Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

— Zvēriet!

Atbilde skanēja klusi, bet saprotami:

— Es zvēru.

— Nē, tas iet pāri manai saprašanai!

— Bēdziet! Kāpēc jūs velti tērējat dārgo laiku? Bēdziet, glābieties!

Sajā brīdī istabā iebruka policija. Sākās sīva cīņa, bet Hendons drīz tika pieveikts un aizvilkts projām. Sagrāba arī karali, abus sasēja un aizveda uz cietumu.

Visas cietuma kameras bija pārpildītas, un abus draugus piekala pie ķēdes lielā istabā, kur parasti novietoja sīkākus li­kuma pārkāpējus. Viņi te nebija vieni, te vēl atradās ap div­desmit citu pie rokām un kājām ķēdēs iekaltu cietumnieku abēja dzimuma un dažāda vecuma. Tas bija rupjš un trok­šņains pūlis. Karalis sūrojās par ārkārtīgi necienīgo apiešanos ar viņu, bet Hendons bija kluss un drūms. Viņš bija tīri ap­stulbis no notikušā. Viņš bija pārnācis mājās līksms kā pa­zudušais dēls, domādams, ka visi vai prātu zaudēs aiz prieka par viņa ierašanos, bet viņu izgrūda ārā un ieslodzīja cietumā. Cerības un īstenība atradās tik asā pretstatā, ka Hendons bija pilnīgi samulsis. Viņš pat nesaprata, kā īsti uzņemt no­tikušo — vai no traģiskās vai smieklīgās puses. Iznāca kā cil­vēkam, kurš izgājis laukā papriecāties par varavīksni, bet kuru nospēris zibens.

Pamazām viņa sajukušās, mokošās domas sakārtojās un pievērsās Edītei. Viņš pārdomāja Edītes izturēšanos, apsvēra to no visām pusēm un nevarēja nākt ne pie kāda apmierinoša galasprieduma. Vai Edīte viņu pazina vai nepazina? Sī ne­atrisināmā mīkla ilgi nodarbināja viņa prātu. Galu galā viņš nāca pie pārliecības, ka tā viņu pazina, bet aiz savtīgiem iemesliem no viņa atsacījās. Tagad Mailss vēlējās apbērt to

lāstiem, bet Edītes vārdu viņš tik igi bija turējis svētu, ka mēle neklausīja to zaimot.

Saplīsušās un netīrās cietuma segās satinušies, Hendons ar karali pavadīja nemierīgu nakti. Cietumsargs par naudu piegādāja dažiem arestētajiem degvīnu, rezultātā piedzērušies cietumnieki sāka trakot, plēsties savā starpā, b|austīties un dziedāt nepieklājīgas dziesmas. īsi pēc pusnakts viens no ap­cietinātajiem uzbruka sievietei un to tik tikko nenosita, ar ro­kas ķēdēm tai dauzīdams galvu; labi, ka cietumsargs vēl laikā pieskrēja palīgā. Cietumsargs savukārt deva uzbrucējam krietnu belzienu pa galvu un tā nodibināja mieru. Pēc tam trakošana mitējās un tie, kas nevēroja abu ievainoto vaidus un kunkstienus, dabūja aizmigt.

Nākošajā nedēļā dienas un naktis pagāja nospiedoši vien­muļi: dienā nāca liecinieki — Hendonam vairāk vai mazāk pazīstamas personas, kas ieradās aplūkot «viltnieku» un viņu noliegt, krietni izlamāt un izsmiet. Bet naktīs regulāri atkārto­jās dzeršana un kaušanās. Tikai uz beigām iznāca maza pār­maiņa. Cietumsargs ieveda kamerā kādu vecīti un sacīja:

— Blēdis atrodas šajā istabā. Apskati visus labi vērīgi ar savām vecajām acīm! Varbūt pateiksi, kurš tas ir?

Hendons pacēla acis un pirmo reizi pa visu uzturēšanās laiku cietumā it kā atdzīvojās. Viņš teica pie sevis:

— Tas ir Bleiks Endrūss. Viņš visu mūžu kalpojis mūsu dzimtai, viņš ir krietns, godīgs cilvēks, un sirds viņam ir īstā vietā, mazākais, agrāk tas tā bija. Bet tagad godīgu cilvēku nemaz vairs nav, visi kļuvuši par meļiem. Arī šis vecis mani pazīs, bet noliegs tāpat kā tie citi.

Vecais pārlaida acis pār telpu un pa kārtai aplūkoja katru seju.

— Es te vairāk nekā neredzu kā neliešus un ielas vazaņ­ķus. Kurš tad tas ir? — viņš jautāja.

Cietumsargs iesmējās.

— Te jau viņš ir! — viņš teica. — Aplūko labi krietni šo putnu un saki man, ko tu par viņu domā!

Vecais piegāja klāt, ilgi un cieši skatījās uz Hendonu, tad pakratīja galvu un teica:

— Sis jau nu nekādā ziņā nav Hendons!

