A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Neko daudz vieglāka dzīve nebija arī trūcīgajiem zem­niekiem, kas atradās neierobežotā atkarībā no zemes īpašniekiem.

Strādādami pāri saviem spēkiem, viņi nevarēja cerēt kaut vai uz to, ka atpūtīsies pēc nāves, viņpasaulē. Reliģi­jas, ko sludināja priesteri, apstiprināja bagātnieku mūžīgu varu pār nabadzīgajiem ne tikai zemes virsū, bet arī debesīs.

Itin visur priesteri centās iestāstīt ticīgajiem, ka tikai viņiem, dieva kalpiem, esot zināma debesu iemītnieku griba, un tāpēc vienkāršajiem cilvēkiem jāklausot viņiem bez ierunām. Viņi teica, ka bagātnieku varu pār nabaga­jiem esot noteicis dievs uz mūžīgiem laikiem un ka tas, kurš neklausa saimniekiem un pretojas priekšniekiem, pārkāpjot dieva gribu.

Turklāt arī kārtība, kādu dievi noteikuši savās mājās — debesīs, pēc priesteru vārdiem, nemaz neatšķiroties no tās, kas pastāv uz zemes.

Ēģiptiešu priesteri, piemēram, apgalvoja ticīgajiem, ka viņu valdnieki faraoni pēc nāves pārvēršoties debesu iemītniekos un joprojām valdot pār zemi. Par viņu palī­giem kļūstot mirušie ministri, debesu karaspēku koman­dējot mirušie karavadoņi un debesu tiesas lietas pārzinot mirušie zemes tiesneši.

Turpretim vienkāršajiem zemkopjiem un vergiem viņ­pasaulē esot tikpat rūgta dzīve kā zemes virsū. Arī tur viņiem esot bez kurnēšanas jāstrādā savu saimnieku labā.

Tāpēc senajā Ēģiptē bagātniekus un augstmaņus apgla­bāja milzīgās mūra kapenēs, bet nabagus ieraka smiltīs. Ar vergiem rīkojās vēl vienkāršāk. Viņiem vispār neraka atsevišķus kapus, bet līķus iemeta kopējā bedrē.

Lai ievērojamiem nelaiķiem sagādātu kalpus arī viņpa­saulē, dižciltīgu cilvēku kapenēs lika mazu māla cilvēciņu figūriņas. Šīs figūriņas sauca par «ušebti». Tajās pēc nāves bija jāpārceļas vergu dvēselēm, lai vergi arī viņ­pasaulē strādātu saimnieka labā.

Uz šādām figūriņām bieži vien izgrieza draudīgus uzrakstus:

«Esmu ušebti. Ja mani pasauks un liks veikt dažādus darbus, man jāatbild: «Esmu šeit,» — jāklausa tikai tam, kā labā esmu izgatavots, un nav jāklausa viņa ienaid­niekiem.»

Iekams šādus māla vergus ieguldīja bagātnieka kapā, tiem dažkārt nosita kājas, lai arī viņpasaulē viņi nemē­ģinātu aizbēgt no sava kunga.

Kas tad vergiem un nabagiem atlika? Par ko sapņoja šie nelaimīgie cilvēki, kas bija pārvērsti par nastu nesē­jiem dzīvniekiem?

Viņi sapņoja par pestītāju.

Nabadzīgie ļaudis čukstus stāstīja cits citam, ka reiz pienākšot diena un virs zemes atnākšot taisnīgs dievs. Viņš gāzīšot bagātnieku varu un atbrīvošot vergus. Apspiedēji un mocītāji tikšot sodīti, bet viņu upuri atalgoti.

Tā nabagiem un vergiem visur radās cerība uz dievu nebūsi padevīgs šeit, tad ari pēc nāves tevi sagaida mūžī­gas mokas.

Tā tika radītas dažādas reliģijas. Tomēr pamatos tās visas bija ļoti līdzīgas cita citai. Tajās ticība seniem māņiem — dvēselei, viņpasaulei, gariem un dieviem bija dīvaini sajaukusies ar tautas sapni par pestītāju.

Persiešu Zaratustra un indiešu Buda, ķīniešu Konfucijs un arābu Muhameds kļuva par uzticamiem priesteru palī­giem. Tagad arī viņi palīdzēja dievu kalpiem turēt tautu paklausībā.

Prātodams par reliģijas izcelšanos, lielais franču filo­zofs Voltērs teica jau pirms divsimt gadiem:

— Pirmā reliģija radās no muļķa un krāpnieka sastap­šanās.

Ar muļķi viņš saprata lētticīgo nabagu, bet ar krāp­nieku — priesteri.

Voltēra laikos zinātne vēl nebija precīzi noskaidrojusi, kad un kā īstenībā radusies ticība dieviem. Tomēr vērī­gais Voltērs ļoti labi saprata, ka priesteri un mācītāji vienmēr ir krāpuši tumšus cilvēkus un uz to ir balstījuši savu varu pār viņiem.

