A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Apaļo akmeņu vietā kolhoznieces liek dobēs vairāk mēslošanas līdzekļu un arī linus sēj ar pārbaudītu sēklu.

Tā mūsu laikos zinātne atspēko māņus.

Bet tagad atgriezīsimies atkal pie pirmatnējo cilvēku paražām. Viņi lietoja maģiju ne tikai tāpēc vien, lai nodrošinātu veiksmīgas medības. Ar burvestību viņi cen­tās uzvarēt ienaidniekus. Iedarbojoties uz ienaidnieka attēlu, viņi mēģināja kaitēt viņam pašam.

Odživbes cilts indiāņu kareivji vēl pagājušajā gadsimtā izdrāza no koka nelielas savu ienaidnieku figūriņas un pēc tam izdūra šo leļļu galvām cauri bultas. Viņi uzska­tīja, ka tāda rīcība palīdzēs viņiem tāpat izrēķināties arī ar ienaidnieku.

Polinēzieši, kas dzīvo Klusā okeāna salās, ir patiesi pārliecināti, ka vislabāk kaitēt ienaidniekam var, paslepus iesviežot ar akmeni viņa attēlam ūdenī. Ja sašķīdīšot viņa attēls, iešot bojā arī cilvēks, kuram tas piederējis.

Starp citu, tāpat spriež arī daži māņticīgi cilvēki pie mums.

Reiz manā istabā nokrita un saplīsa spogulis. To ierau­dzīja mana kaimiņiene Anna un bēdīgi nopūtās:

— Ai, tas nav uz labu! Būs nelaime!

Pēc viņas vārdiem, ja saplīsis kāda attēls spogulī, tad nelaime gaida arī to, kura attēls cietis.

Tātad ne tikai polinēzieši vieni paši tic saviem māņiem.

Līdz šim mēs runājām par to, kā pirmatnējiem cilvē­kiem pamazām radās priekšstats par kādu citu — nere­dzamu pasauli, ko apdzīvo mirušo dvēseles.

Bet kad tad šajā noslēpumainajā pasaulē sāka mājot pirmās dievības? Kad tad cilvēki pirmo reizi sāka ticēt tam, ka kaut kur dzīvo vareni, nežēlīgi un atriebīgi dievi, no kuriem atkarīgs cilvēka liktenis?

Zinātnieki atrada atbildi arī uz šo jautājumu.

Vissenāko apmetņu izrakumi parādījuši, ka kopš tā laika, kad uz zemes radās pirmie cilvēki, pagājis vairāk nekā miljons gadu. Pirmatnējo cilvēku izraktajās zemnī­cās un alās, kur viņi slēpās no aukstuma un plēsīgajiem zvēriem, saglabājušies galvaskausi un skeleti, kā arī medību ieroču atliekas.

Tomēr nekādu reliģisko ritu pēdu šajās vissenākajās cilvēku apmetnēs zinātniekiem atrast nav izdevies.

Ticība dieviem cilvēkam radās daudz vēlāk, tikai apmēram pirms simttūkstoš gadiem. Tas notika tikai tad, kad pirmatnējiem cilvēkiem bija attīstījusies spēja prā­tot un fantazēt, kad viņi sāka mēģināt pēc savas sapra­šanas izskaidrot nesaprotamo.

Bet nesaprotamu un draudīgu notikumu bija ļoti daudz.

Akmens laikmeta cilvēka dzīve bija grūta un briesmu pilna. No visām pusēm viņam uzglūnēja likstas, no kurām nebija glābiņa.

Viss pirmatnējā cilvēka neilgais mūžs pagāja barības meklēšanā. Lai pārtiktu, viņam vajadzēja nogalināt tos dzīvniekus, kas bija vājāki par viņu, kad viņš bija iemā­cījies lietot ieročus. Šķēpi un bultas ar noslīpētiem akmens uzgaļiem sekmīgi aizstāja asos nagus un ilkņus, kuru viņam nebija.

Ja medības neizdevās, cilvēkam nācās pārtikt no ēdamām augu saknēm vai vākt augļus un riekstus, ogas un sēnes.

Bet cik daudz briesmu viņam draudēja no visām pusēm!

Te negaidot uzbrūk plēsīgs zvērs un saplosa neuzma­nīgu mednieku.

Te pēkšņi uz nometni metas mežonīgu ziloņu vai niknu meža cūku bars un samīda un sadragā visu, kas ar tādām pūlēm savākts.

Te no zibens spēriena uzliesmo meža ugunsgrēks, un trakojošās liesmas visapkārt iznīcina visu.

Nav brīnums, ka, -spriežot pēc skeletiem, kas sagla­bājušies, puse akmens laikmeta cilvēku nomira, neno­dzīvojuši ne divdesmit gadu.

Pagāja gadu tūkstoši. Cilvēki pamazām apguva arvien jaunas iemaņas. Viņi bija iemācījušies iegūt sev pārtiku un apģērbu, apstrādājot zemi un pieradinot dzīvniekus.

