A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Tos radīja bailes. Pirmatnējā cilvēka aklās bailes no visa neizskaidrojamā un draudīgā.

Tieši tāpēc senajiem slāviem galvenais dievs, pats varenākais un nesaudzīgākais, bija Peruns — stihiju valdnieks, pērkona un zibeņu pavēlnieks. Vēl pirms tūk­stoš gadiem senajā Kijevā, Dņepras augstajā krastā, stā­vēja milzīgs šā dieva tēls. Tā galva bija izgatavota no sudraba, ūsas un ausis — no zelta, kājas — no dzelzs.

Par debess dievu slāvi uzskatīja Svarogu, par saules dievu — Dažbogu, vēja dievu — Stribogu, lopu dievu — Veleju.

Radās savi dievi arī citām tautām. Sevišķi interesanti, ka tautām, kuras dzīvoja visattālākajās zemes malās un neka nezinaja par pārejām tautam, radas apmēram tadi paši dievi, tikai ar citiem nosaukumiem.

Par seno ēģiptiešu galveno dievu kļuva saules dievs Ra. Senie grieķi sāka ticēt, ka pār visu pasauli valda pērkona un zibeņu dievs Zevs, senajiem romiešiem par tādu pašu zibeņu pavēlnieku kļuva Jupiters. Senie irāņi par galveno dievību uzskatīja gaismas dievu Ormuzdu, senie babilo­nieši —- saules dievu Marduku.

Reizē ar varenajiem un bargajiem galvenajiem die­viem gandrīz visām tautām radās liels daudzums ne visai briesmīgu otrās šķiras dievu, tā sakot, dieviņu. Bet arī šo dieviņu rašanās izskaidrojama ar tām pašām bai­lēm no nezināmā.

Teiksim, bērni aizgāja uz mežu ogot. Aizgāja un neat­griezās. Tikai pēc nedēļas mednieki atrada viņus tikko dzīvus tālu no apmetnes, gravā, pavisam citā pusē.

Kā viņi tur bija nokļuvuši? Bērni pastāstīja, ka esot aizrāvušies ar ogošanu un nemanot aizgājuši tālu pro­jām. Sācis tumst. Pēkšņi biezoknī kaut kas sācis trokšņot un dunēt. Bērni metušies bēgt un nomaldījušies no taciņas. Pēc tam sākuši maldīties un aizvien atgriezušies tajā pašā vietā, it kā kāds tos vadātu apkārt. Tā bērni galīgi apmal­dījušies un nokļuvuši gravā.

Kas tad īsti bērnus biedēja un vadāja pa mežu? Kas ieveda viņus gravā?

Meža biezoknī, redzams, dzīvo kāds viltnieks un nedarbnieks. Viņam nepatīk, ka bērni ieklīst viņa valstī, trokšņo un biedē putnus.

So dieviņu sāka dēvēt par «mežaini». Neviens viņu nav redzējis, bet visi zina par viņu. Arī mātes baida bērnus, kad tie pārmērīgi draiskojas:

— Ja neklausīsi, atdošu tevi mežainim!

Cilvēks karstā dienā iebrida meža ezerā izpeldēties. Peldēja, peldēja un tad pēkšņi sajuta, ka viņu kāds satvē­ris aiz kājām un velk dibenā. Cilvēks jau sāka slīkt, bet dēls pastiepa garu kārti un tikai tā izglāba slīcēju.

Tātad tumšos meža ezeros dzīvo kāds nezināmais. Viņš var novilkt cilvēku dibenā. Nosauksim viņu par «ūdens­vīru» un bīsimies no viņa!

Vai vēl šāds nesaprotams gadījums.

No rīta cilvēks iegāja stallī iejūgt zirgu, bet tas stāv vienās putās un dreb, it kā viņu visu nakti kāds būtu trenkājis. Kas gan būtu varējis nemanāmi un nedzirdami ieiet stallī un izvest zirgu? Suns taču ne reizi nebija rējis.

Sievai savas bēdas. Durvis uz pieliekamo aizšautas ar bultu, bet pienu māla podā kāds izdzēris.

Viņu mājā droši vien apmeties neredzamais. Nosauksim to par «mājas garu».

Tagad katrs skolnieks zina, ka apmaldījies un vēl no kaut kā sabijies cilvēks iedams instinktīvi sāk mest lielus lokus un atgriežas vecajā vietā. Tas notiek tāpēc, ka ikvienam cilvēkam labā kāja ir mazliet spēcīgāka par kreiso kāju un labās kājas solis mazliet garāks. Gājējs tad arī pagriežas mazliet uz kreiso pusi, līdz pa loku atnāk tajā pašā vietā atpakaļ.

Sen zināms ir arī tas, ka meža ezeru dzelmēs bieži vien iztek avoti. Tie rada atvarus un vērpatas, kas var novilkt dibenā pat labu peldētāju.

