A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Droši vien katrā cilvēkā paslēpts vēl viens cilvēks. Viņš ir tik mazs un viegls, ka ērti var paslēpties ķermenī, un neviens nekad viņu nav redzējis. Toties cilvēks pats redz un jūt visu, ko redz un jūt šis cilvēka dubultnieks.

Neredzamais dubultnieks var aiziet no sava saimnieka ķermeņa un patstāvīgi aizlidot uz citu zemi, neparasto pie­dzīvojumu zemi. No rīta viņš atkal atgriežas savā vietā.

Tā pirmatnējiem cilvēkiem radās priekšstats par cilvēkā dzīvojošu dvēseli.

Viņi uzskatīja, ka dvēsele ir ārkārtīgi svarīga lieta. No tās ir atkarīgs ļoti daudz.

Kamēr dvēsele mīt cilvēkā, viņš staigā, sarunājas, medī. Bet, kad dvēsele dodas ceļot, cilvēks ir nevarīgs. Viņš guļ nekustīgi, ar aizvērtām acīm un gaida, kad viņa dvēsele atkal atgriezīsies ķermenī.

Un tomēr katram pienāk stunda, kad dvēsele aizlido uz visiem laikiem. Tas notiek tad, kad cilvēks dzīvo ļoti ilgi un kļūst vecs vai kad viņu stipri ievaino zvērs vai ienaid­nieks, ja viņš nogrimst dzelmē vai nokrīt no augstas klints. Vecs un savainots ķermenis dvēselei nepatīk. Tā pamet šo ķermeni un uz visiem laikiem pārceļas uz citu — sevišķu pasauli.

Tad vairs neko nevar darīt. Cilvēku, kuru pametusi dvēsele, vajag apglabāt.

Noticējuši dvēseju eksistēšanai un otrajai — sevišķajai pasaulei, kur šīs dvēseles dzīvo, cilvēki ļāva vaļu iztēlei un sāka izdomāt brīnišķīgas īpašības, kuras piemītot mi­rušo dvēselēm.

Tās visas droši vien ir līdzīgas tiem cilvēkiem, kuriem tās piederējušas, bet reizē ar to arī nav līdzīgas.

Tās ir sevišķi varenas un var palīdzēt cilvēkam. Tomēr sadusmojušās vai apvainojušās tās ir spējīgas arī nodarīt viņam ļaunumu.

Tāpēc nevajag tās velti kaitināt. Labāk būt ar tām draugos.

Nojaušu, ka lasītājiem uz mēles jau ir jautājums:

— Bet kā mēs tik labi zinām, ko domājuši un ko jutuši pirmatnējie cilvēki? Šie cilvēki taču dzīvojuši pirms dau­dziem tūkstošiem gadu un nekādas dienasgrāmatas nav atstājuši.

Tas ir tiesa. Pirmatnējos cilvēkus uz zemes nevar atrast. Tomēr Centrālās Āfrikas un Dienvidamerikas necaureja­mos džungļos, Austrālijas krūmu biezokņos, Ugunszemē, dažās Klusā okeāna salās saglabājušās vietējo cilšu ap­metnes, un tajās cilvēku dzīves veids vēl mūsu gadsimta sākumā maz atšķīrās no viņu tālo senču dzīves veida.

Glābjoties no kolonizatoru spaidiem, šīs ciltis paslēpās no ienācējiem nepieejamos tropu mežu biezokņos vai aiz nepārejamiem purviem. Nošķirtas no visas pasaules, tās dzīvoja zaru būdās vai alās, iztika bez apģērba, nepazina pat zemkopību. Barību šīs ciltis ieguva, medījot meža dzīv­niekus un putnus un vācot savvaļas augu augļus un ēda­mas zāles.

Pētījot šo cilšu dzīves veidu, uzskatus un ticējumus, zinātnieki it kā pārcēlās vairāku gadu tūkstošu tālā pagātnē un savām acīm skatīja akmens laikmeta cilvēkus.

Daudzas no šīm ciltīm nepazina nekādus dievus. Tomēr tās stingri ticēja, ka pastāv cita — noslēpumaina pasaule, kurā dzīvo mirušo dvēseles, un ka pa naktīm šīs dvēseles ierodas uz zemes.

Cilvēks, piemēram, nakti nav lāgā gulējis, cīnījies ar elpas trūkumu, kunkstējis miegā. Varbūt par cēloni tam bija pirms gulētiešanas pārmērīgi piepildīts kuņģis vai gulētājs bija neērti nolicis galvu. Tomēr no rīta šis cil­vēks citiem apgalvoja, ka naktī viņam esot uzbrukusi nogalinātā ienaidnieka dvēsele un gribējusi viņu nožņaugt.

Citreiz cilvēks sapnī redzēja, ka atlido liels putns un ieknābj viņam kaklā. Pēc dažām dienām šajā vietā radās augonis. Slimnieks bija pārliecināts, ka viņa mirušā drauga dvēsele, pārvērtusies putnā, brīdinājusi viņu par draudošo nelaimi.

