Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Ak, mans kungs un karali! Atļauj nabaga Tomam Ken- tijam pirmajam tev zvērēt uzticību un teikt: «Liec galvā savu kroni un stājies savā vietā!»

Lorda protektora stingrais skatiens apstājās uz pienācēja sejas, bet tūliņ viņa bargie sejas vaibsti izteica vislielāko iz­brīnu. Tādu pašu izbrīnu varēja lasīt arī citu valstsvīru sejās.

Viņi saskatījās un neapzinīgi kāpās atpakaļ. Visiem iešāvās prātā domas:

«Cik savāda līdzība!»

Lords protektors, mazliet padomājis, sacīja nopietni un godbijīgi:

— Ar jūsu atļauju, ser, es gribētu jums uzdot dažus jau­tājumus.

— Esmu gatavs atbildēt, milord.

Hercogs viņam uzdeva daudz jautājumu par nelaiķi karali, galmu, par princi un princesēm — zēns uz visu atbildēja bez kļūdām un nevilcinādamies. Viņš aprakstīja parādes istabas pilī, nelaiķa karaļa dzīvojamās telpas un Velsas prinča istabas.

Tas bija dīvaini, brīnišķīgi, neizskaidrojami — tā teica visi, kas to dzirdēja. Viss jau pagriezās uz labo pusi, un Toms Kentijs cerēja, ka viss beigsies laimīgi; taču lords protektors pakratīja galvu un teica:

— Tas patiesi ir pārsteidzoši, bet to pašu zina pateikt arī mūsu milords karalis.

Lorda protektora vārdi un fakts, ka viņu vēl dēvēja par karali, ļoti apbēdināja Tomu Kentiju. Viņš juta, ka cerības zūd.

— Tie vēl nav pierādījumi, — lords protektors pie­bilda. Cerību uzplūdi tagad vēlās ātri, ļoti ātri, bet uz otru pusi, pamezdami Tomu Kentiju uz troņa un aizraudami īsto karali projām jūrā. Lords protektors brīdi padomāja, pakratīja galvu un nosprieda pats pie sevis:

«Kā valstij, tā mums visiem ir bīstami ilgi nodarboties ar šo liktenīgo mīklu. Tautā vēl var izcelties šķelšanās, un var tikt satricināti valsts pamati.»

Un pagriezies viņš teica:

— Ser Tomas, apcietiniet šo te… bet — nē, pagaidiet!

Viņa seja noskaidrojās, jo viņam ienāca prātā labas do­mas, kā pieķert pie meliem šo noskrandušo troņa kandidātu. Viņš jautāja:

— Kur atrodas lielais valsts zīmogs? Atbildi uz šo jautā­jumu, un mīkla būs atrisināta, jo uz šo jautājumu spēj at­bildēt vienīgi Velsas princis! No šī nieka tagad atkarīgs troņa un valsts liktenis.

Tā bija asprātīga un laimīga doma. To saprata visi ievē­rojamākie valstsvīri, jo visi apkārtstāvošie apmainījās mirdzo­šiem skatieniem un tajos varēja lasīt mēmu piekrišanu. Jā!

Tikai īstais princis varēja atrisināt līdz šim neuzminēto lielā valsts zīmoga nozušanas noslēpumu. Mazais viltnieks labi iemā­cījies savu lomu, bet te viņam padoma pietrūks, jo pat tas, kas viņam visu iemācījis, nevarētu atbildēt uz šo jautājumu. Labi! Ļoti labi! Tagad mēs ātri izkļūsim ārā no šī savādā un bīstamā stāvokļa! Ikviens tik tikko manāmi māja ar galvu un sevī smaidīja aiz prieka cerībā, ka pārdrošais zēns paliks kā mēms un samulsis, apzinoties savu vainu.

Bet kā visi izbrīnījās, kad nekas tamlīdzīgs nenotika, — zēns tūliņ mierīgi un bez stomīšanās teica:

— Uz šo jautājumu nemaz nav grūti atbildēt.

Un, neprasīdams nevienam atļauju, viņš pagriezās sāņus kā cilvēks, kas radis pavēlēt, un sacīja:

— Milord Sentdžon, aizejiet uz manu kabinetu pilī — ne­viens to nepazīst labāk par jums —, un tur pa kreisi visattālā­kajā kaktā no durvīm, kas ved priekšnamā, pie pašas grīdas sienā jūs ieraudzīsiet misiņa naglu. Paspiediet naglas galvu, un jums atvērsies maza slēptuve, par kuru neviens nezina, izņemot mani un uzticamo meistaru, kurš to taisīja. Pirmais, kas jums tur kritīs acīs, būs lielais valsts zīmogs,— to atnesiet šurp!