Pirms divtūkstoš 'gadiem pati stiprākā un lielākā valsts bija Romas impērija. Romieši bija pakļāvuši sev gandrīz visas kaimiņu tautas ziemeļos un dienvidos, austrumos un rietumos, un viņiem piederēja ļoti daudz vergu, kas bija atvesti no Romas iekarotajām zemēm.

Vergi un romiešu verdzinātās tautas, kā arī paši naba­dzīgie romieši stāstīja cits citam tādas pašas leģendas kā visur citur.

Runāja, piemēram, ka Jūdejā, nabadzīgā, akmeņainā zemē, kas atrodas Vidusjūras austrumu piekrastē, nesen parādījies neparasts cilvēks. Apgalvoja, ka tas bijis paša dieva dēls, ko tēvs atsūtījis zemes virsū, lai viņš tur nodi­binātu kārtību. Cilvēki viņu esot dēvējuši par Mesiju, kas ebreju valodā nozīmē «pestītājs», vai par Kristu, kas grieķu valodā nozīmē «dieva vēstnesis», bet viņa īstais vārds bijis Jēzus.

Stāstīja arī, ka šis Jēzus pulcējis vienkāršos cilvēkus — zvejniekus un amatniekus un mācījis cilvēkiem, kā jādzīvo taisnīgi. Romieši viņu sagūstījuši, apsūdzējuši likumu pār­kāpšanā un notiesājuši uz mokpilnu nāvi. Viņi Jēzu kā izbēgušu vergu piesituši ar kājām un rokām pie koka krusta, pie kura viņš arī nomiris.

Kā īstu patiesību cits citam stāstīja, ka pirms nāves Kristus saviem mācekļiem apsolījis atkal atgriezties zemes virsū, sagraut Romas impēriju un nodibināt dieva valstību zemes virsū. Un tad nabagi un vergi tikšot atalgoti par visām savām ciešanām, bet viņu apspiedējus piemeklēšot nežēlīgs sods.

Kā gan varēja nenoticēt tik lieliskai leģendai! Tā saskanēja ar senlolotām apspiesto ilgām. Strauji auga to cilvēku skaits, kuri ticēja, ka dieva dēls tiešām atnācis zemes virsū. Tie pulcējās nelielās grupās kaut kur pagra­bos vai alās un slepus cits citam stāstīja par viņa dzīvi un mācību. Viņi sāka dēvēties Kristus vārdā par kristīgajiem.

Bagātie pilsētnieki un vergu īpašnieki to neatstāja neievērotu. Viņi sajuta, kādas briesmas draud no kristī­gās ticības izplatīšanās. Nav labi, ja nabadzīgie cilvēki pārāk daudz prāto par taisnīgumu.

Reizē ar to vergturi tomēr saprata, ka Kristum piedē­vētajos novēlējumos ir daudz kā tāda, kas viņus pilnīgi apmierina. Ja vergi cerēs, ka viņus kādreiz atbrīvos pats dievs, varbūt viņi retāk dumposies! Bez tam Kristus taču viņiem novēlējis pacietīgi panest jebkuras ciešanas un sirds drebēšanu paklausiet ne tikai labiem un lēnprātī­giem, bet arī bargiem kungiem.»

Evaņģēlijos bija teikts arī, ka Kristus novēlējis mīlēt pat visļaunākos ienaidniekus, svētīt apspiedējus, bez kur­nēšanas paciest jebkuru pazemojumu un apvainojumu, pagriezt labo vaigu, ja iesists pa kreiso, cīnīties nevis par labāku dzīvi uz zemes, bet gan padevīgi paciest visas nelaimes un likstas, cerot tikai uz atalgojumu pēc nāves.

Skaidrs, ka šāda mācība bija bagātniekiem izdevīga. Tā teicami palīdzēja viņiem turēt grožos kalpus un ver­gus. Kam gan nāks prātā protestēt, ja pats dievs aicina būt padevīgiem!

Tā pakāpeniski, soli pa solim, kristiānisms no apspiesto ticības pārvērtās par apspiedēju reliģiju. Tagad to atbal­stīja un izplatīja pat tie, kas vēl nesen bija nežēlīgi vajā­juši pirmo kristīgo slepenos pulciņus.

Kristīgo draudzes ātri kļuva bagātas. Tās auga, apvie­nojās un centās dabūt no varas orgāniem dažādas privilē­ģijas. Pamazām kristīgā baznīca kļuva par pašu stiprāko reliģisko organizāciju Romas impērijā.

Ap mūsu ēras trīssimto gadu kristīgajām draudzēm jau piederēja milzīgas bagātības un plaši zemes gabali. To locekļi tagad bija ne tikai nabadzīgie ļaudis un vergi, bet arī paši lielākie augstmaņi, galminieki, lielie zemes īpašnieki un tirgotāji. Šīs draudzes pārvaldīja daudzi dažādu pakāpju un rangu baznīcas priekšnieki, kas turēja stingrā paklausībā simtiem tūkstošu vienkāršo ticīgo.