A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Un, kamēr ticīgie «bauda svēto vakarēdienu», mācītājs un diakons visu laiku neatlaidīgi atgādina: «Ievērojiet, ka pašlaik jūs visi pa īstam ēdat mūsu dieva miesu un dzerat viņa asinis. Bet tas, kurš sāks par to šaubīties, izdarīs vis­smagāko grēku.» Starp citu, par šādu grēku vēl pirms divsimt gadiem daudzās kristīgās valstīs atkritēju sadedzi­nāja dzīvu uz sārta.

Kā tad kristīgajiem radies šis briesmīgais «svētā vakar­ēdiena» rits, kas cilvēci atgriež atpakaļ kanibālisma laikos?

Arī šeit kristīgās reliģijas dibinātāji nav izdomājuši neko jaunu. Viņi izmantojuši vissenāko ticējumu atskaņas un sajaukuši kopā dažādus ritus, kas kādreiz pastāvējuši dau­dzām tautām.

Cilvēces rītausmā, kad cilvēki tikko bija izdomājuši pir­mos visspēcīgos dievus, pasaules pavēlniekus, viņi par visu vairāk baidījās tos sadusmot. Bet kā lai izsargās no vareno un nežēlīgo dzīvības valdnieku dusmām? Kā padarīt tos labus un žēlīgus? Kā iemantot viņu labvēlību?

Ir viens paņēmiens — paēdināt viņus jo sātīgi un garšīgi.

Un cilvēki upurēja dieviem labāko barību, kuru ēda paši: zivis un medījumu, jērus un kazas, maizi un eļļu, vīnu un augļus.

Un, kad arī tas nelīdzēja un zemei pienāca nelaime, kad sadusmotie dievi uzsūtīja sausumu, plūdus vai briesmīgas sērgas, cilvēki mēģināja iežēlināt trakojošos debesu iemīt­niekus, atdodot tiem visvērtīgāko, vismīļāko. Un kas gan cilvēkam var būt dārgāks nekā viņa bērns?

Tā daudzām tautām radās cilvēku upurēšana. To darīja senie babilonieši un senie ēģiptieši. Cilvēkus upurēja arī senie ebreji, no kuru reliģijas kristiānisma dibinātāji aiz- guva sevišķi daudz dažādu leģendu un ritu.

Kristīgo galvenajā reliģiskajā grāmatā — bībelē, kuras svētumam un patiesīgumam ticēt aicina mācītāji, aprak­stīts, kā dievs prasījis, lai Ābrams, viens no ebreju vecā­kajiem, upurē viņam savu dēlu, un vecais^ vīrs nevilcinā­damies nolicis uz ziedokļa sasaistīto zēnu. Ābrams jau esot uztrinis nazi un sagatavojis malku, lai nogalinātu un sade­dzinātu savu bērnu, bet pēdējā brīdī dievs, pārliecinājies par vecā vīra pilnīgo paklausību, apžēlojies un atļāvis zēna vietā upurēt jēru.

Tām tautām, kas savā attīstībā atpalika, cilvēku upurē­šana pastāvēja ļoti ilgi.

Vēl pirms četrsimt gadiem, kad spānieši pirmoreiz no­kļuva Dienvidamerikā, Peru iedzīvotāji inki katru pavasari rīkoja «Lielos radīšanas svētkus».

Šajā dienā no tempļiem iznesa uz laukuma milzīgus elkus — galvenos peruāņu dievus. Šurp atveda arī vairā­kus puķēm izrotātus mazus zēnus un meitenes.

Sāka dziedāt lūgšanas. Pēkšņi vairāki priesteri metās virsū izbiedētajiem bērniem, satvēra divus trīs, pāršķēla viņiem krūtis, izrāva drebošo sirdi un upurēja to saviem asinskārajiem dieviem.

Līdz ar kultūras attīstību cilvēku tikumi kļuva maigāki. Cilvēku upurus sāka ziedot arvien retāk. Bērnus aizvietoja ar jēriem, teļiem, baložiem, kurus nogalināja tepat, altāra priekšā, joprojām domādami, ka dieviem vispatīkamākā barība ir svaigas asinis.

Pirmie kristīgo draudžu vadītāji arī uzskatīja, ka nav lielas vajadzības izmantot īstas asinis. Kādēļ gan riskēt ar apvainojumu slepkavībā? Daudz vienkāršāk ir apmānīt dievu.

Visuvaldītājam upurēja nevis dzīvu bērnu, bet gan no mīklas izceptu cilvēka figūriņu ar kājiņām un rociņām. Vēlāk šo figūriņu arvien vairāk vienkāršoja, un tagad tās vietā baznīcās cep dievmaizes — parastas apaļas maizītes no neraudzētas mīklas. No cilvēciņa palikusi tikai maza galviņa.

Bet kāpēc tagad kristīgie neupurē dievam, bet gan gluži otrādi — paši apēd pa gabaliņam no sava dieva? Pareizāk, no tās maizītes, kura, pēc mācītāja vārdiem, pārvērtusies par dieva miesu.

