Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Laiks velkas diezgan gausi. Jau labu laiku mitējusies katra kustība, jo galerijas jau sen pilnas kā piebāztas. Tagad varam apsēsties, mums laika pietiekami visu aplūkot un pārdomāt. Katedrālē valda krēsla. Sur tur pavīd kāds daudzo balkonu un galeriju stūris, bāztin piebāzts ar ļaudīm, bet lielu daļu aizsedz kolonnas un arhitektoniski izciļņi. Visa katedrāles plašā ziemeļu daļa skaidri pārredzama, tā ir vēl tukša un gaida Anglijas privileģētās kārtas ļaudis. Redzams arī plašais paaugstinājums jeb platforma, noklāta dārgiem audumiem. Paaugstinājuma vidū, uz kuru ved četri pakāpieni, atrodas tronis. Troņa sēdeklī iestrādāts plakans, neaptēsts akmens — Skūnas akmens1, uz kura sēžot kronēti skotu karaļi paaudze pēc paaudzes. Paraža un laiks likuši uzskatīt šo akmeni par svētu, un tagad to lieto arī angļu karaļu kronēšanas svinībās. Kā tronis, tā kāju soliņš apvilkti ar zelta brokātu.

Visapkārt valda klusums, lāpas nespodri mirgo, laiks velkas lēni. Beidzot aust gaisma, lāpas tiek nodzēstas, plašo telpu pilda maiga gaisma. Tagad kļūst redzami varenās ēkas īpatnējie apveidi — gan vēl vāji un miglaini, jo saule aizklāta viegliem mākoņiem.

1 Sākumā šis akmens atradās Skotijas pilsētā Skūnā; 1297. gadā karalis Edvards I aizveda akmeni uz Londonu. Vēlāk to novietoja kronēšanas troņa sēdekli Vestminsteras abatijā.

Pulksten septiņos miegainā vienmuļība pirmoreiz tiek pār­traukta: līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu šķērsejā parādās pirmā augstmaņu dāma, tērpusies kā Zālamans savā godībā — krāšņā apģērbā ar garu vilci. Zīdā un samtā tērpies kārtības rīkotājs to ved uz viņai norādīto vietu; otrs, tikpat grezni tēr­pies, viņas garo vilci pacēlis, seko un, kad viņa apsēdusies, sa­kārto vilci viņai klēpī. Tad viņš novieto viņai zem kājām so­liņu, kā viņa to vēlas, un kronīti noliek blakus tā, lai lēdijai tas būtu pie rokas, kad pienāks laiks visiem aristokrātiem likt galvā savus kroņus.

Pēru laulātās draudzenes nāk cita pēc citas mirdzošā rindā, starp viņām veikli slīd greznie rīkotāji, apsēdina viņas un rūpējas par viņu ērtībām. Tagad visā dievnamā valda dzī­vība, rosība un vizuļojošas krāsas. Pēc brīža iestājas klusums; visas pēru laulātās draudzenes un meitas jau sanākušas un ap­sēdušās savās vietās, un tagad baznīca izskatās kā dzīvs puķu dārzs, kas laistās visās varavīksnes krāsās un nokaisīts diman­tiem kā Piena Ceļš.

Te ir pārstāvētas visas paaudzes: šeit redz grumbainas, no­dzeltējušas, sirmas ciltsmātes, kuras, atkāpjoties atpakaļ pa laika straumi, atceras pat Ričarda III kronēšanu un tos tālos, nemierīgos gadus; šeit ir pievilcīgas sievas vidējos gados, pie­mīlīgas, skaistas jaunas sievietes, maigas, daiļas jaunavas mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, kuras droši vien uzliks savu dimanta kronīti nepareizi galvā, kad pienāks lielais brīdis, jo visa ceremonija viņām ir kaut kas jauns un uztraukums liels. Bet cerams, ka tāda kļūme tomēr nenotiks, jo frizūras visām lēdijām sakārtotas tā, lai kronītis droši novietotos, kad atska­nēs signāls to ātri uzlikt galvā.

Mēs jau redzējām, ka grezni ģērbtās lēdijas staro vienos dārgakmeņos, mēs atzīstam, ka tas ir brīnišķīgs skats, bet īs­tie pārsteigumi vēl tikai nāks. Ap pulksten deviņiem debesis pēkšņi noskaidrojas un saules gaismas strāva pārplūdina krēs­laino katedrāles iekšieni un solus ar greznajām dāmām. Ik rinda kvēlo žilbinošās, daudzkrāsainās liesmās, un no šī skata skaistuma neviļus pārskrien tirpas līdz pirkstu galiņiem. Te gaismas joslā ienāk kādas tālas austrumzemes ārkārtēja sūt­niecība, kas soļo kopā ar citiem ārzemju sūtņiem, un jums aiz­raujas elpa — tāds mirdzums ap viņiem viļņo un laistās! Aus­trumnieki no galvas līdz kājām nosēti dārgakmeņiem, un līdz ar katru kustību briljanti met uz visām pusēm dzirksteļu un staru kūļus.

