raļu pāra rokas bija savienotas, un skatītājiem uzkrītoši dūrās acīs abu laulājamie gredzeni. No baltās un sarkanās rozes stiepās kāts, kas sasniedza otro estrādi. Tur atradās Henrijs VIII, cēlies no baltās un sarkanās rozes; viņam blakus sēdēja Džeina Seimora, tagadējā karaļa māte. No šī pāra atkal stiepās kāts līdz trešajai estrādei, kur uz troņa atradās paša Edvarda VI tēls visā karaļa godībā. Visas trīs ainas apvija sarkanu un baltu rožu vītnes.»

īpatnējais, skaistais skats gavilējošo pūli tā ielīksmoja, ka kliedzieni pilnīgi pārspēja bērna vājo balsi, kuram bija uzdots ainas nozīmi izskaidrot slavas dziesmās. Bet Toms Kentijs to nenožēloja. Skaļie padevības jūtu izpaudumi bija saldāki par visām dzejām, cik labas tās arī nebūtu. Kad Toms pagrieza pret ļaužu pūli savu laimīgo jauno seju, tauta ievēroja viņa līdzību ar attēlu un vētrainiem aplausiem izteica sajūsmu.

Procesija virzījās arvien uz priekšu — no vienas svētku ar­kas uz otru, garām neskaitāmiem attēliem, kas simbolizēja un cildināja gan jaunā karaļa tikumus, gan viņa talantus vai nopelnus.

«Pa visu Cīpsaidu pie katra loga un piebūves plīvoja ka­rogi un vimpeļi; no balkoniem nokarājās visdārgākie tepiķi, audumi un zelta brokāts — to dārgumu paraugi, kuri glabājās noliktavās. Tikpat skaisti un vēl bagātīgāk bija greznotas arī citas ielas.»

«Un visi šie neredzētie brīnumi un dārgumi izlikti, lai ap­sveiktu mani, mani!» Toms Kentijs domāja.

Neīstā karaļa vaigi kvēloja satraukumā, acis mirdzēja, un viņš jutās kā prieka drudzī. Pēkšņi tieši tajā brīdī, kad viņš pa­cēla roku, lai mestu riekšavu naudas, viņš ieraudzīja ļaužu pūļa otrā rindā bālu, pārsteigtu seju un sev pievērstu stīvu ska­tienu. Viņam sametās tumšs gar acīm: viņš pazina savu māti! Neviļus viņš ātri aizlika roku acīm priekšā — ar plaukstu uz āru, kā to agrāk aiz paraduma darīja. Acumirklī sieviete iz­lauzās cauri pūlim, cauri sargiem un atradās viņam blakus. Viņa satvēra Toma kāju, apklāja to skūpstiem un sauca:

— Bērns, mans dārgais bērns! — un pacēla uz viņu prieka un mīlestības apskaidrotu seju.

Tūliņ viens no karaļa miesassargiem lādēdamies aizvilka viņu projām un ar spēcīgu grūdienu aizgrūda atpakaļ pūlī. Vārdi: «Sieva, es tevi nepazīstu!» — jau bija Tomam uz lūpām, bet mātei nodarītā pārestība tam smeldza sirdī. Un, kad viņa pagriezās, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz Tomu, iekams pūlis to galīgi aizsedza viņas acīm, tai bija tik sāpīga sejas izteiksme, ka Toms bezgala nokaunējās. Sis kauns iz­dedzināja viņa uzpūtību un sarūgtināja prieku par zagto ka­raļa godu. Visi godinājumi viņam uzreiz likās bezvērtīgi, tie nokrita no viņa kā satrunējušas skrandas.

Procesija gāja arvien tālāk, ielu izgreznojumi vērtās arvien krāšņāki, apsveikumu saucieni skanēja arvien stiprāk, bet Tomu Kentiju tie vairs neskāra. Viņš nekā ne redzēja, ne dzir­dēja. Karaliskais spožums viņa acīs bija zaudējis visu jaukumu un pievilcību, apkārtējā greznumā viņš lasīja pārmetumu. Sirdi grauza asas sāpes. Viņš domāja:

«Kaut jel mani dievs atbrīvotu no šī gūsta!»

Tā viņš neviļus atkārtoja tos pašus vārdus, kādus bez mitas bija čukstējis šīs ar varu uzspiestās godības pirmajās dienās.

Spīdošā procesija līčloču stiepās pa vecpilsētas dīvainajām, līkumotajām ielām kā bezgalīgs, mirdzošs pūķis, tautas gaviļu saucienu pavadīts. Bet karalis jāja noliektu galvu, nekā cita savā priekšā neredzēdams kā vien mātes sāpju sagrauzto seju.