Mazajam plēsīgajam zvēriņam zebiekstei, kad tā ielī­dusi stallī, patīk uzlēkt zirgam mugurā un padraiskoties viņa krēpēs. Zirgs baidās no zvēriņa un trako visu nakti.

Cits nedzirdams drēgnu pagrabu iemītnieks — veiklais un lokanais zalktis dažreiz var nepamanīts ielavīties pieliekamajā un pamieloties ar pienu, kas viņam ļoti garšo.

Tam, kurš zina parādību cēloņus, nekā noslēpumaina un drausmīga visos šajos notikumos, protams, nav. Uzkrājis lielu dzīves pieredzi, apguvis daudz zināšanu, labi iemā­cījies orientēties apkārtējos notikumos, mūsdienu cilvēks pamazām atrod izskaidrojumu visam, kas sākumā varēja likties nesaprotams.

Bet mūsu tālie senči zināja vēl ļoti maz. Tāpēc viņiem bieži vajadzēja zināšanu vietā likt iztēli. Saduroties ar nesaprotamo un drausmīgo, viņiem vienkāršāk bija pie­ņemt, ka te darbojas kāds neredzamais un nezināmais.

Tā pasaulē radās jauns dievs vai dieviņš.

Kāds cejotājs, kas vairākas nedēļas bija nodzīvojis sāmu mednieka čumā, savā grāmatā pastāsta, cik dažādi šis mednieks apgājies ar savu aizstāvi.

Mednieks atgriežas mājās apmierināts, apkāries ar medījumu, noņem no plaukta mazo koka dieviņu un sāk smērēt tam lūpas ar roņa taukiem. Smērē un atkārto:

— Labs dievs! Gudrs dievs! Centīgs dievs! Palīdzēja man nogalināt roni. Ja arī turpmāk tā palīdzēsi, barošu tevi labāk.

Bet kādreiz mednieks atgriezās mājās dusmīgs. Viņš ātri noņēma no plaukta savu koka aizstāvi un sāka to sist ar siksniņu, atkārtodams:

— Še tev! Še tev! Slikts dievs tu esi!

— Par ko tu viņu tā sodi? — apjautājās cejotājs.

Mednieks sašutis pagriezās atpakaļ.

— Bet kā tad citādi? No paša deguna gala polārlapsa aizbēga. Nevarēja to aizturēt! Ja vēl tikpat maz palīdzēs, nemaz vairs nebarošu.

Tomēr tik vienkāršas attiecības varēja būt tikai ar mājas dieviņiem, kuri nebija briesmīgi. Mājas garam atstāja bļodiņā mazliet piena vai biezputras, ūdensvīram jaunietes svieda ezerā puķu vaiņagus, no mežaiņa vairījās un bez vajadzības nelīda meža biezoknī.

Bet kaut kur debesīs dzīvoja citi dievi — lieli, vareni un bargi. Cilvēki drebēja šo dievu priekšā, baidīdamies no viņu nežēlastības.

Kā novērst visuspēcīgā zibeņu un pērkona pavēlnieka dusmas? Kā panākt saules un lietus valdnieka labvēlību? Kā izlūgties ganāmpulku un medījamo dzīvnieku aizstāvja palīdzību?

Vispirms jāzina, pie kā griezties ar lūgšanām vai lūgumiem. Kādi ir šie lielie dievi?

Un atkal darbojās iztēle. Cilvēka fantāzija radīja dievu izskatu, piešķīra viņiem cilvēku iezīmes. Dievi, protams, ir lielāka auguma, skaistāki, stiprāki, briesmīgāki. Viņiem ir visas tās īpašības, par kurām cilvēks var tikai sapņot.

Cilvēki ir vāji un nespēcīgi. Dievi ir visspēcīgi. Viņi var visu.

Cilvēki cieš no nezināšanas. Dievi ir visuzinātāji. Viņiem nav noslēpumu.

Cilvēki visvairāk baidās no nāves. Dievi ir nemirstīgi. Viņi dzīvo mūžīgi.

Cilvēki saistīti pie vietas, kur apmetušies. Dievi mitinās visur.

Arī ārēji dievi ir daudz diženāki nekā cilvēki. Viņi ir lieli, stipri, briesmīgi.

Un ēnainos meža klajumos, stāvos upju krastos, augstos pakalnos parādās pirmie dievu attēli — elki. Tās ir vai nu statujas, kas rupji izkaltas no akmens, vai koka bluķi, kuriem kalts piešķīris zināmu līdzību ar cilvēka augumu.

Tomēr mūsu senči nesaskatīja lielu atšķirību starp attēlu un dievu vai dzīvnieku, kuru tas attēlo. Mēs jau zinām, ka viņi nogalināja uzzīmētus zvērus, uzskatīdami, ka līdz ar to ievaino arī īstos zvērus.

Tāpat viņi rīkojās arī ar dieviem. Ja nevar sastapt īsto dievu, tad pilnīgi var to aizstāt ar portretu. Pašu dievu vietā var pielabināt viņu attēlus — elkus un tā droši vien ietekmēt arī pašus dievus.