Marks Tvens - PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Iestājās kapa klusums — ne skaņas, ne kustības. Visas acis bija vērstas uz atnācēju, bet tas stāvēja, galvu nodūris un pieri savilcis grumbās, un rakņājās pa savu atmiņu, pūlē­damies starp daudzām nenozīmīgām lietām notvert vienu vie­nīgu no atmiņas izzudušu faktu, labi zinādams, ka tad, ja viņš šo faktu atcerēsies, viņš nāks uz troņa, ja ne — paliks uz visu mūžu nabags un izstumts. Pagāja sekundes, pagāja mi­nūtes, bet zēns visu laiku nopūlēja savu atmiņu un klusēja. Pēdīgi viņš nopūtās, lēni pagrozīja galvu un izrunāja ar dre­bošām lūpām un izmisumu balsī:

— Es šo gadījumu esmu visos sīkumos pārcilājis savā at­miņā, bet par zīmogu nekā neatceros.

Pēc brīža klusuciešanas viņš pacēla acis un teica lēni un cienīgi:

— Milordi un džentlmeņi, ja jūs savam likumīgajam vald­niekam atņemsiet viņa tiesības šī pierādījuma trūkuma dēļ, ko viņš jums nevar dot, — tad man trūkst spēka ar jums cīnī­ties. Bet…

— Bet, valdniek, tā ir neprātība! — Toms Kentijs iesau­cās paniskās izbailēs. — Pagaidi! Apdomā! Tik viegli tā lieta nav izšķirama! Cerību vēl nevajag zaudēt! Paklausies, ko es tev teikšu, seko katram manam vārdam! Es šo dienu attēlošu visos sīkumos, atgādināšu katru nieciņu… Mēs sarunājā­mies … Es tev stāstīju par savām māsām Naniju un Betiju — jā, to tu atceries. Stāstīju arī par vecomāti un par Atkritumu laukuma zēnu rotaļām — arī to tu atmini? Labi! Tikai seko ikkatram manam vārdam, un tu visu atcerēsies! Tu man devi ēst un dzert un ar karalisku smalkjūtību izsūtīji ārā visus sulaiņus, lai man viņu priekšā nebūtu jākaunas par savu ne­prašanu uzvesties. Nu, lūk, arī to tu atceries!

Citu pēc cita Toms uzskaitīja visus sīkumus viņu nelaimī­gās iepazīšanās dienā, un princis māja ar galvu, ka atceras. Plašā sapulce un valstsvīri pārsteigti klausījās — tas viss tik ļoti līdzinājās patiesībai. Bet kā varēja celties šī neiespē­jamā draudzība starp princi un ubagu? Nekad vēl šī sabiedrība nebija jutusies tā mulsināta, ieinteresēta un reizē arī pārsteigta.

— Joku dēļ mēs, valdniek, apmainījāmies apģērbiem. Pēc tam nostājāmies spoguļa priekšā un izskatījāmies tik līdzīgi viens otram, it kā nemaz nebūtu mainījušies apģērbiem, — to taču tu atmini? Pēc tam tu ievēroji, ka sargkareivis man sa­sitis roku, — paskaties, es vēl līdz šim laikam nevaru ar to rakstīt, man pirksti stīvi. To ieraugot, jūsu augstība uzlēca kājās, solījāties kareivi sodīt un skrējāt uz durvīm. Jums iz­nāca iet gar galdu. Tas daikts, ko jūs saucat par zīmogu, atra­dās uz galda — jūs to paķērāt, skatījāties visapkārt, it kā meklēdami, kur to paslēpt, pēc tam ieraudzījāt…

— Pagaidi! Pietiek! Paldies dievam, es atcerējos! — no- skrandušais troņa pretendents iesaucās uztrauktā balsī. — Ej» mans labais Sentdžon, Milānas bruņu piedurknē, kas karājas pie sienas, tu atradīsi zīmogu!

— Pareizi, valdniek, gluži pareizi! — Toms Kentijs iesau­cās. — Tagad tev pieder Anglijas scepteris, un tam, kurš iedo­mātos to noliegt, labāk būtu bijis piedzimt mēmam. Pastei­dzies, milord Sentdžon! Dod savām kājām spārnus!

Visi sapulcētie jau atkal bija pietrūkušies kājās, nevarē­dami vairs valdīties aiz uztraukuma, baigām nojautām un. karstas ziņkārības. Visa baznīca dūca kā bišu strops. Kādu laiku neviens ne dzirdēja, ne saprata, ne arī vairs par ko inte­resējās kā vien par to, ko tam kaimiņš kliedz ausī vai ko viņš pats kliedza ausī kaimiņam. Laiks gāja, neviens to neievē­roja. Beidzot baznīcā atkal iestājās mēms klusums, un uz pa­augstinājuma parādījās Sentdžons ar zīmogu augstu paceltajā rokā. Un tūliņ katedrālē atskanēja sauciens:

— Lai dzīvo īstais karalis!

Labu brīdi katedrāle dimdēja no saucieniem un mūzikas skaņām. Kā kaijas vētras laikā pa gaisu plīvoja tūkstošiem kabatas lakatu. Bet tas, kuram visi šie godinājumi bija do­māti, — mazais, noskrandušais zēns, tagad pirmais cilvēks Anglijā, — stāvēja visu acu priekšā paaugstinājuma vidū, laimē pietvīcis, lepns, un vasaļi viņa priekšā locīja ceļus.