Tā paiet stundas divas vai divas ar pusi. Tad artilērijas dobjā dārdoņa ziņo, ka karalis ar procesiju ir ieradies. Gaidī­tāju pūlim pāršalc satraukums, lai gan katram zināms, ka vēl vajadzēs pagaidīt, kamēr karali apģērbj un sagatavo svinīga­jai ceremonijai. Bet šo starpbrīdi varēs patīkami izlietot, ap­lūkojot krāšņi tērptos pērus, kuri pamazām piepilda telpu.

Katram pērām kārtības rīkotāji ar lielu godu ierādīja vietu un nolika viņam blakus pa rokai kroni. Skatītāji no galerijām visā nolūkojas ar dzīvu interesi, jo lielākā daļa no tiem pirmo reizi redzēja grāfus, hercogus un baronus, kuru vārdi jau piec­simt gadu ilgi nenozuda no vēstures lappusēm. Kad pēdīgi visi bija apsēdušies, no galerijām atklājās brīnišķīgs, neaizmir­stams skats.

Tagad uz paaugstinājuma iznāca cits pēc cita bīskapi ar pavadoņiem svētku tērpos, ar mitrām galvā un ieņēma ierā­dītās vietas. Tiem sekoja lords protektors un citi ievērojami valstsvīri, bet aiz tiem nāca no galvas līdz papēžiem tēraudā kalts gvardu pulks.

Uz brīdi iestājās gaidu pilns klusums, tad pēc dotā sig­nāla atskanēja svinīga mūzika, un Toms Kentijs, tērpies garā zelta brokāta mantijā, parādījās durvīs un kāpa uz paaugsti­nājuma. Klātesošie kā viens piecēlās kājās, un iesākās kronē­šanas ceremonija.

Visu katedrāli pildīja svinīgas, varenas himnas skaņas, un Tomu Kentiju pieveda pie troņa. Cita pēc citas iespaidīgi un svinīgi tika izpildītas senās ceremonijas, kamēr visi klāt­esošie tās novēroja. Bet, jo tuvāk nāca ceremonijas noslēgums, jo Toms Kentijs kļuva bālāks un bālāks un jo stiprāk bēdas un izmisums plosīja viņa nožēlu pilno sirdi.

Beidzot pienāca pēdējā ceremonija. Kenterberijas arhibīs­kaps paņēma no spilvena Anglijas kroni un pacēla to trīco­šajam viltvārdim virs galvas. Tajā pašā mirklī baznīcā iezai- gojās it kā varavīksne, jo visi angļu aristokrātijas pārstāvji un pārstāves kā viens cilvēks pacēla savus kroņus un turēja tos virs galvas.

Katedrālē iestājās dziļš klusums. Sajā svinīgajā mirklī visus pārsteidza kāda parādība, ko neviens no klātesošajiem agrāk nepamanīja, bet kas nu ātri virzījās šurp pa baznīcas galveno aili. Tas bija zēns kailu galvu, noplīsušās kurpēs, rupjā, noskrandušā uzvalkā. Svinīgi, kas nemaz nesaskanēja ar viņa netīro apģērbu un nožēlojamo izskatu, viņš pacēla roku un brīdinoši iesaucās:

— Es aizliedzu uzlikt Anglijas kroni uz šīs noziedzīgās galvas! E s esmu karalis, ne viņš!

Vairāku saniknoto klātesošo rokas jau satvēra zēnu, bet tajā pašā mirklī Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā metās uz priekšu un skaļā balsī sauca:

— Laidiet viņu vaļā un neaizskariet! Viņš patiesi ir īstais karalis!

Visus klātesošos sagrāba savādas izbailes, kas jaucās ar pārsteigumu. Visi piecēlās stāvus savās vietās, saskatījās un aplūkoja dīvainā skata galvenās personas tādām acīm, it kā lāgā nesaprastu, vai viņi visu redz nomodā un skaidrā prātā vai pa sapņiem. Lords protektors bija ne mazāk pārsteigts par citiem, bet attapās un pavēlošā balsī iesaucās:

— Nepievērsiet uzmanību tam, ko viņa augstība saka: vi­ņam atkal uznākusi slimība. Grābiet klaidoni ciet!

Un viņš tiktu sagrābts, ja neīstais karalis nebūtu piesitis kāju pie zemes un neiesauktos:

— Ar nāves sodu piedraudēdams, aizliedzu viņam ķerties klāt, — viņš ir karalis!

Rokas noslīga gar sāniem; likās, ka sapulcējušos ķērusi trieka, neviens nekustējās, nerunāja; taisnību sakot, neviens arī nezināja, ko teikt vai ko darīt tādā dīvainā, nepiedzīvotā si­tuācijā. Kamēr katrs pūlējās savaldīties un sakārtot domas, svešais zēns lepnā gaitā un ar pašapzinīgu izteiksmi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Kopš parādījies, tas ne mirkli nebija apstājies, un, kamēr klātesošie samulsumā kavējās, viņš uz­kāpa uz paaugstinājuma. Neīstas karalis priecīgi metās viņam pretī, nokrita viņa priekšā ceļos un sauca: