A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Citu reizi gulētājam apgaismoja seju ar spilgti sarkanu lampu, un viņam tūlīt sapnī parādījās ugunsgrēks.

Tādas ir snaudošo smadzeņu kļūdas.

Tagad ārsti var izskaidrot daudzu pirmajā mirklī nesa­protamu sapņu īsto cēloni. Bet vēl ne visai sen, tikai pirms simt gadiem, pat zinātniekiem nebija precīza priekšstata par to, kā strādā cilvēka smadzenes. Nav brīnums, ka cilvēku vairākumam sapņi šķita kaut kas noslēpumains un pravietisks.

Kopš senseniem laikiem cilvēki mēģināja kaut kā izskaidrot savus sapņus. Viņiem šķita, ka miegā viņi saņem slepenas ziņas no citas pasaules. Un, protams, vienmēr atradās «prātnieki», kas teica, ka viņi pēc sap­ņiem varot pareģot nākotni.

Ja pareģojums nepiepildījās, to pamazām aizmirsa. Turpretim tad, ja tas nejauši piepildījās, ilgus gadus par to vien runāja, cik apbrīnojami pareģis pratis atklāt pra­vietiskā sapņa slepeno jēgu.

Šī naivā ticība noslēpumainajai sapņu nozīmei radīja profesionālus sapņu tulkus. Vēl pagājušā gadsimta vidū dažādu karaļu un firstu galmos, bagātu tirgotāju un muiž­nieku mājās tika uzturēti viltīgi blēži, kas prata tik mig­laini un divdomīgi izskaidrot katru juceklīgu sapni, ka varēja pareģot jebkuru notikumu.

Arī mūsu laikos ir palicis ne mazums māņticīgu cilvēku, kas cieši pārliecināti, ka katrs sapnis kaut ko nozīmē. Daudzās kapitālistiskās zemēs arī tagad grāmatu veikalos var atrast biezu «Sapņu grāmatu» un tajā izlasīt, kas gai­dāms, ja sapnī redz kaķi un ja redz vardi, kādu notikumu pareģo sapnī redzēts lietus un kādu — sēnes.

Vai jābrīnās, ka pirmatnējiem cilvēkiem katrs sapnis bija visīstākā īstenība, ceļojums uz citu — noslēpumainu pasauli?

Noticējuši neredzamajai pasaulei un tajā mītošajām dvēselēm, cilvēki sāka baidīties no varenajiem spokiem, kurus viņi paši bija izdomājuši. Viņi sāka meklēt paņē­mienus, kā aizsargāties no viņpasaules iemītnieku intri­gām, sadraudzēties ar viņiem un izmantot viņu palīdzību savos darbos.

Kā lai pasargājas no ļauno dvēseļu intrigām?

Visvienkāršākais paņēmiens ir tos kaut kā apmānīt.

Ugunszemes iedzīvotāji nodedzina nelaiķa būdu, maina apmetnes vietu un pat sarunājoties nemin mirušā vārda. To visu viņi dara tādēļ, lai dvēselei sajauktu pēdas, nedotu tai iespēju atgriezties apmetnē un kaitēt dzīva­jiem. Pat aiz bēru procesijas tur iet jaunieši ar zariem un rūpīgi noslauka pēdas.

Papuasi pēc radinieka nāves noziež sev seju ar baltiem māliem. Viņi apgalvo, ka darot to tādēļ, lai mirušā dvē- seie viņus nepazītu un nevarētu atmaksāt par pārestībām, kas mirušajam nodarītas, viņam dzīvam esot.

Ļoti var būt, ka arī tagad daudzās zemēs pastāvošā paraža pēc tuvinieka nāves apģērbties īpašā sēru tērpā (dažās zemēs — melnā, citās — baltā) arī ir senu ticējumu atbalss. Cilvēki centās pārmainīt savu ārējo izskatu, lai piekrāptu mirušā dvēseli. Ja nu tā viņpasaulē aiz vien­tulības sāks garlaikoties un gribēs aizvest sev līdzi kādu no piederīgajiem?

No tā, acīm redzot, radusies arī mūsu paraža uzbērt kapa kopiņu un vēl pārklāt to no augšas ar smagu akmens plāksni vai lielu kapa akmeni, lai neļautu mirušā dvēselei atgriezties mājā, kur tā dzīvojusi.

Sibīrijas ziemeļaustrumu iedzīvotāji čukči kādreiz ļoti baidījās, lai tikai gaisā lidojošie ļaunie gari nejauši neno­laupītu mīļoto dēlēnu. Tāpēc viņi bieži vien saviem dēliem deva vārdu Primtirgins — «Nevajadzīgais».

Tā viņi mēģināja piemānīt garus. Lai gari domā, ka pui­šelis ir nekam nederīgs un nav nevienam vajadzīgs! Tad viņi necentīsies to nolaupīt.

Ķīnas zvejnieki vēl nesen izrotāja savu kuģīšu džonku priekšgalu ar koka pūķa galvu un uz sāniem zīmēja lielas, baltas acis ar melniem, ovāliem redzokļiem.

