A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Bet kā to darīt?

Kaut kāda pieredze cilvēkiem jau bija. Viņi noteikti

zinaja: pats drošakais līdzeklis, ka panākt stipra labvēlību, ir glaimi.

Un cilvēki sāka glaimot saviem dieviem. Viņi runāja to attēlu priekšā padevības pilnus vārdus. Viņi visādi slavēja savu dievu, cildināja tā labās īpašības, izdomāja vis­skanīgākos titulus, pazemīgi lūdza žēlastību.

Tā radās lūgšanas.

Cilvēki bija noskaidrojuši arī kaut ko citu. Viņi ļoti labi zināja, ka labu attiecību uzturēšanai ar stiprajiem nepietiek ar vārdiem vien, pat ar visgodbijīgākiem vār­diem. Vārdi ar kaut ko jāpastiprina. Vajadzīgas dāvanas.

Cilvēki sāka nodalīt daļiņu no paša vērtīgākā, paša dār­gākā, ko devis viņu smagais darbs, un nolika to pie elka kājām. Viņi nesa dievam labāko jēru no ganāmpulka, labākos ābolus no dārza, bļodiņu smaržīga medus, visgar­šīgāko maizes kukuli, krūzi olīvu eļļas.

Bet kā lai to visu nodod dievam, kurš dzīvo kaut kur augstu debesīs?

Ir tikai viens paņēmiens — sadedzināt. Tad viss atnes­tais pārvērtīsies treknos dūmos un pacelsies pret māko­ņiem.

Tā radās upurēšana.

Lai ērtāk varētu sadedzināt atnesto, elku priekšā sakrāva no akmeņiem augstus ziedokļus. Pār tiem uzbū­vēja izrotātu jumtu. Tas parasti balstījās uz kolonām, lai sienas neaizsegtu dieva attēlu un lai to varētu redzēt ao tālienes.

Tā radās pirmie tempļi.

Tūlīt noskaidrojās kāds svarīgs apstāklis. Izrādījās, ka uzturēt sakarus ar viegli aizvainojamiem un atriebīga­jiem dieviem nemaz nav tik vienkārši. Lielākā daļa cil­vēku neprata ne izdomāt pietiekoši skaistus un krāšņus vārdus, kas visādā ziņā patiktu debesu iemītniekiem, ne izveicīgi sadedzināt upuri, lai tas viss paceltos pret debe­sīm. Daudzi arī nezināja, kas dieviem patīk un kas ne.

Tomēr tūlīt arī atradās cilvēki, kas prata visu to izdarīt labāk nekā citi. Kaimiņi lūdza viņus parūpēties par tiem dievu priekšā, noskaitīt lūgšanu, izdarīt upurē­šanu.

Pamazām pret šādiem starpniekiem starp dievu un cilvēkiem sāka izturēties ar sevišķu cieņu. No viņiem klusībā pat baidījās — viņi taču tik bieži sarunājās ar debesu iemītniekiem. Ja ar tādu cilvēku labi nesatiksi, viņš sarunās dievam par tevi diezin ko, sanaidos tevi ar visuvareno.

Tā radās pirmie priesteri.

Lielākā daļa priesteru tāpat ticēja savu dievu vare­nībai. Bet pamazām priesteru vidū sāka rasties arī ļoti uzņēmīgi cilvēki. Viņi ātri atskārta, kādu labumu var dot kalpošana debesu iemītniekiem. Nav taču katrā ziņā jāsa­dedzina itin viss pienestais. Kaut ko var atstāt arī sev. Turklāt vispārējā cieņa un gods taču arī ir kaut ko vērti.

Lai ērtāk varētu uzturēt sakarus ar dieviem, priesteri sāka apmesties uz dzīvi vai nu pašā templī, vai blakus tam. Lai atšķirtos no vienkāršajiem mirstīgajiem, viņi sāka valkāt īpašu apģērbu. Viņi tīši izdomāja sarežģītus upu­rēšanas veidus un garas lūgšanas, lai tas viss jebkuram cilvēkam nebūtu saprotams. Savas zināšanas un iemaņas viņi nodeva tālāk tikai īpaši izraudzītiem cilvēkiem. Viņi sāka stāstīt, ka dievs tieši viņiem uzticējis savus noslē­pumus, un prasīja paklausību kā dieva pilnvaroti pār­stāvji.

Tā radās pirmās reliģijas.

Bet tagad ielūkosimies jebkurā baznīcā un paskatīsi­mies, vai ari tagadējo dievvārdu turētāju paražās nav saglabājies kaut kas no senās elku pielūgšanas.

Izrādās, ir gan saglabājies! Un ļoti daudz.

Gar baznīcu sienām saliktas izkrāsotas plāksnes — svētbildes, uz kurām attēloti dievs, viņa radi un kalpotāji. Daudzos tempļos novietotas ari statujas, kas attēlo dievu.

Svētbildes bagātīgi izrotātas ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem.

