nebija lasījis, jo grieķu valodu neprata un latīņu valodā Homēra poēmu vēl nebija
bet ko viņš atzina par lielāko no dzejniekiem (Š. XXII, 102-103), un romieši
Horācijs (65-8 p. m. ē.), Ovidijs (43. g. p. m. ē. - 17. g. m. ē.) un Lukāns (39-65)
Ovidija «Metamorfozas», tāpat kā Lukāna «Farsālija» bija svarīgi avoti «Dievišķā»
Komēdijas» autoram.
121 Atlanta meita, Zeva iemīļotā, Trojas dibinātāja Dardana māte.
122 Izcils Trojas varonis, Priama dēls.
123 Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p. m. ē.), romiešu karavadonis un valsts darbinieks
Romas impērijas dibinātājs. Leģenda stāsta, ka viņa dzimta sniedzoties līda
Julam, Eneja un Kreusas dēlam.
124 Sk. E. I, 104.
125 Pentesileja - amazoņu valdniece, Trojas sabiedrotā, ko uzveica Ahilejs. Latīns
Latijas valdnieks, Eneīdas varonis.
126 Lavīniju apprecēja Enejs.
127 Lūcijs Jūnijs Brūts, pirmais romiešu konsuls (kopā ar Lūciju Tarkvīniji:
Kollatīnu, 509. g. p. m. ē.), kas gāza pēdējo Romas ķēniņu Tarkvīniju Lepno.
128 Jūlija - Jūlija Cēzara meita, Pompeja sieva. Lukrēcija - Kollatīna sieva, kaf
devās nāvē, kad tai laupīja godu ķēniņa Tarkvīnija Lepnā dēls Seksts Tarkvīnijs
Šis notikums noveda pie ķēniņa varas krišanas.
129 Ēģiptes un Sīrijas sultāns (1138-1193), kura dvēseles cēlumu cildināja ari
kristīgās rietumzemes.
134 Aristoteli (4. gs. p. m. ē.) viduslaikos uzskatīja par lielāko zinātnieku.
135-136 Sokrāts (470-399 p. m. ē.) un tā skolnieks Platons (428-347 p. m. ē.) bija pēi
Aristoteļa slavenākie grieķu filozofi. Aristotelis bija Platona skolnieks.
137 Demokrits (ap 460-370 p. m. ē.) uzskatīja, ka pasaule cēlusies, nejauši savie
nojoties atomiem.
138 Zenons (4. gs. p. m. ē. ) - pazīstamākais stoiķu pārstāvis.
139 Anaksagors (500-428 p. m. ē.)- filozofiskā duālisma dibinātājs, Perikla skolotāj.'
un draugs. Heraklīts (ap 540-480 p. m. ē.) - dialektiskā uzskata aizsācējs grieķi
filozofijā.
140 1. gs. ārsts, rakstījis par augu dziednieciskajām īpašībām.
142 Eiklids (3. gs. p. m. ē.) - izcils ģeometrs. Ptolemajs - astronoms un ģeogrāfs
kura pasaules sistēmai sekoja arī Dante.
143 Avicenna (980-1037) - ievērojams arābu filozofs un ārsts. Hipokrāts (5.-4. gs
p. m. ē.) - slavens grieķu ārsts.
144 Mītisks grieķu dzejnieks, kas ar savu dziedāšanu apbūris zvērus un akmeņus
1 Un tā nu kāpām mēs no pirmā loka
uz leju otrajā, kas mazāks bija;
bet sāpes skaudrākas tur dzeļ un moka.
4 Tur Mīnojs visu vainas pārbaudīja:
viņš stāvēja ar zobiem drausmi ņirgtiem
un tiesājamiem asti apkārt vija.
7 Tiem jāatbild par grēkiem neizpirktiem,
par katru ļauni aizpildītu dienu:
nu elles moku asarās būs mirkt tiem!
10 Viņš īstā vietā raidīja ikvienu,
viņš tik daudz reižu apvija tam asti,
cik lejup jānokāpj tam pakāpienu.
13 Es redzēju, kā ļaudis bailēs lokās,
par tiem viņš savu taisno tiesu sprieda,
tiem visiem jānogrimst bij elles mokās.
16 «Tu, atnācēj, ko vada griba vieda,»
man teica Mīnojs, mani ieraudzījis,
«tu nāci, nebīdamies elles bieda;
19 ir plats tas ceļš, ko grēks nav izraudzījis,
tu ieradies ar dziļu uzticību.»
Mans vadonis tam teica: «Izmērījis
22 tu katru grēku, katru negantību;
kam jānotiek, tam notikt esi licis,
tavs spriedums izteic J)ieva varenību.
25 Tu visiem maldiem esi pāri ticis,
tev redzama ir katra dvēsles plaisma,
tu pienākumu pildi neapnicis.»