Arī visi citi ticēja tam.

Un kā lai netic, kad citreiz pats esi nolicies gulēt un ieraudzījis, ka būdā ienāk tēvs, kurš nesen miris un apglabāts netālu no nometnes. Nelaiķis ar tevi sarunājas, par kaut ko tev stāsta.

«Bet es taču pats,» prāto cilvēks, «ar savām rokām izraku bedri, ieguldīju tur mirušo, sakrāvu virs bedres akmeņus. Vēl šodien, garām iedams, redzēju, ka akmeņi nav aiztikti.»

Protams, dēls nosprieda, ka atnācis nevis tēvs, bet gan viņa dvēsele, kas, redzams, pārcēlusies uz citu pasauli un dzīvo tur.

Tomēr tai no kaut kā jāpārtiek, tādēļ kaut kas jāmedī. Acīm redzot, arī dzīvniekiem un putniem ir dvēseles. Ari tās pēc nāves pārceļas uz citu pasauli un dzīvo tur. Un mirušo cilvēku dvēseles medī dzīvnieku un putnu dvē­seles.

Klausoties iezemiešu mednieku stāstus un pētījot dažādu cilšu ticējumus, zinātnieki guva priekšstatu par viņu tālo senču ticējumiem. Viegli bija noskārst ari to, kā senos lai­kos cēlušies šie ticējumi.

Pirmatnējie cilvēki atstājuši arī ne mazumu tiešu liecību par to, kādi bijuši viņu priekšstati par viņpasauli. Tās ir kapenes aiās un zem kurgāniem. Tas atrodas kādreizējo pirmatnējo cilvēku nometņu tuvumā.

Padomju Savienības teritorijā vien zinātnieki atraduši vairāk nekā četrsimt aizvēsturiskā perioda apmetņu atlieku. Pie daudzām apmetnēm saglabājušās kapenes. Mirušos cilvēkus sākuši apglabāt jau pirms četrdesmit tūk­stošiem gadu.

Atrokot akmens laikmeta cilvēku kapus, arheologi atrod apstiprinājumu saviem minējumiem. Gandrīz vienmēr bla­kus skeleta atliekām atrodas dzīvnieku kauli un māla trauki ēdienam un ūdenim.

Kādam nolūkam tas viss bija mirušajam vajadzīgs?

Daudzas iezemiešu cilšu paražas zinātniekiem parādīja atbildi arī uz šo jautājumu.

Pirmatnējie cilvēki ļoti rūpējās par savu mirušo piede­rīgo dvēselēm. Bet ko tad, viņi domāja, ja nelaiķa dvēsele nespēs ātri iedzīvoties tajā pasaulē, kur viņa tik pēkšņi nokļuvusi? Dzīvu zvēru un putnu medības taču ir citādas nekā to dvēseļu medības. Varbūt tās ir daudz grūtākas. Kamēr dvēsele nebūs to iemācījusies, tai vajadzēs pirma­jās dienās no kaut kā pārtikt!

Tāpēc mirušā dvēselei kapenēs atstāja katram gadīju­mam nelielu pārtikas un dzēriena krājumu.

Gādība par mirušo dvēselēm pastāvēja gadu tūkstošus.

Nesen padomju arheologi atraka vairākus jaunus lielus kurgānus (tā sauc zemes paugurus, kas uzbērti virs cilšu vadoņu kapiem) netālu no Pazirikas ciemata Kalnu Altajā. Kādā kapā bija saglabājies skitu karavīra līķis. Viņam apkārt atradās nogalināti zirgi, lai būtu ar ko jāt viņpa­saulē, rezerves apģērbs, aitas gaļas gabali ādas maisos un brinzai līdzīgs siers.

PSRS ziemeļos, Karēlijā, arheologi arī atraduši taga­dējo karēļu senču kapus. Šajos kapos blakus vīriešiem atradās cirvji un šķēpi, blakus sievietēm — vērpjamās vārpstiņas, sirpji un dzirkles. Acīm redzot, cilvēki uzska­tīja, ka cita pasaulē viriešu dvēselēm vajadzēs cirst kokus, medīt, cīnīties ar ienaidniekiem, bet sieviešu dvēselēm — vērpt, pļaut rudzus, cirpt aitas.

Šis ticējums — gādība par mirušo dvēselēm — sagla­bājās ļoti ilgi. Vēl dažus gadus pirms revolūcijas Balt­krievijas sādžās bija paradums likt nelaiķa kapā mazliet pārtikas.

Uz tibetiešu kapiem, kas bieži sastopami kalnu ceļu malās, arī šodien var redzēt podiņus ar biezputru un krūzītes ar ūdeni. To atnesuši un atstājuši mirušā dvēse­les iztikai viņa piederīgie.

Bet kādēļ gan mums meklēt tik tālu? Arī pie mums daudzi ticīgie vēl turas pie tām pašām paražām.

Bērni, kuri dzīvo netālu no kapsētām, sevišķi nelielās pilsētās, zina, ka noteiktās dienās pie dažiem kapiem novērojami mirušo piemiņas mielasti.