A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Paradīzē, kuru pārzina musulmaņu dievs allahs, tek piena, medus un vīna upes. Sās paradīzes iedzīvotāji no rīta līdz vakaram guļ koku ēnā, dzer, ēd un priecājas par skaistu jaunavu dejām.

Katram paradīzes iedzīvotājam ir simtiem paklausīgu kalpu. Galvā viņi pastāvīgi nēsā ar pērlēm un briljantiem izrotātus zelta vaiņagus un kājās valkā atlasa kurpes. No paradīzes vīna viņiem nereibst, bet kuņģis viņiem iekār­tots tik komplicēti, ka apetīte nekad nezūd, lai cik daudz viņi ēstu.

Diez vai kādu padomju bērnu var nopietni valdzināt arī šāda iespēja. Veselu mūžību ar to vien nodarboties — kā gulēt zem koka uz paklāja (kaut vai ar zelta cepuri galvāJ un ēst kūkas, kaut vai pašas garšīgākās! Tāds darbs taču apniks jau pirmajā dienā. Tikai musulmaņu sludinātāju nabadzīgā fantāzija varēja radīt šo dīkdieņu un rīmu pa­radīzi.

Kā tad tomēr lai izvairās no elles mokām un nokļūst pēc nāves paradīzē?

Galvenais noteikums tam ir — visu mūžu bez ierunām pakļauties mācītājiem un bez viņu piekrišanas neko ne­darīt.

Tiklīdz cilvēks piedzimst, viņam tūlīt garīdznieka klāt­būtnē jāzvēr uzticība dievam. Pats zīdainis to, protams, izdarīt nevar. Tāpēc viņa vietā uzticības zvērests jādod krusttēvam un krustmātei. Pēc tam garīdznieks bērnu trīs reizes iegremdē ūdenī, papūš un paspļauj sev pār plecu un uzkar viņam kaklā mazu krustiņu.

No šā brīža cilvēks ir «kristīts». Tas nozīmē, ka viņš uz visiem laikiem kļuvis par kristīgo dieva kalpu un ka viņam tagad pastāvīgi jāizrāda padevība savam valdniekam.

Katru sestdienu un katru svētdienu ticīgajiem jāsapul­cējas baznīcā. Tur viņi vairākas stundas lūdz dievu — ik pa brīdim met krustu, metas uz ceļiem, klanās līdz zemei, čukst lūgšanas, ar visiem līdzekļiem cenzdamies izpaust savu padevību dievam.

Arī mājās cilvēkiem skaļi jāatgādina dievam par savu padevību un jāpateicas viņam rītā un vakarā, pirms ēša­nas un pēc ēšanas.

Vairākas nedēļas gadā obligāti «jāgavē» — nav jāēd gaļas un piena ēdieni.

Katru pavasari ticīgajam «jāizsūdz grēki» — jāizstāsta mācītājam viss, ko gada laikā sagrēkojis.

Bez mācītāju piekrišanas un bez viņu obligātas piedalī­šanās cilvēka dzīvē nedrīkst notikt nekas svarīgs.

Ja jauneklis iemīlējis meiteni un grib to precēt, viņam nav tiesības to darīt bez garīdznieka svētības. Tikai pēc tam, kad garīdznieks būs nodziedājis īpašas lūgšanas, ap­vedis līgavaini un līgavu trīs reizes apkārt galdiņam, uz kura atrodas evaņģēlijs un krusts, uzmaucis viņiem pirkstā pa zelta gredzenam, laulības tiks uzskatītas par spēkā eso­šām. Turpretim tad, ja cilvēki nelaulājas baznīcā, viņu bērnus uzskatīs par «nelikumīgiem» un viņiem nebūs ne­kādu tiesību.

Pat apglabāt cilvēku nedrīkst bez mācītāja piedalīšanās. Papriekš mācītājam pie zārka jādzied lūgšanas, un tikai pēc tam drīkst aprakt mirušā līķi zemē.

«Uzdrīksties tikai iztikt bez mācītājiem un darīt kaut ko bez viņu piedalīšanās,» pamācīja cilvēkus baznīcā. «Tas tev dārgi maksās!»

Un tiešām — kristīgo dievs, ko mācītāji dēvē par žēlīgu, īstenībā, pēc viņu pašu vārdiem, ir zvērīgi nežēlīgs un asinskārs.

Padomā, vai tu varētu aukstasinīgi sist un mocīt mazu bērnu, kas vēl pat runāt neprot, bet tikai uzticīgi stiepj tev pretim rociņas?

Protams, ne! Tikai nikns fašists spējīgs pacelt roku pret nevainīgu mazuli.

Bet kristīgā reliģija māca: ja bērns nomirst nekristīts, tad dievs viņu aizsūtīšot uz elli un nevainīgajam mazulim būšot jācieš mūžīgas mocības.

Cik nežēlīgs ir dievs, kuram mācītāji dzied slavas dzies­mas! Viņš gatavs mocīt bērniņu, kurš neko nav nodarījis, tikai par to vien, ka dieva priekšā noziedzies tā tēvs.

Tomēr kristīgo dievs var būt arī tiešām žēlīgs. Bargs viņš ir vienīgi pret nabadzīgajiem cilvēkiem. Pret bagāt­niekiem viņš ir sevišķi labvēlīgs un ļoti iecietīgs. Cilvēks, kuram daudz naudas, var izdarīt jebkurus noziegumus un tomēr iekļūt pēc nāves debesīs. Vajag tikai dalīties savās bagātībās ar mācītājiem.

