un uzģērbs savu seju, savu miesu
uz zemes, kur par vadoni tev tapu,
100 un uzklausīs tad mūžu bargo tiesu,
un uzzinās, kas nākamībā gaida;
vai tam, kas sacīs vārdu nepatiesu!»
103 Es sacīju: «Mans meistar, mani baida,
ka lielākas vēl tapt var viņu mokas,
kas viņus dedzina un viņus svaida.»
106 Viņš atbildēja: «Tev ir brīvas rokas,
pie savas zinātnes tu vērsties vari,
kas, nesot svētību, tev labi sokas.
109 Šo laimi negūs nolādētie gari,
pēc tās tev allaž censties, allaž tiekties,
tā pāri laikiem mirdzēs tā kā stari.
112 Tev skaidram būt un mūžam nenoziegties,
lai sirds tev pilna radīšanas prieka!»
Tad sāka mūsu ceļš jau lejup liekties
115 pie Plūtona, šī lielā ienaidnieka.
Piezīmes
3 Grieķu mitoliģijā trīsgalvains suns, kas sargā ieeju Aīdā. Dantem tas ir velns ar suņa un cilvēka pazīmēm.
>0 No Florences.
>3 Šo Čako aprakstījis Bokačo vienā no Dekamerona novelēm.
>'/ 72 Čako pareģo, kas sagaida Florenci tuvākajā nākotnē. Florenci plosa ķilda starp
Melnajiem gvelfiem, Romas kūrijas atbalstītājiem, ko vada dižciltīgā Donāti
dzimta, un Baltajiem gvelfiem, kas aizstāv Florences neatkarību pret pāvesta
Bonifacija VIII tīkojumiem un ko vada Čerki dzimta. Pēc Balto un Melno sadur-
smes 1300. g. 1. maijā vara pāriet Balto rokās, kas padzen Melnos. Bet 1302. g.
ar pāvesta Bonifacija VIII palīdzību pie varas nāk Melnie. Daudzi Baltie, starp
tiem ari Dante, tiek izraidīti trimdā.
73 Nav konstatējams, vai Dante šeit domājis konkrētas personas. Iespējams, ka
viņš vienkārši gribējis sacīt, ka Florencē nevar atrast pat trīs taisnos, kas, kā
sacīts bībelē, vienīgie varētu paglābties no Dieva dusmām.
80 Sk. E. X, 32-51.
115 Grieķu mitoloģijā bagātības dievs. Šeit - zvēram līdzīgs dēmons, kas apsargā
pieeju ceturtajam Elles lokam.
1 «Papč Satān, papē Satan aleppe!»
tā ķērca Plūtons balsī aizsmakušā,
kad mūsu priekšā pletās klaja stepe.
4 «Tu nebaidies šī zvēra nerimušā,»
man teica meistars, mani mierinādams,
«mēs nokāpsim šai lejā izkaltušā.»
7 Tad sacīja viņš, zvēram pretī stādams:
«Jel apklusti reiz, vilks tu nolādētais,
rij savas dusmas, elli apsargādams!
10 Mums jānoiet ir ceļš, mums paredzētais,
kur lepnos dumpiniekus izmisumā
dzīs Miķelis, šis ercenģelis svētais.»
13 Kā kuģa buras vēja varenumā
krīt sašļukušas lejup, mastam lūstot,
tā zemē krita zvērs šai līdzenumā.
16 Un tā, šim negantajam šķērslim grūstot,
mēs kāpām lejup ceturtajā lokā,
par ļaunumu sev zināšanu gūstot.
19 Ak, Dieva taisnība, kas katrā mokā " '
no jauna parādies ar jaunu spēku,
tu debess zizli iedevi mums rokā.
22 Mēs tie, kam celt būs patiesības ēku.
Lūk, dvēseles! Kā atvarā tās griezās,
tās smagi maksāja par katru grēku.
25 Tās savāktas šeit bija masās biezās,
tur divi bari viens pret otru kauca;
šīs skaņas tā kā asmens ausīs griezās.
28 Un atvars mūžīgais tos kopā jauca.
«Kam mantu izšķērdē?» - «Kam mantu taupi?»
tā, cits ar citu cīnoties, tie sauca.
31 «Tu, naudu izsviezdams, pats sevi laupi,»
tā teica viens. Tam otrs atbildēja:
«Ar naudu noklājies tu kā ar kraupi.»
34 Un tad no jauna viņi lāstus lēja,
kad loka vidū atgriezušies bija;
tos klausoties, man seja nobālēja.
37 Es teicu: «Meistar, lāstus šos, kas lija,
vai tos gan izsaukt spēja baznīcļaudis,
vai skopums viņus aklus padarīja?»
