A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Pie vakara es atgriezos mājup. Kādā nomaļā ieliņā man pretim nāca skolas vecuma meitenīte. Rokās viņa nesa tievu aizdegtu svecīti. Bailīgi apkārt lūkodamās, viņa cen­tās ar piedurkni aizsegt no vēja tik tikko vēl plīvojošo uguntiņu.

Meitenīte bija vāja, bāla un vispār izskatījās nožēlo­jama. Ap galvu viņai bija apsiets balts lakatiņš, ar mezglu savilkts pazodē kā vecenītei. Raudzījās viņa bikli, caur pieri.

— Ko tad tu tāda izbiedēta, meitiņ? — es jautāju.

— Aizdedzu baznīcā pie svētbildes svecīti. Bet tagad baidos — bērni ieraudzīs, sāks smieties, svecīti nodzēsīs. Un man uz dvēseles būs grēks, ka svēto uguntiņu nebūšu mājās aiznesusi.

— Vai tu tiešām tici tādām pasakām?

— Tās nav pasakas … Es tak esmu ticīga, — klusu, it ka samulsusi nočukstēja meitenīte.

Šāda negaidīta atbilde mani ieinteresēja. Mēs sākām sa­runāties, un es uzzināju, ka mana pretimnācēja ir nopietni pārliecināta, ka esot kāds bargs dievs, kuru neviens nekad neesot redzējis, bet kurš visiem jāgodājot un no kura jā- baidoties. Šis neredzamais dievs dzīvojot kaut kur debesīs, tādā nomaļā stūrītī, kur vēl neesot ielidojuši pat kosmo­nauti. Viņš sēžot zelta tronī, sekojot visam, kas notiek uz zemes, un iejaucoties visos cilvēku darbos.

Te tev nu bija! Es gan vienmēr biju domājis, ka pie mums vairs nav neviena tāda bērna, kas visam tam ticētu. Bet, izrādās, tādi vēl ir. Varbūt pavisam maz, tomēr ir.

Dažas dienas vēlāk es runāju pionieru sanāksmē un pa­stāstīju par šo meitenīti. Tad no visām pusēm sāka birt jautājumi:

— Kas tas dievs tāds ir? Kāpēc cilvēki lūdz dievu un iet baznīcā? Vai ir taisnība, ka notiek brīnumi?

Man kļuva saprotams, ka visā šajā jautājumā bērniem ir daudz neskaidra. Nekādam dievam, protams, neviens no viņiem netic. Tomēr viņi visi vienmēr dzird un dažreiz arī paši atkārto vārdus, kuru precīzo nozīmi lāgā nesaprot.

Tad man ienāca prātā, ka nemaz nebūtu par ļaunu sa­rakstīt pionieriem grāmatu par to, kā un kad cilvēkiem radusies ticība dažādiem dieviem un kāpēc tā tagad izzūd. Sai grāmatai būtu jāatbild uz jautājumu, vai ir labi vai slikti ticēt dievam, iet baznīcā, mošejā vai sinagogā, pie­dalīties sektantu sapulcēs. Visiem bērniem jāzina, kāpēc mūsu zemē tic dievam lielākoties tikai vecas sievietes vai pavisam tumši cilvēki, turpretim komunisti, komjaunieši un pionieri ne tikai netic paši nekādam dievam, bet arī cenšas atvērt acis tiem, kas vēl uzskata sevi par ticīgiem.

Man gribējās, lai šī grāmata palīdzētu saprast, cik lielu ļaunumu nodara reliģija. Tāpēc ka ikkatra reliģija ved cilvēku nevis uz priekšu — uz gaismu un laimi, bet gan velk atpakaļ — uz nabadzību un tumsību.

Un tagad es šādu grāmatu esmu sarakstījis.

Iekams sākam sarunu par ticību dievam, parunāsim par ticību dažādiem māņiem.

Es pazīstu kādu meiteni — Katju. Meitene kā jau mei­tene, bet ar vienu dīvainību.

Tiklīdz klasē uzdod kontroldarbu, viņa sāk pa visu māju meklēt savas melnās lentītes un iet uz skolu tikai ar mel­najām lentītēm matos, kaut gan viņai ir visādu krāsu len­tītes. Bet, ja melnās kaut kur noklīdušas, sāk brēkt un raudāt:

— Kur manas melnās lentītes? Mums tak šodien ir kon­troldarbs! Ko gan es tagad darīšu?

Reiz es viņai iejautājos:

— Kāpēc tev katrā ziņā vajadzīgas melnās?

Viņa paraudzījās uz mani neizpratnē.

— Kāpēc? Tās man ir laimīgās!

