A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Nu, teiksim, skaitlis «13». Kas tam vainas? Kurš no mums kļūs sērīgs, nosēdies vilcienā trīspadsmitajā vietā vai izvilcis trīspadsmito numuru šaha turnīrā?

Tomēr daudzi amerikāņi uzskata, ka šis skaitlis draudot ar nelaimi katram, kam tas gadās.

Šī nejēdzīgā māņticība Amerikā izplatīta tik plaši, ka daudzos gadījumos tur vispār nācies atteikties no skaitļa «13» lietošanas un iztikt bez tā.

Ņujorkas debesskrāpjos lielākoties nav trīspadsmitā stāva. Īstenībā tāds stāvs, protams, eksistē, bet to cenšas neievērot, it kā tā nemaz nebūtu. Virs divpadsmitā stāva tur uzreiz nāk četrpadsmitais.

Daudzu amerikāņu pilsētu viesnīcās nav istabu, uz kuru durvīm būtu redzams nelaimīgais skaitlis. Tāda istaba tik un tā stāvētu tukša.

Uz tvaikoņiem nav trīspadsmito kajīšu. Vilcienos un lid­mašīnās nav trīspadsmito vietu.

Un neviens par to nebrīnās, visi ir pieraduši.

Tāda pati māņticība ir akla ticība dažādām zīmēm.

Reiz pavasarī es dzīvoju uz laukiem. Zeme bija apžu­vuši, pienācis laiks sēt. Agri no rīta kolhoza traktori devās uz tīrumu. Katrs traktors piekabē veda līdzi sējmašīnu ar sēklu.

Tikko bija sākuši braukt, no akas skrien pretim briga­diera sieva.

— Pagaidiet, — viņa sauc, — paņemiet Fjodora tabakas maku! Viņš jau aizbraucis, bet maku ar mahorku aizmirsis mājās. Kā gan viņš visu dienu bez smēķa iztiks!

Uz pleciem Matrjonai nēši, bet pie tiem kuļājas tukši spaiņi.

— Labi gan, — viņa priecājās, — ka laikā atcerējos tabakas maku.

Bet tad no mājas izskrēja vecmāmiņa Nastasja un sāka kliegt:

— Ko gan tu, vējgrābsle, dari? Ar tukšiem spaiņiem skrien pretim sējējiem! Ražas tagad nebūs! Klētis paliks tikpat tukšas kā tavi spaiņi.

— Kas tad spaiņiem te par daļu? — es jautāju vec­māmiņai.

— Vai tad nezini? Šī ir sensenā zīme. Ja, iedams uz sē­šanu, satiksi kādu ar pilniem spaiņiem, arī tavi apcirkņi būs pilni, bet, ja satiksi ar tukšiem, — arī apcirkņos būs tukšums.

Mēģināju ar viņu strīdēties.

— Kas tad tas ir, — es saku, — vai tiešām kaut kādiem spaiņiem ir tāds spēks, kas lielāks par visiem traktoriem un mēslošanu? Vai varbūt kāds seko katrai saimniecei, kas izgājusi no mājas ar nēšiem? Un pēc tam izrīko vai nu ražu, vai neražu?

Tomēr vecmāmiņa palika pie sava. Pat tad, kad es viņai atgādināju, ka lauki tagad pieder kolhozam, raža ir kopīga un to dala starp visiem, nebūt neievērojot, ar kādiem spaiņiem pretim iznākusi saimniece, — viņa apvainojās un nosauca mani par smējēju.

Bet ko gan runāt par sirmu vecmāmiņu, ja sastopami it kā gluži apzinīgi cilvēki, kas metas sānis, ieraudzījuši pār ceļu pārskrienam melnu kaķi. Ja kaķis bijis balts vai pe­lēks, tad vēl kaut kā var iztikt, paciest, bet, ja melns, tad ir nelaime! Tad katrā ziņā būs nepatikšanas.

Vai arī parunāsim par šoferiem, daudz ko pieredzējušiem un drosmīgiem puišiem. Bet paskaties — dažs labs mašīnas vadītājs savelk pieri grumbās, pamanījis, ka mašīnas priekšā pār šoseju pārlec zaķis. Eh, tagad laimes vairs nebūs!

Jūs teiksiet, ka tas ir smieklīgi?

Bet vai ticēt, ka kreisā acs niez uz priekiem un laba acs — uz asarām, nav smieklīgi? Vai uzskatīt, ka tad, ja no galda nokrīt nazis, viesos atnāks vīrietis, bet, ja nokrīt dakšiņa, — atnāks sieviete, arī nav smieklīgi?

Tādu nejēdzīgu zīmju taču ir ļoti daudz, un viens otrs no bērniem tām tic tāpat kā Katja savām lentītēm.

Stāstīdams par Katju, es gribēju parādīt, kā rodas zīmes.