Dievlūdzēji iededz svētbilžu priekšā sveces, it kā sadedzinot upuri, metas svētbilžu priekšā uz ceļiem, skūpsta tās. Visādi godinādami uz vienkāršām plāksnēm uzzīmētos attēlus, ticīgie ir pārliecināti, ka viņi izdabā tam, kurš uz šīm plāksnēm attēlots.

Vēl vairāk! Ticīgie no šīm svētbildēm izlūdzas dažāda veida žēlastību un uzskata, ka izkrāsotā bilde var dot laimi un pat izdziedēt bez zālēm smagi saslimušu cilvēku.

Bikli, pazemīgi lūgumi pēc palīdzības, — tas ir viss, ko atļauts baznīcā darīt vienkāršajiem cilvēkiem. Pārējo uzņemas garīdznieki un viņu palīgi — diakoni.

Līdzīgi senajiem priesteriem viņi cenšas arī ar ārējo izskatu atšķirties no parastajiem cilvēkiem. Viņiem ir gari mati līdz pleciem, labi koptas, izsukātas bārdas. Viņi ģērbjas īpašos platos un garos senlaicīgos tērpos, kādus neviens vairs nenēsā. Šie tērpi bagātīgi izrotāti ar brokātu un zelta un sudraba izšuvumiem.

Dievkalpojuma laikā garīdznieki slavē dievu ar skanīgiem vārdiem, visādi viņam glaimo, cildina viņa varenību un tūlīt izsaka dievam neatlaidīgus lūgumus saudzēt dievlūdzējus", piedot viņiem visādus neglītus pārkāpumus, apbalvot par padevību.

Vairākas stundas no vietas to vien dzird:

— Dievs, apžēlojies! Dievs, piedod! Dievs, dod! Dievs, glāb!

Lai vēl vairāk patiktu dievam, iemantotu viņa labvēlību, garīdznieki ar saviem palīgiem apstaigā baznīcā izliktos dieva un viņa svēlo attēlus, metas to priekšā uz

ceļiem, apziež tos ar aromātisku svaidāmo eļļu, kūpina tiem virsū dūmus no kvēpināmiem traukiem, kur gruzd smaržīgi sveķi — viraks, godbijīgi skūpsta šos attēlus.

Dievkalpojuma laikā garīdznieki, lai izklausītos cienīgāk, sarunājas ar dievu dziedošā balsī, veclaicīgā valodā, kuru lielākā daļa dievlūdzēju nesaprot: pareizticīgie —-baznīcslāvu, katoļi — latīņu valodā.

Lai vēl stiprāk ietekmētu ticīgo cilvēku iztēli, tepat, baznīcā, gari velkot, dzied neredzams koris vai arī svinīgi spēlē ērģeles. Laiku pa laikam virs dievlūdzēju galvām atskan baznīcas zvanu zvanīšana.

Skaties un klausies visu to, un sāk likties, ka esi pārcēlies tālā pagātnē — pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Reiz jūras kuģniecības muzejā es redzēju seno ēģiptiešu uniremas modeli. Tas attēloja jūras kuģi, kurš peldēja nevis ar burām, bet gan airu dzīts.

Garie koka airi ar šaurām lāpstiņām un smagiem resgaļiem gulēja gar bortiem. No katra sola nokarājās tievas ķēdes ar dzelžiem galā.

— Kādēļ sēdekļiem piestiprinātas šīs ķēdes? — es jautāju ekskursijas vadītājam.

— Ar tām piekala airētājus, — viņš atbildēja un pastāstīja, ka seno laiku kuģus parasti airējuši vergi. Dienu dienā, gadu gadā, rudens vētru asajos vējos vai vasaras saules svilinošajos staros viņi locījās pār airiem, un tikai nāve varēja atbrīvot viņus no mokošā darba. Lai viņi nemēģinātu aizbēgt kuģa stāvēšanas laikā vai izmisumā nemestos jūrā, nāvi uzskatīdami par labāku nekā verdzību, viņus uz visiem laikiem piekala ar ķēdi pie sola.

Bet starp kādas senas romiešu pilsētas drupām vēl tagad var redzēt smagus, lielus dzirnakmeņus, ar kuriem mala miltus. Augšējam dzirnakmenim piestiprināta koka dīsele, kurai galā ir kaut kas līdzīgs ādas sakām. Bet šīs sakas vērsim vai zirgam ir par mazām.

Tādās sakās kādreiz iejūdza cilvēkus. Tie bija vergi. Kā jūga lopi viņi no rīta līdz vakaram staigāja pa riņķi un grieza smagās akmens dzirnas.

Tāds bija bagāto un stipro īpašumā nokļuvušo nelai­mīgo cilvēku bezcerīgi drūmais liktenis. Viņu dzīvība piederēja vergturiem, kas nesodīti varēja nolemt viņus pārmērīgam darbam, kā vien tīk mocīt un pat nogalināt, kad tie vairs nespēja strādāt.