112 Kas gan lai mierinājumu tiem sniegtu!
Ak, kādas ilgas gan tiem sirdī kaisa,
lai tos pa sāpju ceļiem šurpu triektu!
115 Tos tagad apņem elles tumsa baisa.
«Frančeska,» teicu es, «šīs tavas mokas
gan bijību, gan asaras man raisa.
118 Tev līdzjūtībā stiepju rokas;
bet saki man, kā guvāt atskārtu,
ka kautras vēlmes jūsu sirdīs rokas?»
121 Tā atteica: «Nav sāpju lielāku
kā postā laimes laikus atcerēties:
to zin tavs skolotājs, kā noprotu.
124 Tev stāstīšu, kā lemts bij iemirdzēties
tai mūsu mīlai, kas mums nedzirdami
klāt piezagās, līdz nebij vairs, kur dēties.
127 Reiz lasījām mēs, laiku kavēdami,
kā Lanselota mīla iedegās,
vēl paši savu mīlu nejuzdami.
130 Jau vairākkārt mums acis sastapās,
un reizēm bālas kļuva mūsu sejas;
tad nāca brīdis, un tas notikās.
133 Kad lasījām, kā skūpsti pāri lejas
pār viņas smaidu, kas tik mīļš tam bija,
es apreibusi biju no šīs dzejas.
136 Viņš trīsēdams man lūpas noskūpstīja.
Tas nu ir viss. To grāmatu tai dienā
neviens no mums vairs tālāk nelasīja.»
139 Tā viņa stāstīja to elpā vienā;
viņš raudot stāvēja kā sastindzis,
un likās man, ka baigā nokāvienā
142 es zemē krītu kā beigts ķermenis.
Piezīmes
4 Teiksmains Krētas valdnieks, pēc grieķu teikas Zeva un Eiropas dēls, kas nodibinājis varu pār apkārtējo jūru un devis Krētai likumus. Pēc nāves viņš kļuvis par vienu no tiesnešiem mirušo valstī. Dantes Ellē, pārvērties par dēmonu, viņš noteic grēciniekiem pelnīto soda mēru.
50 Melns gaiss, melnais viesulis.
58 Asīrijas valdniece 1356-1314 p. m. ē.
61 Didona, Kartāgas dibinātāja un valdniece, kas, Eneja atstāta, nonāvējās. Viņas pirmajam vīram Sihejam mirstot, viņa tam bija solījusi nedoties jaunā laulībā.
63 Ēģiptes ķēniņiene (69-30 p. m. ē.), Cēzara un vēlāk Antonija mīļākā, kas, kn .stāsti», nonāvējusies, liekot sevi sndzelt čūskai, knd Antonijs pēc neveiksmīgās jūras kaujas pie Aktijas raga, maldināts par Kleopatras nāvi, nodūrās.
Menelaja meita, ko nolaupīja Pariss.
Ievērojamākais grieķu varonis Trojas karā.
Pariss - Priama dēls, ko nonāvēja Ahileja dēls Pirrs par to, ka viņš nolaupīja
Helēnu. Tristans - Apaļā galda bruņinieks, ko nogalināja Kornvelas karalis
Marks, kura sievu Izoldi viņš bija savaldzinājis.
Frančeska da Rimini un Paolo Malatesta. Frančeska, Ravennas siņjora Gvido
da Polentes (E. XXVII, 40-42) meita, ap 1275. g. bija apprecināta ar Paolo brāli,
neglīto un klibo Džančoto Malatestu, kura tēvs bija Rimini gvelfu vadonis E.
XXVII, 47). Kad Džančoto uzzināja par Frančeskas un Paolo mīlas sakaru, viņš
abus nogalonāja (starp 1283. un 1286. g.).
Dante savu pēdējo patvērumu atrada pie Frančeskas brāļadēla, Ravennas
siņjora Gvido Novello da Polentes.
Ravennā.
Kaina - devītā Elles loka pirmais aplis, kur tiek sodīti tie, kas nogalinājuši vai
nodevuši savus tuviniekus.
13. gs. franču romāns par Apaļā galda bruņinieku Lanselotu un par viņa mīlu
pret karalieni Ženjevru, karaļa Artura sievu.
1 Un, atkal ataustot man prāta gaismai,
es jutu, kā man sirdi žēlums rokas
par mīlētājiem, ļautiem elles baismai.
4 Tad jaunus mocekļus un jaunas mokas,
visapkārt veroties, acs ieraudzīja;
tos uzlūkojot, nolaidās man rokas.
7 Šai lokā trešajā ļauns lietus lija,
tas grēciniekiem smagi sejā sita,
un ļoti auksts un nemitīgs tas bija.
