Aleksandrs Volkovs - URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Bet, kad tīģeri gandrīz jau bija iebrukuši apsargātā loka vidū, pēc Lana Pirota pavēles kaprāļu zobeni acumirklī saslējās augšup un zvēri iekaukdamies palika karājoties uz smailēm. Sāka lēkāt zaldātu vāles, dragādamas tīģeriem galvas un ribas. Nezvērus pieveica vienā mirklī, un kokpauri nosvieda viņu saplosītos ķermeņus ceļmalā. Urfins Džīss gavilēja kā neprātīgs. Viņš tūlīt izteica armijai pateicību.

Iebiedētie tīģeri neiedrošinājās vairs uzbrukt tik bīstamiem ienaidniekiem. Viņi vēl brītiņu pagulēja, pazibināja acis, pieklājības pēc parūca un apkaunoti ielīda meža biezoknī.

Urfinam Džīsam iešāvās prātā doma, ka vajadzētu atdzīvināt nogalināto tīģeru ādas — tad viņam būtu visstiprākie kalpi Burvju zemē. Viņš jau deva rīkojumu novilkt tīģeriem ādas, bet pēkšņi pārdomāja un pavēli atcēla. Ja nu neganto zobenzobu tīģeru ādas saceltos pret viņu pašu, Urfinu, kā tad tās savaldītu?

Pie otrās gravas kokpauri paši apstājās.

Pārgājusi pār uzcelto tiltu, armija nokļuva klajā laukā. Un te Urfinu sagaidīja jaunas nepatikšanas, kas viņam nevarēja ienākt ne prātā.

Kokpauri pārāk maz ko bija pieredzējuši savā īsajā mūžā un, sastopot kaut ko jaunu, apjuka, nezinādami, kā rīkoties.

Ja ceļā gadītos trešā grava, koka zaldāti būtu bijuši uzmanīgi. Bet, kā par nelaimi, tie nonāca pie lielas upes, kurai vajadzēja tikt pāri ceļā no Gremoņu zemes uz Smaragda pilsētu. Līdz šim kokpauri bija redzējuši tikai mazus strautiņus, kuriem tie kāpa pāri, pat nesamērcēdami kājas. Tāpēc plašo upes klaju ģenerālis Lans Pirots noturēja par kādu jaunu, soļošanai ļoti ērtu ceļa veidu.

Urfins Džīss nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad koka ģenerālis norēca:

— Man pakaļ, mana drošsirdīgā armija!

Ar šiem vārdiem viņš noskrēja pa nogāzi pie upes, un paklausīgie kokpauri brāza viņam līdzi.

Upe pie krasta bija dziļa un strauja. Tā sagrāba ģenerāli, kaprāļus un zaldātus un rāva tos uz priekšu, griezdama riņķī un dauzīdama citu pret citu. Velti Urfins Džīss izmisis skraidīja pa krastu un klaigāja pilnā rīklē:

— Stāviet, kokpauri! Stāviet!

Zaldāti paklausīja tikai sava ģenerāļa pavēlēm, turklāt tie nesaprata, kas notiek, un vads pēc vada iesoļoja upē.

Divās trijās minūtēs iekarotājs palika bez armijas: to visu aiznesa upe!

Urfins plūca sev matus aiz niknuma un izmisuma.

Ūpis nomurmināja:

— Neuztraucies, pavēlnieki Jaunībā es kādreiz uzturējos šajā apvidū, un man nāk prātā, ka dažas jūdzes uz leju upe ir aizaugusi ar meldriem: mūsu karavīri būs tur sastrēguši…

Ūpja vārdi Urfinu mazliet nomierināja. Uzkrāvis Čāponim saglabājušos galdnieka rīkus, Džīss devās gar krastu. Pēc trīs stundu strauja gājiena viņš ieraudzīja, ka upe kļūst platāka un seklāka, tajā parādās meldru saliņas un gar tām ņudz daudzkrāsaini plankumi. Urfins Džīss atviegloti nopūtās: vēl varēs visu labot.

Ar skatienu sameklējis starp zaldātiem Lanu Pirotu, Urfins uzsauca:

— Ei, ģenerāl, pavēliet kokpauriem peldēt uz krastu!

— Bet ko nozīmē peldēt? — atsaucās Lans Pirots.

— Nu tad brieniet, ja ir sekls!

— Bet kā brien?

Urfins Džīss dusmīgi nospļāvās un sāka taisīt plostu. Armijas glābšana ilga vairāk par diennakti. Koka karapulks izskatījās nožēlojams: rumpjiem nolupusi krāsa, ūdenī piebriedušās rokas un kājas kustējās tikai ar mokām.

Vajadzēja apstāties ilgākai atpūtai. Zaldāti gulēja krastmalā veseliem vadiem ar kaprāļiem priekšgalā un žāvējās, bet Urfins taisīja lielu, stipru plostu.

Dzelteno ķieģeļu ceļš gāja uz ziemeļiem, un bija redzams, ka tas sen nav kopts. Tas bija apaudzis ar krūmiem, un tikai pašā vidū palikusi šaura taciņa.

