A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Tātad arī šis bārdainais ķēniņš bijis kristīgais gandrīz tūkstoš gadu pirms paša Kristus dzimšanas. Kādēļ gan citādi viņam būtu vajadzējis izgreznot savas krūtis ar krustu?

Neko daudz jaunāka nav arī cita teika, ko apustuļi uzņēmuši kristīgajā reliģijā.

Evaņģēlijos stāstīts, ka Kristus pie krusta neesot galīgi nomiris. Jau pēc trim dienām viņa kaps atrasts tukšs. Pēc evaņģēliju vārdiem, romiešu kareivji uzskatījuši, ka Kristus mācekļi līķi nozaguši un paslēpuši, bet apustuļi apgalvoja, ka viņš brīnumainā kārtā cēlies augšām no miroņiem un bez lieciniekiem uzkāpis debesīs.

Tāpēc par kristīgo galvenajiem svētkiem kļuva Kristus augšāmcelšanās diena.

Jau šajos svētkos vien evaņģēliji pamanījušies sajaukt kopā uzreiz vairāku tautu ticējumus un teikas.

Nav gan laikam tādas reliģijas, kurā netiktu stāstīts par dieviem, kas nomirst un ceļas augšām. Šī ticība arī radusies neatminamos laikos, un tā ir vienkārši izskaidro­jama.

Par vislielāko nelaimi cilvēki vienmēr ir uzskatījuši nāvi. Cilvēks nomira un aizgāja no dzīvo pasaules uz visiem laikiem. Nekas vairs nevar palīdzēt viņam atgriez­ties zemes virsū pie tuviniekiem.

Tas pats liktenis gaida arī dzīvniekus. Vakar vēl zirgs palīdzēja art zemi, govs deva pienu, bet šodien jau tie ir nobeigušies un tos nekādi vairs nevar atdzīvināt. Atpa­kaļ uz agrāko ceļa nav.

Tomēr nāvei ir vara tikai pār cilvēkiem un dzīvniekiem.

Turpretim dabā katru pavasari notiek priecīgais augšam- celšanās brīnums.

Rudenī uz zemes valda nāve. Nomirst zāle. Tā dzeltē, nokalst un satrūd. Cits pēc cita nomirst koki. To nomelnē­jušie stumbri un zari šūpojas vēja brāzmās kā nedzīvi ģindeņi. Nomirst upe. Tā vairs netek, jautri mirdzēdama, bet nekustīga un auksta guļ zem sniega plīvura. Pat saule kļūst arvien aukstāka un vairs nesilda.

Bet paiet daži ziemas mēneši, un dzīvība no jauna atgriežas. Spēkus atguvušās saules dzīvinošajos staros koki atdzīvojas un pārklājas ar jaunu lapotni. Pļavās atkal zaļo atdzīvojusies zāle. Dzīvību atguvusi upe atkal jautri tek savos krastos.

Tikpat liels brīnums pirmajiem zemkopjiem šķita arī zemē iekritušās sēklas augšāmcelšanās.

Visu ziemu māla kublā bija gulējuši sausie, nedzīvie graudi. Pavasarī sējējs izkaisīja tos tīrumā un rūpīgi ieru­šināja zemē. Un tur, tumsā, notika brīnums. Saules dzīvi­nošo staru sasildītās, lietus siltās valgmes padzirdītās sēk­las atdzīvojās. Pagāja dažas dienas, un no zemes sāka lauzties ārā zaļi asni. Un tad jau pret debesīm stiepjas lokanie stiebri un vārpās briest graudi.

Vai tas nav īsts brīnums, ko katru pavasari dara labais dievs? Protams, brīnums!

Tāpēc arī gandrīz visām zemkopju tautām par pirmo lielo dievu kļuva pavasarī atdzimstošā saule, labā un va­renā saule, kas gādā sējumiem siltumu un gaismu un at­dod zemei dzīvību.

Tūlīt pēc saules par tādu pašu labu dievību cilvēki sāka uzskatīt arī pašu atdzimstošo dabu, ķas cilvēkam dod pārtiku.

Senajiem babiloniešiem dievs, kas pavasarī atdzīvojas, bija Marduks. Senajā Feniķijā dievu, kas nomirst un no jauna atdzīvojas, sauca par Adonisu, Mazāzijā — par Atisu, Grieķijā — par Dionisu.

Viens no pašiem galvenajiem seno ēģiptiešu dieviem bija valgmes un veģetācijas dievs Ozīriss. Priesteri stās­tīja, ka kādreiz Ozīrisa ļaunais brālis Sets nodevīgi nogalinājis jauno dievu, sacirtis viņa ķermeni daudzos gabaliņos un izmētājis pa visu zemi. Bet Ozīrisa sieva dieviete Izīda sameklējusi visus gabaliņus, salikusi tos kopā un apslacījusi savām asarām. Un tad Ozīriss cēlies augšām un kļuvis par pazemes valsts valdnieku. Tāpēc katru pavasari ēģiptieši papriekš apraudāja Ozīrisa nāvi un pēc tam svinēja viņa augšāmcelšanos.