10 Un mūžam melns tas lielām lāsēm krita,
caur tumsību tas straumēm lejup gāzās
tai zaņķi, kurā izmisušie mita.
13 Un ļaudīm pretī ļaunais Cerbers drāzās,
trīs rīkles bij šim sunim negausīgam,
kas nenorimis viņiem virsū brāzās.
16 Tas šausmas iedveš katram nelaimīgam,
tam asi nagi, sarkanas tam acis,
un vēders liels šim zvēram briesmonīgam.
19 Viņš niknā kārē asiņu daudz lacis,
ir veltīgi no viņa izvairīties:
tā negantums ne brīdi nava placis.
22 Bij viņam prieks ikkatram pakaļ dzīties
ar mutēm atvērtām un rīklēm platām;
ik grēciniekam bij no viņa bīties.
25 Lai savas izbailes mēs nost nu kratām!
man teica vadonis, tad zemes saujas
tam rīklēs iesvieda. Šis suns, ko skatām,
28 nekādam citam spēkam nepakļaujas,
tik rīdams cīnās viņš un piesātinās;
nu mirkli aprims viņš pēc elpas straujas.
31 Tās dvēseles, kas savos grēkos pinās,
šo zvēru dzirdot, labprāt kurlas būtu;
nekāda vara viņas nestiprinās.
34 Tad gājām mēs pa augšupceļu grūtu
y caur ēnām tām, ko smagais lietus pēra
un lenca, lai tās laukā neizkļūtu.
37 Tās gulēja un savus grēkus svēra;
tad viena cēlās, bāla tā kā krīts,
un vārdiem šādiem muti vaļā vēra:
40 «O tu, kas tieci ellei cauri dzīts,
no viņsaules es sveicienu tev sūtu:
tu tiki radīts, pirms es aizraidīts.»
43 Es teicu: «Nesdams baiļu slogu grūtu,
tu esi pārvērties; man neliekas,
ka tevi redzējis jebkad es būtu.
46 Jel saki man, dēļ kādas sodības
tev uzvāzušas šādu smagu vāku
ir ciešanas tik pazemojošas?»/
49 Viņš atteica: «No pilsētas es nāku,
kur dzimis tu; tur skaudība līst pāri
pār visām malām; es tai sekot sāku.
52 Es notiesāts par ēdelības kāri,
par Čako līdzpilsoņi mani sauca,
kā grēcinieks nu klīstu pa šo āri.»
55 To sacīdams, viņš drūmi pieri rauca
un citos vērās, līdzīga kam vaina,
un elles nezvērs plosījās un kauca.
58 Es atbildēju tam: «Šī bēdu aina
liek raudāt man un smagi nospiež sirdi,
un nav, kas smagumu šo projām gaina.
61 Jel saki tu, kas manu balsi dzirdi,
kādēļ šī pilsēta, kam valstis klanās,
grimst nesaskaņās, kurās līdz tu virdi?»
64 Viņš atteica: «Pēc ilgas ķildošanās
līs asinis, tiks dzīti mēslainē
tie, kas pa svētātēva pļavām ganās.
67 Bet tie, kas valdīs, kritīs nelaimē:
pēc diviem gadiem uzvarētie celsies
caur vīru to, kas veikli lavierē.
70 Uz visām pusēm sitieni tad zvelsies,
un tie, ko ķers šie sitieni, tad raudās,
tiem smagākās no nastām plecos velsies.
73 Ir divi taisnie, kuri neslīgst baudās;
ir uzpūtība, skaudība un skopums
trīs čūskas, kas pa ļaužu prātiem šaudās.
76 Lai Dieva taisnība visgudrā top mums!» •
viņš teica. Tad es sacīju no jauna:
«Ir mūsu pilsētā liels ļaužu kopums,
79 kas dzīvojot daudz darījuši ļauna,
starp tiem ir Tegiaio, Farināta
un citi, kuri grēkoja bez kauna.
82 Vai smaga tiem ir soda nasta krāta?
Man šķiet, tie negūs debess žēlastību:
tie dzīvojuši nav pēc Dieva prāta.»
85 Viņš atteica: «Ar savu negantību
tie mīt starp dvēselēm vismelnākajām,
kas gatavas uz katru nelietību.
88 Kad būsi tu starp dvēslēm baltākajām,
tad lūdz, lai viņas mani atcerētos;
tās pieminu ar jūtām siltākajām.»
91 Un, it kā augšā ieraudzīdams svētos,
turp vērsa acis viņš, tad galvu lieca
un pēkšņi zuda ļaudīs nolādētos.
94 Man teica vadonis: «Tā grēks to trieca
šurp ellē tā kā aprakstītu lapu,
tam mūžam liegta paradīzes prieca:
97 ikkatrs uzmeklēs reiz skumjo kapu
Читать дальше