Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Kad viņš gribēja rotaļāties un papļāpāt, viņš lika pasaukt princesi Elizabeti un milēdiju Džeinu Greju, bet, kad viņu sa­biedrība apnika, viņš tās it vienkārši atlaida kā tāds, kas pa­radis vienmēr tā rīkoties. Viņš nebūt neapmulsa, kad princeses atvadoties viņam skūpstīja roku.

Tagad viņam patika, ka to ar tādām ceremonijām vakarā aizvadīja gulēt, viņam patika sarežģītā un svinīgā apģērbšana rītos. Viņš ar lepnu prieku soļoja pie pusdienu galda spīdošas svītas pavadībā, kas sastāvēja no ievērojamiem augstiem galma ļaudīm un miesassargiem. Ar šiem pavadoņiem viņš tā lepojās, ka pavēlēja to skaitu otrtik palielināt, un tagad viņam bija simt miesassargu. Viņš labprāt klausījās tauru skaņās, kas plūda pa garajiem gaiteņiem, un balsīs, kas sauca no tālienes:

— Ceļu karalim!

Viņš pat atrada patiku piedalīties padomes sēdēs troņa zālē un mēģināja darīt ko vairāk nekā tikai atkārtoit lorda pro­tektora priekšā teiktos vārdus. Viņam patika pieņemt augstus sūtņus no svešām zemēm ar viņu krāšņajām svītām, noklausī­ties varenu valdnieku sūtītos sirsnīgos apsveikumus, kuros viņu sauca par «brāli». Ak, laimīgais Tom Kentij, kādreizējais Atkritumu laukuma puika!

Viņš priecājās par greznajiem apģērbiem un šūdināja vēl jaunus klāt. Viņš atrada, ka četri simti sulaiņu nepietiek viņa augstībai, un pavairoja šo skaitu trīskārtīgi. Galminieku glaimi viņa ausīs skanēja kā salda mūzika. Viņš bija labs un laipns, dedzīgi aizstāvēja vajātos un apspiestos un nikni cīnījās pret netaisnajiem likumiem. Bet, ja tika apvainots, viņš jau prata pagriezties pret grāfu vai pat hercogu un uzmest tam skatienu, no kura vainīgo sagrāba trīsas. Reiz, kad viņa augstdzimusī «māsa» niknā svētule princese Mērija sāka viņam aizrādīt, ka nav pareizi apžēlot tik daudz cilvēku, kuri citādi tiktu mesti cietumā, pakārti vai sadedzināti, un atgādināja, ka viņu augstā nelaiķa tēva laikā cietumos dažreiz sēdējuši pat līdz sešdesmit tūkstošiem notiesāto un ka savas gudrās valdīšanas laikā viņš ar bendes starpniecību nosūtījis uz viņpasauli septiņdesmit di­vus tūkstošus zagļu un laupītāju 1 , — tad zēns, svētās dusmās iededzies, pavēlēja tai aiziet un lūgt dievu, lai viņš tai izņemtu no krūtīm akmeni un tā vietā ieliktu cilvēcīgu sirdi.

Bet vai Tomam Kentijam nekad nelaupīja mieru nabaga mazā likumīgā troņmantnieka nozušana, kurš tik laipni bija pret viņu izturējies un ar tādu dedzību pieskrējis pie pils vār­tiem, lai pārmācītu nekaunīgo sargu? Kā ne! Viņa pirmās die­nas pilī sarūgtināja sāpīgas domas par nozudušo princi. Toms no visas sirds vēlējās, lai tas ātrāk pārnāktu un ieņemtu savu pienācīgo vietu. Bet laiks pagāja, un princis neatgriezās. Toms ar katru jaunu dienu padevās jauniem burvīgiem iespaidiem, un pamazām bez vēsts pazudušā prinča veidols sāka izdzist no viņa atmiņas. Pēdīgi viņš par to iedomājās tikai retumis — un ari tad tikai kā par kādu nevēlamu rēgu, kas Tomā modināja vainas un kauna sajūtu.

Tāpat pamazām vien Tomam no prāta izzuda arī mātes un māsu tēli. Sākumā viņš skuma, ilgojās pēc viņām, gribēja vi­ņas redzēt, bet vēlāk nodrebēja, iedomājoties, ka kādreiz viņas, skrandainas un netīras, varētu nostāties viņa priekšā, nodot viņa ar saviem skūpstiem un noraut no troņa atpakaļ postā, kaunā un netīrības zaņķī. Galu galā viņš pavisam mitējās par viņām domāt un bija apmierināts, pat priecīgs, jo, kad skum­jās cietēju sejas kā soģi stājās viņa gara acu priekšā, viņš ju­tās nicināmāks par tārpu, kas zemē lodā.

Deviņpadsmitajā februārī pusnaktī Toms Kentijs mierīgi aizmiga savā greznajā gultā pilī, karaļa miesassargu uzrau­dzīts, karaliska krāšņuma vidū — aizmiga laimīgs, jo uz rīt­dienu bija nolikta viņa svinīgā kronēšana par Anglijas karali.

Tajā pašā stundā īstais karalis Edvards, izsalcis un iz­slāpis, noguris, dubļiem notašķījies, noskrandis, — jo viņa drē­bes bija saplosītas satrakoto ļaužu drūzmā, — stāvēja iespiests ļaužu pūlī, kas ar vislielāko interesi vēroja rosīgus amatnieku bariņus — tie steidzās gan iekšā, gan ārā no Vestminsteras abatijas, kur nobeidza pēdējos sagatavošanas darbus kronēša­nas svinībām.