— Pareizi! Tavas vecās acis vēl labi rāda. Ja es būtu sers Hjū, es šo kraupjaino suni ņemtu un…

Cietumsargs pacēlās uz pirkstgaliem, it kā uzmezdams kaklā cilpu, un tajā pašā laikā izgrūda raksturīgu gārdzošu skaņu kā no aizžņaugta kakla. Vecais atriebīgi teica:

— Lai pateicas dievam, ka ar viņu vēl sliktāk neapietas! Ja man tāds nelietis nāktu rokās, es viņu dzīvu izceptu — tikpat kā es stāvu šajā vietā.

Cietumsargs ļauni iesmējās.

— Papļāpā ar viņu, vecais! Visi tā dara. Arī tev būs īsāks laiks.

To teicis, viņš iegāja blakuskamerā.

Vecis nokrita ceļos un čukstēja:

— Lai slavēts dievs, ka tu pēdīgi esi pārnācis, mans labais kungs! Es domāju, ka tu jau kopš septiņiem gadiem esi mi­ris — bet tu vēl dzīvs! Es tevi pazinu no pirmā acu uzmetiena, un man nācās grūti izlikties un vēl grūtāk bija teikt, ka šeit atrodas tikai nelieši un ielas vazaņķi. Es esmu vecs un na­bags, ser Mails, bet saki tikai vienu vārdu — un es iešu un izpaudīšu patiesību, kaut arī mani par to pakārtu.

— Nē, — Hendons sacīja, — to tu nedarīsi. Tu tikai sevi gāztu postā, un man ar to nebūtu līdzēts. Bet tomēr pateicos tev! Tu pa daļai man atdevi ticību cilvēkiem.

Vecais kalps karalim un Hendonam labi noderēja. Viņš nāca vairāk reižu dienā, it kā lai izjokotu viltnieku, un vien­mēr atnesa kaut ko garšīgu, lai mazliet uzlabotu vājo cietuma barību, bez tam viņš katru reizi pastāstīja arī jaunākos no­tikumus. Gardākos kumosus Hendons paglabāja karalim, bez tiem viņš varbūt būtu aizgājis bojā, jo nevarēja ēst rupjo un pretīgo barību, ko pienesa cietumsargs. Lai nekristu aizdomās, Endrūss uzkavējās ļoti īsu laiku, bet katrreiz viņam izdevās pavēstīt ko jaunu — to viņš pateica čukstus, tā ka viņu sa­dzirdēja vienīgi Hendons, bet skaļā balsī viņš lamājās un ne­skopojās ar rupjiem vārdiem visai kamerai par uzjautrinā­jumu.

Tā pamazām nāca klajā notikumi Hendon-Holā. Arturs no­miris pirms sešiem gadiem. Sis zaudējums, tāpat kā neziņa par Mailsu, stipri satricinājis tēva veselību. Domādams, ka vi­ņam drīz jāmirst, viņš katrā ziņā gribējis nokārtot Edītes un Hjū likteni, savienojot viņus laulības saitēm. Bet Edīte vien­mēr lūgusi lietu atlikt uz vēlāku laiku, cerēdama uz Mailsa pārnākšanu. Tad pienākusi vēstule ar ziņu par Mailsa nāvi.

Sis trieciens nolicis seru Ričardu slimības gultā. Zinot, ka drīz jāmirst, viņš steidzinājis kāzas, un Hjū viņu atbalstījis. Edīte izlūgusies vienu mēnesi laika, tad vēl otru mēnesi un trešo. Pēdīgi laulības notikušas pie sera Ričarda nāves gultas. Lau­lības neesot laimīgas. Visā apkārtnē klīstot baumas, ka drīz pēc kāzām jaunā sieva atradusi vīra papīros dažus liktenī­gās vēstules uzmetumus un apvainojusi viņu par blēdi un krāp­nieku, kas ne vien iegrūdis viņu laulībā, bet paātrinājis arī sera Ričarda nāvi. Visi runājuši par jaunā kunga cietsirdīgo izturēšanos pret sievu un kalpotājiem. Pēc tēva nāves sers Hjū nometis masku un izvērties par nežēlīgu despotu visiem, kas dzīvo uz viņa zemes vai kaut cik no viņa atkarīgi.

Reiz pa tāda apmeklējuma laiku vecis atnesa tenkas, kurās ar visdzīvāko interesi noklausījās arī karalis.

— Runā, ka karalis prātā jucis. Bet tikai, no dieva puses, nevienam nesakiet, ka no manis šīs valodas dzirdējāt! Par to ir aizliegts runāt, un tādu baumu izplatītājiem piedraudēts nā­ves sods.

Viņa augstība paskatījās uz veci un teica:

— Karalis nav prātā jucis, labais vīrs, un labāk būtu kat­ram darīt savu darbu nekā iznēsāt tādas nejēdzīgas valodas.

— Ko tas zēns tur runā? — Endrūss jautāja, no tāda ne­gaidīta uzbrukuma pārsteigts. Hendons deva vecajam zīmi nekā tālāk nejautāt, un viņš turpināja stāstu: — Nelaiķi karali apbedīs Vindzorā pēc divām dienām, tas iznāk sešpadsmitajā, bet divdesmitajā Vestminsterā kronēs jauno karali.