— Dāvanas! Dāvanas! — Bet ļaužu izstieptajās rokās vairs nebira spožie naudas gabali.

— Lai dzīvo Anglijas karalis Edvards!

Likās, ka visa zeme nodreb no šī kliedziena atbalss; tikai karalis neatsaucās. Viņa ausis šie saucieni skāra kā tāla bangu dunoņa, ko noslāpēja citas skaņas, kas skanēja tuvāk, viņa paša krūtīs, viņa paša nemierīgajā sirdsapziņā. Sī pār­metumu pilnā balss nemitīgi atkārtoja nekrietnos vārdus: «Sieva, es tevi nepazīstu!» Sie vārdi plosīja Toma sirdi, kā kapu zvans satriec drauga sirdi, kad jānožēlo kāds slepeni iz­darīts pārkāpums pret mirušo.

Uz katra soļa viņu gaidīja jauni godinājumi, jauni brīnumi, atklājās jauns krāšņums, sākās lielgabalu apsveikuma šāvienu dārdi; no gaidošā, nepārredzamā pūļa rīklēm izlauzās jauni gaviļu saucieni. Bet karalis ne ar vienu skaņu, ne ar rokas mājienu neatsaucās uz visu to, jo, izņemot balsi, kas skumji, kā pārmezdama skanēja viņa dvēselē, viņš nekā cita nedzirdēja.

Pamazām arī skatītāju sejās izzuda jautrā izteiksme un tās vietā iezagās kaut kas nemieram vai rūpēm līdzīgs. Ari apsveikumu saucieni vairs nebija tik skaļi. Lords protektors to ātri pamanīja un tikpat ātri saprata paguruma cēloni. Viņš pieaulekšoja karalim klāt, noņēma cepuri un, zemu pie viņa noliecies, čukstēja:

— Valdniek, tagad nav laiks un vieta sapņot vaļējām acīm! Tauta redz tavu apmākušos vaigu un nokārto galvu un uzskata to par ļaunu zīmi. Klausi manu padomu! Aizdzen mākoņus, kas tavu pieri dara drūmu, un liec atkal spīdēt pavēlnieka saulei! Pacel galvu un uzsmaidi tautai!

To teicis, hercogs pa labi un pa kreisi riekšavām meta naudas gabalus un atgriezās savā vietā. Neīstais karalis mehāniski izpildīja, ko no viņa prasīja. Bet viņa smaidā nebija dvēseles, kaut gan tikai retais no tuvāk stāvošajiem to ievēroja. Sveicinādams savus pavalstniekus, viņš tik piemīlīgi un cēli locīja spalvām greznoto galvu, ar tādu karalisku devību kaisīja visapkārt jaunus spožus naudas gabalus, ka tautas nemiers pārgāja — un apsveikuma saucieni skanēja atkal tikpat spēcīgi kā agrāk.

Tomēr īsi pirms nonākšanas galā hercogam vajadzēja vēlreiz piejāt karalim klāt un viņu uzmundrināt.

— Augstais valdniek, — viņš čukstēja, — met nost tādu liktenīgu grūtsirdību! Visas pasaules acis uz tevi vērstas!

Un viņš sapīcis piebilda:

— Kā par nelaimi, pielīda tā sasodītā ubadze! Viņa uztrauca jūsu augstību!

Lepni ģērbtais karalis pavērsa pret hercogu savu apdzisušo skatienu un neskanīgā balsī sacīja:

— Tā bija mana māte!

— Ak dievs! — protektors ievaidējās, pajādams sāņus. — Nejēdzīgais gadījums nav palicis bez sekām: viņš ir atkal zaudējis prātu!

Tagad atgriezīsimies dažas stundas atpakaļ un palūkosimies, kas notika šajā neaizmirstamajā kronēšanas dienā Vest-minsteras abatijā pulksten četros no rīta. Lai gan gaisma vēl nav aususi, mēs neesam vieni, lāpu apgaismotās galerijas jau pildās ar cilvēkiem, kas labprāt ir ar mieru septiņas astoņas stundas nosēdēt, kamēr pienāks laiks un viņi redzēs skatu, kādu otrreiz mūžā redzēt maz cerību, — karaļa kronēšanu.

Jā, Londona un Vestminstera ir nomodā, jau kopš pirmie lielgabalu šāvieni nodārdēja pulksten trijos no rīta. Bagātie pilsoņi, kuriem titula trūkums liedz piedalīties procesijā, bet kuri spēj samaksāt par privilēģiju sēdēt galerijā, drūzmējas pie abatijas sānu ieejām, kas atvērtas tādiem kā viņi.