Arī to darīja, lai piemānītu ļaunos garus. Varbūt viņi noticēs, ka redz nevis neaizsargātu džonku, bet gan ļaunu pūķi un ka uzvilktās buras ir viņa spārni. Tad tie izbīsies un griezīs ceļu.

Ko tad vēl runāt par pirmatnējiem cilvēkiem! Viņiem nomirušo ienaidnieku un nogalināto dzīvnieku dvēseles šķita sevišķi bīstamas. Kas zina, cik vareni ir viņpasaules iedzīvotāji? Protams, viņi paglābj medījumu no mednieka bultas un šķēpa!

Kā varētu piemānīt šīs kaitīgās dvēseles?

Tad arī radās dažādas viltības, no kurām citas tiek praktizētas vēl mūsu dienās.

Ir, teiksim, paradums nekādā ziņā nevēlēt veiksmi cil­vēkam, kurš dodas zvejot, medīt vai veikt kādu riskantu pasākumu. Gluži otrādi, mājās palicēji, piemēram, saka:

— Ne zvīņu tev, ne asaku!

Ko nozīmē tāds dīvains novēlējums? Mēs par to nedo­mājam.

Īstenībā mēs atdarinām mūsu tālos senčus.

Pirmatnējie cilvēki uzskatīja, ka ap viņiem gaisā visu laiku lido neredzamas mirušo dzīvnieku un putnu dvēse­les. Ar saviem dīvainajiem pavadu vārdiem mednieka draugi mēģināja piemānīt šīs dvēseles, lai tās nebrīdinātu savus dzīvos brāļus par draudošajām briesmām.

Ja tādu novēlējumu, tā domāja mūsu senči, izdzirdēs, lidodama garām, kāda brieža vai rubeņa dvēsele, tā pazi­ņos visā mežā: no šā mednieka var nebaidīties. Viņš katrā ziņā nekā neaiznesīs mājās.

Kaut gan arī mānīties nav slikti, tomēr vēl drošāk būtu cieši sadraudzēties ar dzīvnieku un putnu dvēselēm. Tad viņas varbūt nevis glābs medījumu, bet gan gluži otrādi — sāks palīdzēt medniekiem.

Kā varētu labāk nodrošināt viņu palīdzību?

Daudzas tautas, kas dzīvoja no medībām, lietoja šādu viltīgu paņēmienu.

Tās izvēlējās kādu dzīvnieku vai putnu par savu cilts­tēvu. Šā dzīvnieka vārdā tās nosauca savu ģinti un pēc tam uzskatīja, ka viņai ir tiesības uz tā aizstāvību.

Tā Ziemeļamerikas indiāņiem radās ērgļa un pūces, čūskas un aļņa, lāča un vilka ciltis.

Dzīvnieku, kuru uzskatīja par cilts dibinātāju un aiz­stāvi, pasiudināja par svētu. Ar tā attēlu izrotāja ieročus, mājokū, apģērbu. Pirms lielām medībām mednieki šā dzīv­nieka dvēselei par godu izpildīja svētās dejas. Pošoties karagājienam, kareivji uzlika maskas ar tā attēlu.

Tādu garu — aizstāvi un ciltstēvu — sauca par totēmu.

Indiāņu tiinklitu ciltij, kas dzīvoja Beringa jūras šau­ruma tuvumā, piemēram, bija divi totēmi — krauklis un vilks.

Tie, par kuru aizstāvi tika uzskatīts kraukļa gars, pirms medībām dejoja kraukļa knābim līdzīgās maskās. Viņi staigāja cits aiz cita pa riņķi pietupdamies, vēcinādami rokas, tāpat kā krauklis vēcina spārnus. Ar to viņi izlū­dzās no totēma veiksmi medībās.

Turpretim tie, kuru totēms bija vilks, uzlika maskas, kas attēloja vilka purnu, un uz pleciem uzmeta vilku ādas. Citi zīmēja uz pieres vilka asti un uz vaigiem vilka rīkli ar atņirgtiem ilkņiem. Dejodami viņi atdarināja vilku, kas zogas klāt laupījumam.

Totēmus pielūdza daudzas Āfrikas nēģeru ciltis, austrā­lieši, Klusā okeāna salu iedzīvotāji.

Mūsu zemē nivhi, kas dzīvo Amūras krastos un Sahalī- nas salas ziemeļdaļā, vēl pagājušā gadsimta beigās pielū­dza lāci, uzskatīdami tieši to par savu aizstāvi.

Paši galvenie svētki nivhiem bija «lāča diena». Šo svētku svinēšanai taigā iepriekš noķēra lācēnu un uzbū­vēja viņam mazu koka namiņu. Divus gadus lācēnu baroja — katra ģimene pēc kārtas. Kad lācēns bija izau­dzis, nometnē sapulcējās viesi no kaimiņu ģintīm. Pēc dažādiem rituāliem un dejām lāci svinīgi nogalināja, izvā­rīja lielā katlā un apēda.