28 Tad vietā nonācām, kur mēma gaisma
tā viļņus šķieda kā pirms vētras jūra;
ar raudām jaucās stindzinoša baisma.
31 Šī elles vētra baltas bangas kūra,
ar savu sparu garus līdzi raujot;
šai cīniņā tiem mocība bij sūra.
34 Un, straumei dvēseles pie klintīm kļaujot,
tās valstījās tur, skaļi gaudodamas"
un Dievu zaimojot, un lāstus spļaujot.
37 To mokas tiešām šķita neciešamas,
tās tika sodītas par miesaskāri,
kam ļāvušās tās bija dzīvodamas.
40 Kā strazdi, kuri lido jūrām pāri
prom tālēs, dzimtenē kad aukstums valda,
līdz viņi sasniedz siltu, gaišu āri,
43 tā tie, kas brīvi nav no grēku malda,
no visām malām šeitan kopā lasās,
bet nesmaida tiem laime cerībsalda.
46 Kā dzērves, kuras klaigā balsīs asās,
pie debess pulcēdamās rindā garā,
tā jaunas ēnas vējš dzen šajās masās.
49 Es vaicāju: «Teic, meistar, kas šai barā
tie ļaudis ir, ko apņem melnā aura?»
«Tie bijuši ir lieli savā garā,»
52 viņš atteica, bet sirds tiem bija šaura.
Lūk, valdniece, kas valdīja pār tautām,
kaut tikumības vācele tai caura.
55 Tā uzzelt lika tieksmēm neatļautām,
tā bij tik baudkāra un samaitāta,
ka pildījās ar vēlmēm, grēkiem krautām.
58 Tā - Semiramida, kas bij bez prāta,
jo pati savam dēlam sieva kļuva
un tādēļ visur tika daudzināta.
61 Tā otra Enejam bij ļoti tuva,
tā nāvē aizgāja aiz mīlestības.
Lūk, Kleopatra - daudz tā baudu guva.
64 Lūk, Helēna. Dēļ viņas apgrēcības
bij Trojas karš. Tur redzi Ahileju,
kas apkārt sējis tik daudz iznīcības.
67 Lūk, Pariss, Tristans lejup vērstu seju!»
Viņš rādīja man tūkstošus, kas bija
mums nemirstīgi kļuvuši caur dzeju,
70 kad tos no dzīves mīla aizraidīja.
Kad meistars tā bij daudzus uzskaitījis,
man skaudrs žēlums sirdi piepildīja.
73 Es teicu: «Dzejniek, daudz tu izbaudījis;
es labprāt ar tiem diviem parunātu,
ko liktenis šķiet kopā sasaistījis.»
76 «Jel gaidi, kad tie pienāks tuvāk klātu,»
man bilda viņš, «tie vieglāki par vēju,
tos vada mīla, lai tie nenostātu.»
7.9 Tiklīdz ar balsi viņus aizsniegt spēju,
es saucu: «Dvēseles jūs, sāpju lauztās,
es parunāties ar jums sagribēju!»
82 Kā baloži, kas ilgās neapjaustās
ceļ spārnus, lai uz ligzdu lidinātos,
nes līdz sev gaisā vēlmes neizpaustās,
85 šīs dvēseles, ar mums lai parunātos,
nu lidoja pie mums pa ļauno gaisu:
tām mūsu sauciens vien tik bija prātos.
88 «Tu dzīvā būtne, tev es sirdi raisu!
Melnsārtā gaisā tu mūs uzmeklēji,
kas zemi sārtojām ar nāvi baisu;
91 par mūsu mokām asaras tu lēji;
par tavu mieru svētību mēs lūgtu,
kaut likteni tu grozīt neiespēji.
94 Mēs izdzēruši dzīves kausu rūgtu;
un, kamēr visi elles vēji klusē,
mēs runāsim - kaut stāsts šis nepārtrūktu!
97 Es esmu piedzimusi tajā pusē,
kur torņi rotājas zem saules zaigas
un Po caur laikiem plūst un neizsusē.
100 Tā mīla, kura sagrābj sirdis maigas,
tā pēkšņi liesmas uzsita tik kvēlas,
cik nāves brīdī beigas bija baigas.
103 Tā mīla, mīlamo kas maigu vēlas,
tā mani pārņēma ar tādu spēku,
~"ķa nerimst vēl ne svētlaime, ne žēlas.
106 Tā mīla raisīja šo nāves grēku.
Tiks Kainā tas, kurš dzīvību mums dzēsa,
kurš uzskatīja mīlu šo par dēku.»
109 Šie vārdi mani kā ar cirvi tēsa,
es stāvēju ar galvu lejupliektu,
šis liktenis man domas pušu plēsa.
Читать дальше