Šajās leģendās spilgti atspoguļojās tautas priekšstati par dabu, kas mirst un ceļas augšām.

No citu tautu dažādu teiku fragmentiem radīdami kristīgo reliģiju, tās kalpi neko daudz negudroja, no kurienes ko ņemt.

Tāpēc stāstiem par mirstošo un atdzimstošo dievu viņi pievienoja ebreju teiku par visas tautas izpirkšanas upuri.

Senie ebreji katru pavasari svinīgi svētīja grēku izpirk­šanas dienu. Šajā dienā priesteri visas tautas vārdā nesa savam dievam Jahvem bagātīgu upuri — veselu aunu vai te]u. To darīja tādēļ, lai dievam patiktu cilvēku pade­vība un lai viņš pārāk neatmaksātu par tiem grēkiem, ko tie gada laikā izdarījuši. Šos svētkus ebreju valodā sauca «pashā».

Kristīgie sludinātāii izskaidroja ticīgajiem, ka Kristus arī neesot velti miris pie krusta. Viņš ar savu nāvi esot izpiTis crēkus visiem cilvēkiem, kas dzīvojuši uz zemes.

Sludinātāji bija spiesti tā runāt. Citādi viņu mācībā nevarētu savilkt galus kopā.

Proti, ja atzīst, ka Kristus tiešām bijis visuvarenā dieva dēls, — kāpēc tad tēvs viņu nav aizstāvējis? Vai tad die­vam būtu bijis grūti acumirkli iznīcināt sardzi, kas bija satvērusi Kristu, un atbrīvot viņu? Kāpēc viņš ļāva savu paša dēlu sodīt ar mokpilnu un apkaunojošu nāvi pie krusta?

Lai izvairītos no šādiem neērtiem jautājumiem, sludinā­tāji izdomāja sarežģītu izskaidrojumu.

Pēc viņu vārdiem iznāca, ka tā esot gribējis pats Kristus. Viņam, protams, bijis pilnīgi iespējams paglābties no nāves soda. Tomēr viņš nolēmis panest drausmīgās ciešanas un ar to dot savam dusmīgajam tēvam, dievam Cebaotam, izpirkšanas upuri par cilvēkiem, kas apgrē­kojušies. Bez tā «žēlsirdīgais» dievs nezin kāpēc nekādi nav varējis izšķirties viņiem piedot.

Tā sludinātāji sajauca kopā ebreju paražu ar ēģiptiešu un babiloniešu teikām un apvienoja to visu vienos svēt­kos — Kristus augšāmcelšanās svētkos. Bet, tā kā Kristus pats sevi upurējis, tad viņa augšāmcelšanās dienu sāka saukt tāpat, kā ebreji sauca savu upurēšanas dienu, — ar ebreju vārdu «pashā». [1]

Kristīgās ticības sludinātāji un «baznīcas tēvi» ne tikai pārveidoja pagānu teikas pa savai modei.

Pirmajā laikā viņi visādi centās vispār neaiziet tālu no paražām un ticējumiem, kas bija iesakņojušies tautā. Viņiem bija neizdevīgi pavisam atteikties no tā, kam cil­vēki jau sen bija pieraduši ticēt.

Tāpēc kristiānisma dibinātāji cītīgi pārnesa jaunajā reliģijā kopš seniem laikiem pastāvējušus svētkus, ierastus ritus un pat daudzus agrākos dievus.

Piemēram, senie ēģiptieši kopš nea'jninamiem laikiem 6. janvārī atzīmēja pavasara svētkus. Ap šo laiku pār­plūdusi Nīla atgriezās savos krastos un uz upes apūdeņo­tajiem laukiem parādījās pirmais zaļums. Apsveicot pava­sara sākumu, ēģiptieši upurēja dieviem un izlūdzās no viņiem labu ražu.

Kristīgās baznīcas vadītāji ne uzreiz izdomāja, kādu gadījumu no Kristus biogrāfijas pielāgot šai svētku dienai.

Vispirms viņi pasludināja, ka pirms divsimt gadiem tieši šajā dienā ebreju pilsētā Betlēmē piedzimis Kristus un ka 6. janvāri vajagot svinēt kā viņa dzimšanas dienu.

Bet, kad kristiānisms sāka strauji izplatīties no vienas zemes otrā, noskaidrojās, ka lielākajai daļai tautu, kas nodarbojas ar zemkopību un lopkopību, galvenie svētki ziemā ir 25. decembrī. Tā ir viena no visīsākajām ziemas dienām. Pēc tam dienas atkal kļūst garākas. Saule, kas ziemu bija nomirusi, atkal atgūst spēku.

Tāpēc daudzās zemēs 25. decembri uzskatīja par labā dieva — varenās saules dzimšanas dienu un šo dienu svi­nīgi svētīja.