Kokpauri sakārtojās kolonnā pa vienam. Pirmais gāja kaprālis Befārs, garo ķēdi noslēdza ģenerālis Lans Pirots. Pa gabaliņu uz Cāpoņa jāja Urfins Džīss.

Tikai viens cilvēks no šīs dīvainās armijas varēja just nogurumu un izsalkumu, un tas bija viņas radītājs un virspavēlnieks Urfins Džīss.

Pienāca pusdienas laiks, vajadzēja apstāties atpūtai, bet kaprālis Befārs dipoja un dipoja uz priekšu un aiz viņa ciešā solī nenogurdināmie kokpauri. Beidzot Urfins neizturēja un teica Lanam Pirotam:

— Ģenerāli, dodiet priekšējiem pavēli, lai armija apstājas.

Lans Pirots viegli piegrūda pēdējam zaldātam vāli pie muguras un iesāka:

— Dod tālāk…

Kokpauris nenoklausījās līdz galam. Viņš saprata, ka kaut kāda iemesla dēļ, ko zina tikai priekšniecība un par kuru viņam, dzeltenajam desmitajam numuram, nav nekādas daļas, jādod tālāk saņemtais sitiens. Un ar vārdiem "Dod tālāk!" viņš iesita ar vāli devītajam numuram. Bet sitiens padevās mazliet stiprāks.

— Dod tālāk! — iekliedzās devītais dzeltenais un zvēla dzeltenajam astotajam tā, ka tas sagrīļojās.

— Dod tālāk, dod tālāk, dod tālāk! — skanēja pa ķēdi, un sitieni kļuva arvien biežāki un spēcīgāki.

Kokpauri krita azartā. Vāles zvetēja krāsainos ķermeņus, daži zaldāti pakrita…

Pagāja ilgs laiks, kamēr Urfinam izdevās nodibināt kārtību un nobružātais koka karaspēks izkļuva klajumā starp krūmiem, kur apmetās atpūsties.

Pēc atpūtas Urfins Džīss veda armiju tālāk uz ziemeļiem.

Drīz vien ceļa malās parādījās Smaragda zemes iedzīvotāju bagātās fermas. Te viss bija zaļš, kā mājas, tā sētas, tāpat iedzīvotāju apģērbs un viņu smailās cepures ar platajām malām, pie kurām nebija sudraba zvārgulīšu.

Smaragda zemes iedzīvotāji aizbēga no laukiem, līdzko tiem tuvojās kokpauri, skaļi dauzīdami kājas uz ķieģeļu ceļa. Viņi paslēpās aiz zaļajām sētām un pārbijušies aplūkoja neaicinātos niknos viesus, bet neviens neiedrošinājās tiem tuvoties un pajautāt, kas viņi tādi ir un ko te meklē.

Domu par smadzeņu iegūšanu Biedēklim bija ierosinājusi vārna Kaggi-Karr, mazliet pļāpīgs un kašķīgs, bet vispār labsirdīgs putns. Te jāpastāsta, kas ar viņu notika pēc tam, kad Ella bija noņēmusi Biedēkli no mieta kviešu laukā un aizvedusi sev līdzi uz Smaragda pilsētu.

Vārna nesekoja Ellai un Biedēklim. Viņa uzskatīja kviešu lauku par savu likumīgu ieguvumu un palika tajā dzīvot lielajā vārnu, kovārņu un žagatu sabiedrībā. Tā izrīkojās tik lieliski, ka rudenī, kad fermeris ieradās novākt ražu, tas atrada tur tikai salmus.

— Arī Biedēklis nav līdzējis, — fermeris žēli nopūtās un, pat nepainteresējies par pazudušā Biedēkļa likteni, tukšā atgriezās mājup.

Bet pēc kāda laika Kaggi-Karr pa putnu pastu saņēma vēsti, ka kaut kāds Biedēklis pēc lielā burvja Gudvina aizbraukšanas kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku. Tā kā Burvju zemē diez vai atrastos kāds cits dzīvs putnu biedēklis, tad Kaggi-Karr pareizi secināja, ka tas būs tas pats, kuram viņa ieteica meklēt smadzenes.

Par šo jauko ideju vajadzēja prasīt samaksu, un vārna, nezaudēdama laiku, aizlidoja uz Smaragda pilsētu. Tomēr panākt pieņemšanu pie Biedēkļa nebūt nebija tik viegli. Dins Hiors negribēja pie viņa ielaist vienkāršu vārnu, kā viņš teica.

Kaggi-Karr šausmīgi sašuta.

— Vienkārša vārna! — viņa iesaucās. — Vai tu jel maz zini, Garā Bārda, ka es esmu valdnieka visvecākā draudzene, ka es, var teikt, esmu viņa audzinātāja un skolotāja un bez manis viņš nekad nebūtu sasniedzis savu augsto posteni! Un, ja tu tūlīt nepieteiksi mani Biedēklim Gudrajam, tad labi tev neklāsies.