Kad Toms Kentijs nākošajā rītā pamodās, gaiss likās pilns pērkona grāvieniem, visa tāle dunēja. Tomam šī dunoņa ska­nēja ausīs kā mūzika, tā nozīmēja, ka visi viņa pavalstnieki vingrina plaušas, apsveikdami lielo dienu.

Pēc brīža Toms jau atkal bija galvenā figūra krāšņā laivu un kuģu procesijā pa Temzu: pēc senas paražas karaļa kronē­šanas gājienam cauri Londonai vajadzēja sākties no Tauera, un viņš tagad devās turp.

Kad viņi ieradās Tauerā, vecā cietokšņa mūri uzreiz tūk­stoš vietās it kā ieplaisāja un no katras spraugas izlēca pa sarkanai uguns mēlei un baltam dūmu mutulim. Sekoja ap­dullinošs sprādziens, kas noslāpēja pūļa līksmos saucienus, zeme nodrebēja. Liesmas, dūmi, šāvienu dārdi atkārtojās atkal un atkal no jauna apbrīnojamā ātrumā, tā ka nedaudz mirkļos vecais Tauers pazuda biezā dūmu mākonī, tikai pati torņa vir­sotne, saukta Baltais tornis, karogiem izrotāta, pacēlās virs dūmu jūras, kā kalnu virsotne paceļas virs mākoņu slāņiem.

Toms Kentijs krāšņā apģērbā jāja pa priekšu uz tīrasiņu karazirga, ko klāja bagātīgi izrotāta sega, kas sniedzās gan­drīz līdz zemei. Tūliņ aiz viņa jāja viņa «tēvocis», lords protektors Samersets, uz tāda paša brīnišķīga zirga. Sānos jāja karaļa miesassargi spožās bruņās. Protektoram sekoja bezgalīga rinda grezni ģērbtu augstmaņu ar vasaļiem, aiz tiem lordmērs ar visiem domniekiem sarkana samta apģērbos, ar zelta ķēdēm uz krūtīm, pēc viņiem visu Londonas ģilžu amata personas un locekļi bagātīgos tērpos, nesot korporāciju raibos karogus.

Kā sevišķa goda sardze procesijā piedalījās arī vecā sla­venā artilērijas brigāde, kopš kuras dibināšanas bija pagājis trīssimt gadu. Tā bija vienīgā militāra rakstura vienība Anglijā, kurai bija privilēģija (kas saglabājusies vēl šodien) nepadoties parlamenta lēmumiem. Tas bija lielisks skats! Ne­skaitāmi ļaužu bari visā garajā ceļā apsveica procesiju skaļiem prieka saucieniem.

Hronists raksta: «Kad karalis iejāja pilsētā, ļaudis to apvel­tīja saucieniem, novēlējumiem, lūgšanām un mīļiem vārdiem, izrādot apakšnieku sirsnīgo mīlu savam valdniekam. Un karalis pacēla savu līksmo vaigu pret tiem, kas stāvēja atstatu, un atbildēja maigiem vārdiem tiem, kas atradās viņa augstības tu­vumā, saņemdams ļaužu labos novēlējumus ar tikpat lielu prieku, ar kādu tie tika izteikti. Visiem viņš pateicās. Tiem, kas teica: «Lai dievs sargā jūsu augstību!»,.— viņš atbildēja: «Lai dievs sargā jūs visus!» — un piemetināja, ka «pateicoties no visas sirds». Ļaudis bija ārkārtīgā sajūsmā par sava karaļa laipnajām atbildēm un izturēšanos.»

Fenčērčstrītā «daiļš bērns greznā apģērbā» stāvēja uz tribī­nes un apsveica viņa majestāti, ieejot pilsētā. Apsveikuma pēdējais pants skanēja:

Sveiks, karali, mums sirdis līksmas kļūst Un mēle steidzas izpaust sajūsmu! Un vēlreiz sveiks! Mums sirdis pāri plūst, Kad lūdzamies: dievs, sargi valdnieku!

Pūlis skaļi uzgavilēja un kā viens vīrs atkārtoja bērna vār­dus. Toms Kentijs nolūkojās priecīgo seju jūrā, un viņa sirds gavilēja, un viņš juta — ja ir vērts pasaulē dzīvot, tad tikai tādēļ, lai būtu karalis un tautas elks. Piepeši viņš ieraudzīja pa gabalu divus mazus, noskrandušus zēnus, savus agrākos biedrus no Atkritumu laukuma. Viens no tiem viņa rotaļu galmā savā laikā ieņēma lorda virsadmirāļa vietu, kamēr otrs skaitījās lorda pirmais kambarkungs. Toms vēl lepnāk pacēla galvu. Ak, ja tie viņu tagad pazītu! Kāda tā būtu neizsakāma laime, ja tie viņu pazītu un saprastu, ka izsmietais ielas rotaļu karalis kļuvis par īstu karali, ka viņam kalpo slaveni hercogi un prinči un visa angļu tauta atrodas pie viņa kājām! Bet vaja­dzēja sevi aizliegt un apspiest šo vēlēšanos, jo tāds prieks maksātu pārāk dārgi. Un Toms novērsās sāņus, bet zēni turpi­nāja lēkāt un klaigāt, un tiem nenāca ne prātā, kam viņi sūta savus sveicienus.