Šāda mežonīga rita saknes arī sniedzas sirmā senatnē.

Mēs jau stāstījām, ka daudzām pirmatnējām tautām, kas pārtika no medībām, pastāvēja ticība totēmiem.

Totēmu nedrīkstēja nogalināt un ēst, lai nesadusmotu garu — cilts aizstāvi. Bet reizi gadā, parasti dienu pirms lielām medībām, tika noteikta īpaša diena. Šajā dienā pēc dažādiem maģiskiem ritiem priesteri svinīgi nogalināja dzīvnieku — totēmu un katrs mednieks apēda pa gabali­ņam no viņa sirds vai aknām.

Pirmatnējie cilvēki bija pārliecināti, ka uz to, kurš ap­ēdīs gabaliņu lauvas vai lāča sirds, pāries lauvas vai lāča spēks un vīrišķība.

Šī māņticība saglabājās arī daudzās senajās reliģijās. Uzskatīja, ka labākais paņēmiens, kā savienoties ar dievu, ir uzņemt sevī viņa miesu un asinis. Bet, tā kā sadabūt kaut vai niecīgu gabaliņu paša dieva bija neiespējami, tad iztika ar dažādiem aizvietotājiem.

Sākumā dieva apēšanas rits bija asiņains. Senajā Mek­sikā, piemēram, izvēlējās spēcīgu un skaistu jaunekli, go­dināja viņu it kā dzīvu dievu, bet pēc tam sasietu uzlika uz ziedokļa un nogalināja. Nogalināto ķermeni sagrieza gabaliņos un apēda.

Pamazām arī šos asiņainos upurus dieviem lielākajā daļā zemju sāka aizvietot ar bezasiņainiem.

Senajā Persijā, piemēram, ticīgie savienojās ar savu dievu Mitru, apēdot pa gabaliņam īpaši izceptas maizes un uzdzerot tai virsū vīnu. Senajā Indijā priesteri no mīk­las izcepa dieva Brāmas attēlu, un ticīgie ar trīsām apēda pa gabaliņam tādas piparkūkas figūriņas, ticēdami, ka ap­ēd dieva miesu.

No visiem šiem senajiem māņiem, kas pastāvējuši tūk­

stošiem gadu pirms kristiānisma, tad arī radās svētā vakar­ēdiena rits. Pareizticīgajiem un katoļiem tas saglabājies līdz mūsu dienām, vienīgi ar to starpību, ka pareizticīgo mācītāji izmērcē biķerī ar siltu sarkanvīnu dievmaizes ga­baliņus, bet katoļu mācītāji dievgaldniekiem dod speciāli pagatavotu oblati.

Protams, pat starp tiem, kas uzskata sevi par ticīgiem, maz ir tādu, kas nopietni tic, ka vīnā izmērcēta maizīte tiešām būtu pārvērtusies par jēlas gaļas gabaliņu. Citādi dievgaldnieku vairākums droši vien nespētu norīt tādu cienastu. Un ne jau katrs dzertu siltas asinis, kaut arī tās būtu dieva asinis.

Starp citu, tam netic arī mācītāji paši. Viņiem taču katr­reiz jānoēd pārpalikušais vakarēdiens, un viņi ļoti labi redz, ka nekāda pārvērtība nav notikusi.

Romā reiz notika gadījums, kas spilgti parādīja, cik maz paši kristīgās baznīcas vadītāji tic tam, ko viņi sludina vienkāršajiem cilvēkiem.

Par augstāko baznīcas galvu, dieva pilnvaroto pārstāvi zemes virsū katoļi uzskata Romas pāvestu. Tiklīdz viņu ievēlē no katoļu baznīcas augstāko garīdznieku — kardi­nālu vidus, tūlīt katrs viņa vārds kļūst katoļiem par likumu.

Tad kāds no Romas pāvestiem sāka ienīst tiepīgo Fran­cijas karali, kas viņu kaut kā bija apvainojis, un nolēma tam atriebties. Bet kā lai nogalina karali, kam apkārt ir miesassargi?

Pāvests bija viltīgs un ļaunprātīgs. Viņš nolika svinīgu dievkalpojumu Romas katedrālē. Karalis pirmais piegāja pie dievgalda.

Bet oblatē, kuru ar godbijīgu skatienu viņam zelta karo­tītē pasniedza pats pāvests, bija . . . nāvējoša inde. Karalis to norija un turpat pie altāra pakrita nedzīvs.

Grūti iedomāties, ka cilvēks, kurš tiešām tic svētā

vakarēdiena brīnišķīgajai pārvērtībai par Kristus miesu, būtu izšķīries par tādu zaimojošu paņēmienu — izmantot zemiskai atriebībai sava dieva miesu!

Kaut kas žēli iesīcās lapenes kaktā, kur es sēdēju, pēc darba atpūzdamies. Kas tur noticis?