Katja neprata tikt skaidrībā par savām veiksmem un neveiksmēm. Viņa piešķīra pārāk lielu nozīmi nejaušai sa­krišanai un nolēma, ka palīdz tikai melnās lentītes. Tiklīdz meitene tam bija noticējusi, viņa jau sāka mulst un uz­traukties, ja nebija laimīgo lentīšu. Tāpēc arī viņa rakstīja un atbildēja vājāk, nekā būtu varējusi.

Apmēram tāpat radušās arī citas aplamas zīmes.

Daudzas no tām saglabājušās līdz mūsu dienām no sirmas senatnes. Tās radušās pirms daudziem tūkstošiem gadu pirmatnējo cilvēku sabiedrībā.

Pirmatnējie cilvēki par apkārtējo pasauli zināja ļoti maz. Gandrīz viss, kas notika, šķita tiem neizskaidrojams un noslēpumains. Bet kā gribējās izdibināt cēloni!

Kāpēc, piemēram, vakar medības bija veiksmīgas, bet šodien pa visu dienu neizdevās nomedīt nevienu zvēru, nevienu putnu?

Kāpēc pērnvasar bieži lija lietus un izauga daudz ogu un sēņu, bet šogad visu vasaru pie debess nav ne māko­nīša un pat zāle nokaltusi dedzinošajos saules staros?

Kāpēc kaimiņš vēl vakar bija pavisam vesels, bet šodien guļ nespēcīgs, piere karsta, acis miglainas, neko neēd, ne­vienu nepazīst?

Kā lai izdibina, kāpēc notiek tādas nesaprotamas lietas? Kā gūt panākumus? Kā novērst nelaimi?

Un cilvēki centās uzmanīgāk ielūkoties pasaulē, iegau­mēt dažādus apstākļus, salīdzināt vienu parādību ar otru.

Tas lielākoties paplašināja cilvēku zināšanas, padarīja bagātākus viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli.

Mēģinādami uzminēt, kāpēc pērn vasara bijusi ražīga, bet šogad tā ir sausa, cilvēki, teiksim, atcerējās, ka pērn vējš gandrīz visu pavasari pūtis no tās puses, kur vakaros nogrimst saule. Tagad vējš pūš no turienes, kur saule pa­rādās no rītiem.

Tātad vējš no saulrieta puses ir svētīgs. Tas atnes mā­koņus ar lietu. Turpretim vējš no saullēkta puses ir ļauns. Tas izkaltē zemi.

Vai arī, uzmanīgi vērodams slimnieku, cilvēks atcerējās: nabadziņš taču vakar saēdās gaļu, kas ilgi bija stāvējusi saulē un smirdēja.

Tātad tādu gaļu ēst nedrīkst. Tā ir kaitīga. No tās sa­slimst.

Tā mūsu tālajiem senčiem uzkrājās zināšanas un dzīves pieredze. Reizē ar pieredzi radās arī dažādas zīmes.

Daudzas no tām bija pilnīgi pareizas. Sevišķi tās, kuras bija radušās uzmanīgā, ilggadējā dabas parādību novē­rošanā.

Tādām zīmēm par laika apstākļu mainīšanos viegli atrast arī zinātnisku izskaidrojumu.

Tautā, piemēram, saka: ja bezdelīgas lido zemu, būs lie­tus. Un tas ir pilnīgi pareizi. Pirms lietus gaisa spiediens pazeminās, gaisā ir daudz mitruma un kukaiņi lido zemu. Tvarstīdamas tos, arī bezdelīgas lido virs pašas zemes.

Vai cita zīme: ja, saulei norietot, augstu pie debesīm no rietumiem stiepjas plāni spalvu mākoņi, — gaidāms lie­tains laiks. Arī šī zīme saskan ar zinātni. Spalvu mākoņu rašanās brīdina, ka tuvojas ar mitrumu piesātinātas gaisa strāvas, un tas nozīmē, ka būs lietus.

Tomēr reizēm cilvēkam neizdevās atrast tiešu sakaru starp parādībām. Tad viņš sāka izdomāt savu veiksmju un neveiksmju cēloņus. Viņš fantazēja tāpat, kā fantazēja Katja ar savām «laimīgajām» lentītēm.

Viegli var iedomāties, piemēram, kā cēlusies zīme par zaķi, kas medniekam sagādā neveiksmi.

Mednieks gāja pa mežu un klajumā ieraudzīja briedi. Tiklīdz satvēra šaujamo stopu, no pašas kāju apakšas pēkšņi izlēca zaķis. Turklāt tik negaidīti, ka mednieks gandrīz vai iekliedzās aiz izbīļa.

Viņš uzvilka stopa stiegru, bet sirds dauzās, rokas trīc. Bulta aizlidoja mērķim garām. Briedis sajuta cilvēku un aizbēga.

Pēc šāda nepatīkama gadījuma visu dienu bultas skrien garām mērķim. Bet kas vainīgs? Ne jau paša rokas. Pro­tams, zaķis! Viņš, šķielacis, ir vainīgs neveiksmē.