40 Viņš atbildēja: Katrs no tiem skaudis
ir cita mantu prāts tiem šķībs ir kļuvis,
un taisnais mērs ir viņos allaž snaudis.
43 Neviens no tiem nav skaidrību sev guvis;
kad nonākuši tie ir cīņu vietā,
tad redzam mēs cik viņu gars ir puvis.
46 Līst Dieva svētība tiem caurā sietā,
tie bija pāvesti un kardināli,
tiem skopums prātu neļāva likt lietā.»
49 Es teicu: «Meistar, nav tie mūsu brāļi,
man šķiet, tiem naida asaras pār vaigiem
kā ūdeņi tek netīri un sāļi.»
52 Viņš atteica: «Starp dzīves lokiem zaigiem
tie melni kļuva, dzīvi nepazīstot;
nu ellē viņi svaidās lāstiem baigiem.
55 No kapa celsies tie, cits citu nīstot/
būs vieni dūres cieši sažņauguši,
bet otrus redzēsim, bez matiem klīstot.
58 Tie tikai ļaunu darīt pieraduši,
caur dzīvi gājuši tie ķīvēdamies
un tādēļ šajā vietā nonākuši,
61 kur mūžus aizvada tie lādēdamies,
kad Fortūna tiem katru laimi liedza;
cits citam matos krīt tie ķildodamies;
64 un tādēļ tie tik mežonīgi kliedza,
ka katru stundu, saules apspīdēto,
tiem liktens laupīja, bet citiem sniedza.»
67 «Jel stāsti par šo dievi izredzēto,»
es teicu tam, «par Fortūnu man stāsti,
kas piešķir laimi, prātam neiespēto!»
70 Viņš atteica: «To neskar ļaužu lāsti.
Cik maz tu zini par šo būtni cēlo!
No viņas rokām nāk mums laimes glāsti.
73 Dievs augstībā, kas visus taisnos žēlo,
pār pasauli kas cēlis debess jumu,
lai malu malās viņa uguns kvēlo,
76 ir visiem savas gaismas spulgojumu
pēc taisnības un tiesas izdalījis:
lai cildinām šo viņa vēlējumu!
79 Viņš pārzinātāju ir izraudzījis,
kas tukšās dāvanas ar pilnām mītu;
par vadoni viņš to ir izvirzījis,
82 lai vienus paceltus mēs ieraudzītu
un citus tvīkstošus, jo viņa dotu
mums likumību, noslēpumā tītu.
85 Mēs viņu redzam cēli vainagotu,
ir viņa tā, kas tiesu spriež un gādā
par savu valstību kā spožu rotu.
88 Kad ļaudis nelaimīgi - savā ādā,
tad viņa steidzas dalīt savas balvas;
tās gūt būs tam, kas savā druvā strādā.
91 Ir viņa ņēmusi uz savas galvas
tik smagu krustu - lai par to tai slava!
jo daudzi plūcas tā, ka put tiem spalvas.
94 Bet viņu nespēj nospiest lāstu krava,
ar citām pirmbūtnēm tā priekus dala
un ratu griež, kam apstāšanās nava.
97 Nu mūsu priekšā lielo baiļu mala;
jau katra zvaigzne grimst, kas augšup kāpa,
jo viņu gaitai mūžam nava gala.
100 Lai mirdz mums Dieva gudrība kā lāpa!
Mums avots jāaizsniedz, kas tek caur grāvi,
bet tajā veldzi negūs tie, kam slāpa.
103 Sis ūdens netīrais, pie kura stāvi,
kur viļņi duļķaini mūs tālāk vada,
trenc tos, kas dusmās guvuši sev nāvi. jv J v
106 Tie naidā dzīvojuši gads pēc gada,
nu tie ir Stiksas purvā nonākuši,
kas bezcerīgas ciešanas tiem rada.»
109 Tad redzēju, kā, dūņām aplipuši,
tur kaili ļaudis pacēlās un grima,
ikkatru cini tvarstot izmisuši.
112 Bet velti viņos vēlēšanās dzima
uz augšu tikt un sasniegt zemi cietu,
kaut pērties, spārdīties tie nenorima.
115 Mans meistars sacīja: «Tie drošu vietu,
kur pastāvēt, nekad vairs neatradīs,
tie maitājuši katru labu lietu.
118 Tie savu mūžību šais dūņās vadīs
un mūžam ņudzēs, smagi nopūzdamies,
un savās dusmās citiem zvels un badīs.
121 Tie saka, savos dubļos vārtīdamies:
- Mēs tumši bijām saldā saules gaisā,
mēs dusmu elpu dvesām nerimdamies:
124 Nu mokāmies mēs purva peklē baisā. -»
Читать дальше