Tomēr cilvēka eksistence joprojām bija pilnīgi atkarīga no dabas. Tā arvien vēl šķita viņam tikpat visspēcīgs un pilnīgi nesaprotams spēks.

Cilvēks taču vēl gandrīz neko pa īstam nezināja par pasauli. Viņš vēroja un iegaumēja dažādas dabas parā­dības, bet nespēja saprast to cēloņus, nespēja noskaidrot sev, kā viena parādība saistīta ar citām.

Vakar, piemēram, viss bija mierīgi un klusu. Pie zila­jām debesīm spīdēja saule. Te pēkšņi debesis satumsa un pārklājās ar drausmīgiem mākoņiem. Pēc tam, nezin no kurienes radusies, sāka trakot viesuļvētra ar krusu. īsā brīdī vējš sagāza būdas, izrāva ar saknēm lielus kokus, krusa apsita sējumus. Vējš kaut kur aizrāva pat divus mazus bērnus.

Kas bija atdzinis šos mākoņus? Kas bija sadusmojies uz cilvēku un izpostījis viņa smagā darba augļus? Kas ir tik varens, ka viņam klausa vējš?

Bet pērn tikpat negaidīti iesākās lietus gāze. Ūdens straumes nerimdamas gāzās no debesim vairākas dienas un naktis, līdz upe pārplūda un applūdināja laukus. Cik daudz cilvēku, cik daudz lopu toreiz gāja bojā plūdos!

Kas tad bija uzsūtījis cilvēkiem šo nelaimi? Kas bija izgāzis pār zemi ūdens straumes no debesīm?

Un kas cilvēkus dara paēdušus vai liek viņiem ciest badu? Kāpēc vienu gadu meži ir pilni medījuma un upes — zivju, bet citu gadu tie kaut kur pazūd? Kas to noteic? Kas aizdzen zivju un putnu barus uz citu vietu?

Arī jūrā kāds saimnieko — te saceļ viļņus, te nomierina tos, te atdzen uz krastu siltu ūdeni, te aukstu.

Tagad uz šādiem jautājumiem atbildēs katrs skolēns. Zinātne jau sen tikusi skaidrībā par dabas parādībām, un par tām stāstīts mācību grāmatās.

Turpretim pirmatnējais cilvēks, kam nebija zināšanu un kas ar milzīgām pūlēm ieguva sev barību, drebēdams lie­lajās briesmās, nespēja izskaidrot visas šīs draudīgās dabas parādības. Tajās viņam rādījās kāda ļauna griba.

«Nē,» viņš prātoja, «tas viss nenotiek bez nolūka. Droši vien kaut kur dzīvo varenas būtnes, kurām pakļau­jas visa pasaule. Viņas cilvēku dara paēdušu un laimīgu. Kad šīs būtnes sadusmojušās, tās spēj uzsūtīt cilvēkiem arī badu un bojā eju.»

Kas tad ir šīs nezināmās, briesmīgās būtnes?

Varbūt tā ir pie tālās debess spīdošā saule? Tā saule, kura mīlīgi sasilda cilvēku pēc ziemas sala, kuras dzīvi­nošie stari briedē augļus un labību? Ne velti cilvēks, kas bija riskējis palūkoties tās mirdzošajā sejā, uz mirkli kļuva akls.

Bet arī saule ir dažāda — gan laipna, gan dusmīga. Pērnvasar tā bija uz kādu sadusmojusies vai pati sasli­musi un kļuvusi nevis laba, bet gan ļauna. Dienu dienā tā svilināja zemi tik nesaudzīgi, ka visi strauti izsīka, zeme tīrumos saplaisāja un sējumi izdega.

Varbūt arī uguns, kas gruzd katras cilvēku apdzīvotas alas stūrī, ir pašas saules meita? Visvarenā saule sūta savu meitu pie cilvēkiem, lai tā sildītu viņus, kamēr saule atpūšas. Uguns arī var būt gan laba, gan ļauna, var gan sasildīt, gan sadedzināt.

Bet varbūt ir kāda vēl varenāka būtne, kurai pakļaujas pat saule? Kāds taču to lāgiem aizsedz ar mākoni, kāds aizved to aiz zemes malas vakarā un atkal atsūta pie debess no rīta, Vai tā nav visspēcigās būtnes griba, ka ziemu saule kļūst vājāka un vairs nesasilda zemi, bet vasaru atkal pieņemas spēkā?

Vai tikai tas pats nav saules un vēja, jūras un zemes, zvēru un putnu pavēlnieks, kurš, uz cilvēku sadusmojies, ar apdullinošu dārdoņu un rēkoņu met uz zemi apžilbino­šas zibens liesmas? Viņš var nepaklausīgajam iešaut uguns bultu, un tas acumirklī nomelnēs un nomirs.

Tā cilvēku izbiedētajā iztēlē radās pirmie dievi.

Tos radīja nevarība. Cilvēka nevarība dabas varenī­bas priekšā.