Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

«Tas, ko esmu redzējis šajā īsajā brīdī, nekad nedzisīs man no atmiņas, mūžam tas stāvēs man acu priekšā, bet naktī es to redzēšu sapnī līdz pat savai nāves stundai. Ak, labāk es būtu bijis akls!»

Hendons nolūkojās karalī, ar gandarījumu sevī nodomā­dams:

«Viņa veselība uzlabojas, viņš ir gluži pārvērties, kļuvis klusāks, rāmāks. Agrāk viņš katrā ziņā būtu uzbrucis šiem ne­liešiem, būtu trakojis, kliedzis, ka viņš ir karalis, un pavēlējis, lai sievietes neaiztiek un atbrīvo. Gan viņš savus murgus drīz aizmirsīs un viņa nabaga galviņa drīz izveseļosies. Lai dievs dod, ka tas notiktu ātrāk!»

Tās pašas dienas vakarā cietumā ieveda vairākus arestētos, kurus nākošā rītā sargu pavadībā vajadzēja nosūtīt uz dažā­dām pilsētām, kur viņiem bija jāizcieš sods par pastrādātiem noziegumiem. Karalis ilgi ar tiem sarunājās — viņš jau pašā sākumā bija apņēmies sagatavoties karaļa amatam un nekad nepalaida garām izdevību iztaujāt apcietinātos. Viņš klausījās, bet viņu bēdu stāsts tam plosīja sirdi. Apcietināto vidū bija nabadzīga pusvājprātīga sieviete, kas nozagusi audējam pāris jardu vadmalas; par to viņai bija piespriesta nāve pakarot. Otrs apcietinātais bija apvainots, ka nozadzis zirgu. Pēc viņa izteicieniem, nekādu pierādījumu neesot bijis, un viņš jau cerē­jis paglābties no karātavu cilpas, bet, tikko izlaists, viņš ap­sūdzēts par brieža nogalināšanu karaļa mežā un no jauna ap­cietināts. Šoreiz viņa vaina pierādīta, un to sagaidīja karāta­vas. Visvairāk karali uztrauca un apbēdināja kāda amata mā­cekļa stāsts. Jauneklis stāstīja, ka reiz vakarā atradis vanagu, kas pasprucis savam saimniekam, un pārnesis to mājās, pār­liecināts, ka viņam uz to tiesības. Bet tiesa viņu apvainojusi zādzībā un piespriedusi nāves sodu.

Saniknots par tādu necilvēcību, karalis pieprasīja, lai Hen- dons pārcērt ķēdes un kopā ar viņu bēg uz Vestminsteru, jo viņš grib agrāk atgūt troni. Nācis uz troņa, viņš tūliņ pacelšot savu scepteri, aizstāvot visus šos nelaimīgos, un glābšot vi­ņiem dzīvību.

— Nabaga bērns! — Hendons nopūtās. — No šiem briesmī­gajiem stāstiem viņa slimība atgriežas ar jaunu spēku. Ja ne­būtu šo uztraukumu, viņš drīz vien izveseļotos.

Apcietināto vidū bija arī vecs likumu pratējs, cilvēks stin­griem sejas vaibstiem un bezbailīgu izturēšanos. Pirms trim gadiem viņš bija uzstājies pret lordu kancleru, apvainodams to netaisnībā. Veco vīru nostādīja pie kauna staba, nocirta vi­ņam ausis un izslēdza no advokātu kārtas, pēdīgi vēl nosodot ar trīs tūkstošiem mārciņu sterliņu soda naudas un ieslodzī­šanu uz visu mūžu cietumā. Nesen viņš savu pārkāpumu bija atkārtojis. Tagad vēl gribēja viņam nocirst ausu atliekas, pie­dzīt no viņa pieci tūkstoši mārciņu sterliņu, uz abiem vaigiem iededzināt kauna zīmi un uz visu mūžu pamest cietumā.

— Šīs man ir goda rētas, — vecais vīrs teica, atglaudis at­pakaļ sirmos matus un rādīdams ausu skrimšļu atliekas.

Karalim acis iedegās dusmās:

— Neviens man netic, un arī tu neticēsi, bet viss viens. Ne ilgāk kā pēc mēneša tu būsi brīvs, un tie likumi, kas tevi gā­zuši kaunā un dara Anglijai negodu, tiks izsvītroti no likumu krājuma. Pasaule slikti iekārtota: karaļiem vajadzētu šad un tad pašiem pie sevis izmēģināt visus likumus, lai zinātu, kā jūtas tie, kas šiem likumiem padoti.

Pa to laiku Mailss jau bija nogarlaikojies cietumā un bez­darbībā. Kad pēdīgi pienāca tiesas diena, viņš bija ļoti ap­mierināts un pat bija gatavs priecāties par jebkuru spriedumu, lai tikai vairs ilgāk nevajadzētu smakt cietumā. Bet viņš mal­dījās. Viņš aizsvilās dusmās, kad viņu atzina par bīstamu klai­doni un kā tādu notiesāja divas stundas sēdēt siekstā par Hendon-Holas kunga apvainošanu. Tiesa izturējās ar pilnīgu nicināšanu pret viņa apgalvojumiem, ka viņš esot sūdzētāja miesīgs brālis un Hendonu titula un īpašuma likumīgs manti­nieks, un pat neturēja par vajadzīgu lietu izmeklēt.