Un Katja man izstāstīja — reiz viņa esot šausmīgi bai­dījusies, ka kontroldarbā neatrisināšot ģeometrijas uzde­vumu, bet negaidot tikusi ar to galā gluži viegli. Un todien viņai bizēs esot bijušas melnās lentītes. Citu reizi atkal esot uzrakstījusi diktātu uz piecnieku, turklāt vēl vācu valodā. Un atkal viņai bizēs bijušas melnās lentītes.

— Bet varbūt tās nemaz nebija lentītes, kas palīdzēja?—- es iebildu. — Varbūt toreiz biji labi sagatavojusies?

— Ko jūs! — Katja pat apvainojās. — Pagājušā ceturk­šņa beigās mani vajadzēja izsaukt ģeometrijā. Es arī visu labi zināju, bet melnās lentītes, kā par spīti, bija kaut kur noklīdušas. Es tās meklēju, meklēju, galīgi nomocījos, tā arī neatradu, paķēru zilās, gandrīz vai nokavēju skolu, ieskrēju klasē pēdējā brīdī. Un paskat — tūlīt mani izsauc pie tāfeles. Tad nu es, protams, samuldēju kaut ko tādu, ka izpelnījos divnieku. Te nu jums ir zilās lentītes! Nē, es zinu: ja tikai man bizēs ir nevis melnās lentītes, bet kaut kādas citas un mani negaidot izsauc, es katrā ziņā samul- stu, uztraucos un aizmirstu visu, ko esmu zinājusi. . .

Tāda smieklīga ticība kaut kādu lietu, skaitļu vai rīcības noslēpumainajam spēkam, ko ar prātu nav iespējams iz­skaidrot, tad arī ir māņticība.

Māņticīgi bērni var noticēt jebkurai muļķībai. Daži no viņiem kontroldarbu laikā katrā ziņā ar kreiso roku turas pie zariņa skolas solā vai saspiež pirkstus dūrē.

Citi nēsā kabatā vecu, nodilušu pieckapeiku gabalu un ir pārliecināti, ka tieši tas atnesīs laimi.

Nesen man pastāstīja par puišeli, kurš uz ceja meklējis zirga pakavu, cerēdams ar tā palīdzību nolikt eksāmenu uz «labi». Sī meklēšana viņam atņēmusi tik daudz laika, ka nabadziņš vairs nav paspējis atkārtot izņemto vielu un . . . izkritis. Bet tagad viņš apgalvojot — tā esot iznācis tikai tāpēc, ka neesot atradis «laimīgo» pakavu.

Interesanti gan! Tie bērni, kuri labi gatavojas kontrol­darbiem vai pārbaudījumiem un teicami zina mācību vielu, nekādus pakavus un pieckapeiku gabalus nemeklē, aiz grubuļainiem zariņiem neturas un tomēr saņem piecniekus. Viņi saprot, ka īstas zināšanas ir stiprākas par jebkuriem pieckapeiku gabaliem vai lentītēm.

Par pieckapeiku gabaliem parasti interesējas tie skolēni, kuriem ne sevišķi patīk mācīties. Tiesa gan — vieglāk ir sameklēt skolas solā grubuļainu zariņu un visu stundu aiz tā turēties, lai neizsauktu pie tāfeles, nevis mācīties!

Viegli jau ir, bet nedroši!

Tomēr lietu un skaitļu noslēpumainajam spēkam reizēm tic ne tikai kūtri skolēni, bet arī pilnīgi pieauguši cilvēki. Tie, kuriem sevišķi nepatīk pārdomāt savas rīcības būtību.

Tēvijas kara laikā manu acu priekšā padomju iznīcinā­tājs notrieca fašistu lidmašīnu, un tā nokrita netālu no mūsu štāba.

Aplūkojot notriekto lidmašīnu, es pamanīju, ka pie caur­spīdīgā kupola virs pilota sēdekļa piestiprināta plastmasas figūriņa — zaļš velniņš ar dakšām.

Tieši zem šā velniņa kupolā rēgojās caurums. Iznīcinā­tāja lode bija izurbusies cauri kupolam un smagi ievaino­jusi pilotu. Zaļais velniņš nebija palīdzējis fašistam uzvarēt gaisa kaujā.

Tādas pašas mazas ziloņu, bizonu, lauvu vai vanagu figūriņas (tās sauc par amuletiem) redzamas pie priekšējā loga vai stūres māņticīgu itāliešu vai franču sacīkšu brau­cēju automobiļos. To īpašnieki cer, ka tāds amulets at­nesīs viņiem laimi cīņā.

Amuleti gan ir daudziem, bet sacīkstēs tomēr uzvar tikai viens, turklāt nevis tas, kuram skaistāka lellīte, bet gan tas, kurš drošāk vada mašīnu, kurš ir precīzāks un dros­mīgāks.

Daudzi māņticīgi cilvēki akli tic skaitļu noslēpumaina­jam spēkam. Pēc viņu domām, daži skaitļi ir laimīgi, bet citi katrā ziņā nes nelaimi.