Lai ko bagātnieks būtu izdarījis, dzīvs būdams, tomēr, ja viņš pats vai viņa mantinieki ziedo vairāk naudas baz­nīcai, mācītāji apņemas izlūgties mirušā grēku piedošanu un izprasīt no dieva, lai tas piedod jebkuru viņa nozie­gumu.

Vēl pirms divsimt gadiem katoļu pāteri rosīgi tirgojās ar «indulgencēm» — rakstveida atļaujām izdarīt dažādus noziegumus. Tas, kurš bija papīriņu nopircis, varēja neso­dīts nogalināt vai aplaupīt cilvēku, apzagt māju, nepatiesi zvērēt — citiem vārdiem, izdarīt to noziegumu, kas ierak­stīts indulgencē. Dievs to jau iepriekš bija piedevis. Par dažādiem noziegumiem bija arī dažāda cena pēc īpaša cenrāža. Jo smagāks grēks, jo dārgāk jāmaksā.

Tagad katoļu baznīca indulgences atcēlusi. Tomēr Ro­mas pāvests arī tagad var dieva vārdā piedot jebkurus grēkus bagātniekiem.

Dievs nesmādē arī nabadzīgo cilvēku grašus.

Lai pie kādas ticības mācītāji turētos, viņi neko nedara bez maksas. Visām dievišķām lietām viņiem ir savas likmes.

Par bērna kristīšanu jāmaksā. Bet, ja nesamaksās, bērns nomirs nekristīts un dievs apvainojies aizsūtīs viņu uz elli mūžīgās mocībās. Tāpēc gribot negribot jāatdod pēdējie graši.

Par laulāšanu arī jāmaksā. Par apglabāšanu maksā ne­laiķa mantinieki. Citādi mirušais arī riskē nokļūt ellē. Pat uz grēku sūdzēšanu atnākušam vispirms jāiespiež mācītā­jam saujā nauda.

Mācītāji vāc naudu ar jebkuru ieganstu. Baznīcās viņu rokaspuiši tirgojas ar svecēm, apstaigā dievlūdzējus ar šķīvīšiem un krūzītēm. Jādod nauda arī diakonam par to, ka, lūgdams dievu, lai tas dod ticīgajiem veselību, viņš dievam atgādina par katru atsevišķi. Jebkuru svarīgu notikumu savā dzīvē bagātie ticīgie atzīmē ar aizlūgumu un devīgi samaksā mācītājam par tā noturēšanu.

Nav brīnums, ka mācītāji visur ir ļoti turīgi cilvēki. Būt par dieva pārstāvi zemes virsū ir ārkārtīgi ienesīga nodar­bošanās.

Kas ir brīnums? Par brīnumu cilvēki sauc parādības, kuras, pēc viņu domām, pārkāpj dabas likumus un kurus nevar izskaidrot. Ja, piemēram, tu patlaban līdz ar krēslu, uz kura sēdi, paceltos līdz griestiem un tad lēni nolaistos atpakaļ, tad tas būtu īsts brīnums.

Bet vai brīnumi īstenībā var notikt?

Protams, nē. Mēs zinām, ka viss pasaulē, uz zemes un pie debesīm, pakļaujas vieniem un tiem pašiem negrozā­miem likumiem. Nekas nevar pārkāpt šos likumus.

Kāpēc tad radies tāds vārds mūsu valodā?

Tāpēc, ka vēl ne visai sen cilvēki, nezinādami vai nesa­prazdami neparastas parādības patiesos cēloņus, piedēvēja to kāda noslēpumaina spēka — vai nu dieva, vai sātana ietekmei.

Un nosauca šo parādību par brīnumu.

Atceros, manās jaunības dienās vecs čabans, ar kuru kopā mēs pavadījām nakti kalnu ganībās, stāstīja man par kādu, pēc viņa domām, brīnumainu notikumu. Viņš zvē­rēja, ka redzējis to pats savām acīm.

— Nu, paklausies, — viņš teica, balsi pazeminādams. — Pievakarē es dzenu aitas pāri traktam un redzu — ceļa malā stāv lieli, melni rati. Zirgu līdzās nav, vēršu nav, kamieļa arī nav. Gar ratiem rosās kaut kāda dīvaina būtne — tā kā būtu cilvēks, tā kā nebūtu. Pats viss melns un spīd, bet acis — katra plaukstas lielumā. Es nokritu zemē, paslēpos un aiz bailēm aizturēju elpu. Bet viņš tur līkņājās, līkņājās un tad ielēca ratos. Un ko tu domā? Rati piepeši mežonīgi iebrēcās, acis tiem uzliesmoja baltās ugunīs, no pakaļgala tie izgrūda kaut kādus melnus, smir­dīgus dūmus un . . . sāka braukt! Paši sāka braukt! Sa­proti, neviens tos nevelk, neviens negrūž, bet tie brauc un brauc, un vēl tik ātri. Nepaspēju ne apskatīties, kad no tiem vairs nebija ne vēsts. Tad tikai es attapos, ka esmu saticis pašu sātanu, mūsu valodā — šaitanu, un ka viņa ratus vilkuši velni. Tie bija velni, kas tik briesmīgi brēca, kad sātans viņus skubināja. Laime, ka šaitans mani nepa­manīja un neaizrāva mani sev līdzi uz peklil…