Pēc tam visi piecēlās, un Toms Kentijs iesaucās:

— Tagad, ak, valdniek, ņem atpakaļ savu karalisko ap­ģērbu un atdod nabaga Tomam, tavam kalpam, viņa skrandas!

— Izģērbiet šo mazo nelieti un metiet viņu Tauerā! — lords protektors pavēlēja.

Bet jaunais karalis — īstais karalis — iesaucās:

— Es to neļaušu! Tikai pateicoties viņam, es atdabūju troni, — lai neviens neiedrošinās viņu aizskart! Bet, kas at­tiecas uz tevi, manu labo krusttēv, milord protektor, tad man jāsaka, ka tu šim zēnam atmaksā ar tīru nepateicību, jo, kā dzirdēju, viņš tevi paaugstinājis par hercogu, — protektors nosarka —, bet viņš, kā nu izrādās, nav bijis īstais karalis. Tātad ko nozīmē tagad tavs skanīgais tituls? Rīt tu ar v i ņ a starpniecību mani lūgsi, lai es tavu titulu apstiprinu, citādi tu paliksi par vienkāršu grāfu, bet ne hercogu.

Pēc šī rājiena viņa gaišība Samersetas hercogs atrada par labāku uz kādu laiku atvirzīties nostāk. Karalis griezās pie Toma un laipni jautāja:

— Manu nabaga zēn, kā tu atminēji, kur es noglabāju zīmogu, kad es pats to nevarēju atcerēties?

— Ak, valdniek, tas man nemaz nenācās grūti, jo es ne vienreiz vien to lietoju.

— Lietoji? Bet nevarēji pateikt, kur tas atrodas?

— Es taču nezināju, ka taisni to viņi meklē. Viņi man neteica, kāds tas izskatās, jūsu augstība!

— Ko tad tu ar to darīji?

Toma vaigus pārklāja tumšs sārtums. Viņš nolaida acis un cieta klusu.

— Runā vien, mīļais, nebaidies! — karalis viņu uzmudi­nāja. — Ko tu darīji ar Anglijas lielo valsts zīmogu?

Toms atkal apmulsa un beidzot galīgi nokaunējies teica:

— Es ar to situ riekstus.

Nabaga zēns! Sie vārdi izraisīja tādus smieklus, ka viņš tik tikko uz kājām noturējās. Un, ja kāds vēl šaubījās par to, vai Toms Kentijs tomēr nevarētu būt Anglijas karalis, kam visi karaļa varas piederumi pazīstami, tad šī atbilde visas šaubas galīgi izklīdināja.

Pa to laiku Tomam noņēma viņa krāšņo mantiju un uzlika to karalim uz pleciem, tā ka viņa skrandas tika apsegtas. Pēc tam pārtrauktā kronēšanas ceremonija turpinājās. īsto karali iesvaidīja ar mirrēm un galvā viņam uzlika kroni. Lielgabalu šāvieni vēstīja šo notikumu pilsētai, un likās, ka visa Londona aiz sajūsmas līgojas.

Mailsa Hendona izskats jau bija pietiekami gleznains pirms tam, kad viņš iejuka kautiņā uz Londonas tilta, bet, kad viņš no turienes izspraucās, viņa āriene vēl vairāk lūdzās māksli­nieka otas. Viņam jau agrāk bija maz naudas, bet tagad tās trūka pavisam. Kabatas zagļi bija iztukšojuši viņa kabatas līdz pēdējam fārtingam.

«Par to nekas,» viņš domāja, «ka tikai es atrastu savu zēnu.»

Kā īsts karavīrs viņš nekad nerīkojās uz labu laimi, bet vienmēr sastādīja kaujas plānu.

Kur gan zēns varēja palikt? Uz kurieni viņš varēja doties? Mailss sprieda, ka zēns vispirms, gluži dabiski, būs gribējis doties uz to vietu, kur agrāk dzīvoja, jo šis instinkts vada visus cilvēkus, kuriem nav dzīvesvietas, vai tie ir normālā prātā vai ne. Bet kur gan viņš agrāk varēja dzīvot?

Viņa skrandas un tuvās attiecības ar rupjo klaidoni, kurš acīmredzot viņu pazina un pat saucās par viņa tēvu, norādīja, ka viņš dzīvojis kādā no netīrākām un nabadzīgākām Londo­nas nomalēm. Vai tāda meklēšana vilksies ilgi un būs apgrū­tinoša? Nē, tā droši vien nevilksies ilgi. Labāk nemeklēt zēna agrāko dzīvesvietu, bet griezt vērību uz cilvēku bariņiem ielās, un kāda bara vidū viņš katrā ziņā agri vai vēlu ierau­dzīs savu mazo draugu: rupjais bars to apsmies un ķircinās, jo, kā paradis, zēns sevi atkal sauks par karali. Bet tad gan Mailss Hendons saberzīs kaulus dažiem no šiem neliešiem, aizvedīs projām savu lutekli, iepriecinās un nomierinās viņu laipniem vārdiem, un viņi nekad vairs nešķirsies.