Visi brīnījās par šo valodu un vēl vairāk brīnījās par to, ka mazais ubaģelis nemaz neapdomājās un nebaidījās kļūdī­ties, bet no visiem lordiem izvēlējās Sentdžonu un sauca to vārdā tik vienkārši un mierīgi, it kā visu mūžu to būtu pazinis. Augstmanis jau gandrīz taisījās steigties izpildīt pavēli, viņš pat paspēra soli uz priekšu, bet laikā attapās, un viegls pietvī- kums liecināja par viņa samulsumu. Toms Kentijs, pret viņu pagriezies, bargi uzsauca:

— Ko kavējies? Vai nedzirdēji karaļa pavēli? Ej!

Lords Sentdžons zemu palocījās. Daudzi ievēroja, ka šī palocīšanās, bija brīnum pārdomāta un nevarēja viņu kom­promitēt: viņš palocījās nevis vienam vai otram karalim atse­višķi, bet abiem kopā vai, pareizāk, pret neitrālo vietu starp abiem. Tā palocījies, viņš aizgāja.

Augsto valstsvīru greznajā pūlītī, kas stāvēja uz paaug­stinājuma, varēja manīt sakustēšanos, sākumā tik tikko ma­nāmu, bet noteiktu un nepārtrauktu — gluži kā kaleidoskopā, kad, lēni griežot raibās figūras, sīkās sastāvdaļas atkrīt no viena centra un pāriet uz otru, veidodamas jaunu gleznu. Tā ari šeit pamazām, tik tikko manāmi augsto valstvīru spožais bars, kas bija ielencis Tomu Kentiju, tagad pārvietojās tuvāk atnācējam. Toms Kentijs palika gandrīz viens pats. Iestājās īss sasprindzinātu gaidu pilns starpbrīdis, pa kura laiku nedro­šākie, kas vēl bija palikuši blakus Tomam Kentijam, guva drosmi un cits pēc cita nemanāmi pieslīdēja tuvāk lielākajam baram. Un beidzot Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā un dārgakmeņu vizmā stāvēja viens pats visu acīs pašā priekšā, no visiem pamests.

Parādījās lords Sentdžons. Tiklīdz viņu vidus ailē pama­nīja, visas valodas apklusa un baznīcā iestājās dziļš klusums, tikai viņa soļi dobji dunēja zem augstajām velvēm. Visi, elpu aizturējuši, sekoja viņam ar vislielāko interesi, visas acis bija vērstas uz viņu. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, mazliet vilcinājās, tad, dziļi palocījies, tuvojās Tomam Kentijam un sacīja:

, — Valdniek, zīmoga tur nav!

Ja uz ielas pēkšņi parādītos ar mēri sasirdzis cilvēks, arī tad pūlis tā nebēgtu uz visām pusēm, kā tagad nobālušie, iz­biedētie galma ļaudis atlēca no nabaga nožēlojamā troņa tīko­tāja. Vienā mirklī viņš stāvēja gluži viens — bez drauga un aizstāvju niknu un nicinošu skatienu krustugunīs. Lords pro­tektors pikti uzsauca:

— Izmetiet šo ubagu uz ielas un dzeniet viņu ar pletnēm pa visu pilsētu! Sis nelietis nekā labāka nepelna!

Miesassargi jau metās virsū zēnam, bet Toms Kentijs tos ar rokas mājienu atturēja:

— Atpakaļ! Kas viņu aizskars, atbildēs ar savu galvu!

Lords protektors pavisam apjuka.

— Vai jūs labi pārmeklējāt paslēptuvi? — viņš jautāja Sentdžonam. — Tomēr ir velti par to jautāt. Tas ir vislielākā mērā savādi! Ja kādreiz pazūd bez pēdām sīkas, niecīgas lie­tiņas, tad tur nav ko brīnīties. Bet kā varēja pazust tāda īsti prāva lieta kā Anglijas valsts zīmogs, un neviens to nevar at­rast? Tāda liela zelta ripa …

Toms Kentijs mirdzošām acīm pagriezās pret viņu un iesau­cās:

— Pagaidi, pietiek! Kāds tas izskatījās? Apaļš? Biezs? Tajā bija iegravēti burti un zīmes? Jā? Tagad es zinu, kas tas lielais zīmogs tāds, kas sagādāja tik daudz nepatikšanu un trokšņa! Ja jūs man viņu agrāk būtu aprakstījuši, tad jau pirms trim nedēļām to būtu dabūjuši. Es ļoti labi zinu, kur tas atrodas, bet es nebiju pirmais, kas to tur nolika.

— Kas tad, valdniek? — lords protektors jautāja.

— Tas pats, kas jūsu priekšā stāv, — Anglijas likumīgais karalis! Un viņš pats jums pateiks, kur tas nolikts, — tad arī jūs ticēsiet, ka viņš to zināja jau agrāk. Padomā, valdniek, raugi atcerēties! Tas bija pēdējais, vispēdējais, ko tu darīji tajā dienā, iekams izskrēji ārā no pils, manās skrandās pār­ģērbies, lai sodītu sargkareivi, kurš man nodarīja pāri.