Ceļā uz kauna vietu viņš plosījās un draudēja, bet tas nekā nelīdzēja. Sargi viņu rupji rāva sev līdzi un reizēm apbalvoja ar sitieniem par necienīgu izturēšanos.

Viņus ielenca tāds ļaužu pūlis, ka karalis nemaz netika Hendonam klāt un viņam vajadzēja no tālienes sekot savam labajam draugam un kalpam. Arī pašam karalim tik tikko ne­piesprieda siekstu par draudzēšanos ar (tādu aizdomīgu personu, bet, ievērojot viņa mazgadību, tas saņēma tikai krietnu rājienu un brīdinājumu. Kad pūlis beidzot apstājās, viņš uztraukti skraidīja apkārt no vienas vietas uz otru gar pūļa ārpusi, meklēdams spraugu, pa kuru tikt vairāk priekšā, un pēc lielām pūlēm tas viņam arī izdevās. Viņa nelaimīgais pavadonis sē­dēja siekstā un bija spiests klausīties rupjā pūļa jokus un zob­galības, viņš — Anglijas karaļa personiskais miesassargs! Edvards bija dzirdējis spriedumu, bet tā nozīmi pilnīgi nesa­prata. Viņa dusmas auga, kad viņš aptvēra viņam kā karalim nodarīto apkaunojumu. Bet, kad mirkli vēlāk viņš redzēja, kā jēla ola sašķīda pret Hendona vaigu, un dzirdēja, kā pūlis priekā norēcās, viņš savas dusmas vairs nevarēja valdīt, iz­lēca no pūļa vidus un uzbruka uzraugam, kliegdams:

— Kā tev nav kauna! Tas ir mans kalps! Laid viņu tūliņ vaļā! Es esmu …

— Ciet klusu! — Hendons lielās izbailēs iesaucās. — Tu sevi pazudināsi! Nepievērsiet viņam uzmanību, ser, viņš ir ār­prātīgs!

— Apmierinies, mīļais, man nenāk ne prātā viņam pievērst uzmanību. Bet mazu mācību viņam gan vajag.

Uzraugs griezās pie sava apakšnieka:

— Uzšauj viņam kādu pārīti ar pletni, lai mācās pieklājīgi uzvesties!

— Neko vis nekaitētu vesels pusducis, — deva padomu sers Hjū, patlaban piejājis paskatīties notiekošo.

Karali sagrāba. Viņš pat nepretojās, tik ļoti viņu stindzi­nāja jau domas vien par nepiedzīvoto goda aizskārumu, kas draudēja viņa svētajai, neaizskaramajai personai. Vēstures lappuses jau bija apkaunotas ar stāstu par kāda angļu karaļa pēršanu ar pātagām. Domas, ka tagad šo kauna darbu atkār­tos, bija nepanesamas, bet viņš bija kā slazdā, neviens nevarēja viņam palīdzēt. Vajadzēja vai nu panest sodu, vai lūgties, lai apžēlo. Grūta izvēle. Vajadzēs panest sitienus — to karalis var darīt, bet lūgties — tik tālu karalis nevar zemoties.

Pa to laiku Mailss Hendons jau bija jautājumu izšķīris.

— Laidiet vaļā bērnu! — viņš teica. — Jūs, bezsirdīgie suņi, vai neredzat, kāds viņš mazs un trausls? Laidiet viņu vaļā — es uzņemos pletni viņa vietā.

— Vareni! Labi izdomāts! — sers Hjū iesaucās, un viņa seja savilkās ļaunā smaidā. — Laidiet puiku vaļā, un uzlejiet lielajam duci karsto! Tikai pieraugiet — sadodiet, kā pienākas!

Karalis gribēja pretoties, bet sers Hjū viņu uz rāviena ap­klusināja:

— Runā, runā, izkrati visu savu sirdi, tikai zini, ka par katru tavu vārdu viņam pusducis nāks klāt!

Hendonu atbrīvoja no siekstas un atsedza viņam muguru kailu. Kad pār to sāka švīkstēt pātaga, nabaga mazais karalis novērsās sāņus un nevarēja apturēt pār vaigiem ritošās ne- karaliskās asaras.

«Kāda laba, cēla sirds!» viņš domāja. «Sis padevības pie­rādījums nekad man nezudīs no atmiņas. Es to neaizmir­sīšu… Bet arī viņi to pieminēs!» viņš nikni piebilda.

Jo ilgāk viņš domāja, jo augstāk viņš novērtēja Hendona augstsirdīgo uzupurēšanos, un līdz ar to pieauga ari pateicības jūtas par to. Viņš prātoja: