A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

325. gadā pats Romas ķeizars Konstantīns publiski attei­cās no ticības senajiem romiešu dieviem un atzina kristiā­nismu.

Kristiānisms kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju.

Tagad katram, kas negribēja, lai to soda un izsūta, vajadzēja stingri ticēt, ka Kristus tiešām atnācis zemes virsu, ka viņš bijis paša dieva dēls un ka viss, kas par

viņu un viņa mācību rakstīts evaņģēlijā un citās reliģiskās grāmatās, ir svēta patiesība.

Kristīgās baznīcas vadītāji tagad tika uzskatīti par dieva pārstāvjiem uz zemes, un katra pienākums bija bez ierunām izpildīt jebkuru viņu prasību.

Bet šī baznīca, kas bija nostiprinājusi savu varu, atnesa romiešiem un impērijai pakļautajām tautām pavi­sam citu reliģiju, nevis to, kas kādreiz bija radusies naba­dzīgo ļaužu un vergu sapņos. Bagātnieki bija viltīgāki, viņi nežēlīgi piekrāpa vienkāršos cilvēkus.

Agrākajos laikos daudzās nabadzīgo ļaužu un zemnieku mājās bija atrodamas no drēbju gabaliņiem šūdinātas segas.

Vecmāmuļa ilgus gadus bija šķirstā vākuši visus atgriezumus, kādi vien bija pagadījušies. Un, kad drēbju gabaliņu jau bija salasījies diezgan, viņa akurāti tos sašuva kopā. Iznāca raiba sega. Tā bija skaista, un arī naudu auduma pirkšanai nevajadzēja tērēt.

Tādai no visādām raibām lupatiņām sašūtai segai ir līdzīga arī tagadējā kristīgā reliģija. Tajā var atrast no visa pa drusciņai.

Te ir gan vissenāko māņu fragmenti, gan arī pārtaisītas teikas, kas aizgūtas no visām reliģijām, kādām vien jebkad cilvēki ir ticējuši. Bet dažādu reliģiju uz zemes­lodes vēl tagad ir palicis apmēram trīs tūkstoši. Tātad bija no kā aizgūt.

Cenzdamies, cik vien iespējams, ātri pakļaut savai ietekmei vairāk cilvēku, pirmie kristīgās baznīcas darbi­nieki bez kautrēšanās ņēma tos ticējumus, kuri bija vis­plašāk izplatījušies. Pēc nelielas pārstrādāšanas viņi tos uzņēma savos sprediķos un reliģiskajās grāmatās. Nebija

svarīgi, ka šos ticējumus un paražas reizēm pārņēma no tiem, kurus kristīgie baznīcas kalpi nicinoši dēvēja par «pagāniem». Ja jau vienkāršie cilvēki tam tic, tad lai tas paliek arī kristīgajā reliģijā . . .

Pērnvasar es sēdēju ar makšķeri upītes krastā. Netālu, aiz upītes līkuma, klaigādami un smiedamies peldējās sādžas bērni. Tur gāja jautri, augstu lidoja šļakatas, ska­nēja roku un kāju plīkšķi ūdenī.

Pie manis pienāca mazs, kalsns zēns un nosēdās zālē. Viņš sēdēja klusēdams un skumjām acīm skatījās ūdeni.

— Kāpēc tad tu nepeldies? — es jautāju.

Zēns nopūtās, bet neko neatbildēja. Es atkārtoju savu jautājumu.

— Man negribas, — viņš sacīja.

— Kāpēc? Diena tik karsta, un ūdens silts. Klausies, kā bērni priecājas!

— Viņiem jau ir priecīgi. Bet mani, tiklīdz izģērbšos, sāks ķircināt.

— Bet kāpēc tad katrā ziņā ķircinās?

— Tāpēc!

Zēns atpogāja krekla apkakli, un es ieraudzīju viņam kaklā pakārtu mazu alvas krustiņu melnā aukliņā.

— Māte liek man nēsāt krustiņu, lai dievs zinātu, ka esmu viņam uzticīgs kalps. Bet bērni smejas. Saka, mani drīz uzņemšot mūku kārtā.

Es pacentos zēnam izskaidrot, kāpēc mūsu bērni netic dievam, negrib būt par kalpiem un nenēsā nekādus krustiņus. Viņš iegrima pārdomās. Nav jau nemaz tik viegli izšķirt, kam taisnība — mātei vai nepazīstamajam tēvocim . . .

Bet kāpēc gan īstenībā tieši krusta attēls ir kļuvis par kristīgās reliģijas galveno simbolu?

Kāpēc, piemēram, uz baznīcu kupoliem katrā ziņā atro­das krusts? Kāpēc krusta attēls redzams uz garīdznieku

tērpa un uz reliģisko grāmatu vākiem? Ticīgie pat uz kakla aukliņās vai ķēdītēs pakārtus nēsā mazus metāla krustiņus, bet, lūdzot dievu, krustās — apzīmē sevi ar krusta apveidu, pēc kārtas pieliekot labo roku papriekš pie pieres, pēc tam pie vēdera, tad pie labā un kreisā pleca.

Garīdznieki to izskaidro tā, ka pirms divtūkstoš gadiem pie koka krusta esot bijis piesists un nomiris paša dieva dēls — Jēzus Kristus.

Tiešām — tajos laikos Romas impērijā visapkaunojošā- kais nāves sods r kādu piesprieda aizbēgušiem vergiem, slepkavām un laupītājiem, bija krustā sišana. Noziedz­nieku piesita ar lielām naglām vai vienkārši aiz rokām un kājām piesēja pie augsta staba ar šķērskoku. Dažreiz tāds stabs atgādināja T burtu, dažreiz krustu.

Bet kāpēc gan par savu simbolu padarīt apkaunojoša nāves soda riku? Krustā, pie kura piesit cilvēkus, laba nav vairāk kā karātavās, bendes pātagā vai asinīm notašķītajā bendes bluķī un cirvī. Kā tad to var pielūgt? Kā var skūpstīt reliģijas dibinātāja mokpilnā nāves soda rīka attēlu?

Īstenībā krusta pielūgšanas vēsture ir pavisam citāda. Pirmie kristīgie sāka pielūgt krustu ne jau tā cēloņa dēļ, uz kuru tagad atsaucas garīdznieki.

Apustuļi izmantoja kādu pavisam senu māņticības veidu, kas pastāvēja tautā kopš neatminamiem laikiem.

Ticība krusta noslēpumainajam spēkam radusies ļoti sen, pašā cilvēces rītausmā, un dziļi iesakņojusies cil­vēku apziņā.

Pirmatnējam cilvēkam pats svarīgākais viņa dzīvē un eksistences cīņā bija uguns. Ugunskura liesmas glāba cil­vēkus no aukstuma, deva iespēju izgatavot no māliem traukus un no metāla — ieročus. Uz uguns varēja vārīt ēdienu, tā aizsargāja no plēsīgu zvēru uzbrukuma. Iemācī­jušies izmantot uguns brinišķigo spēku, cilvēki uzreiz pacēlās pāri dzīvnieku pasaulei.

Sākumā pirmatnējie cilvēki prata saglabāt tikai to uguni, ko viņiem bija dāvājusi pati daba. Iesper zibens un aizdedzina koku. Cilvēki salasa gruzdošās skaidas un ogles, uzpūš tās un iededzina ugunskuru.

Tagad tikai neļaut tam nodzist! Ļauni klāsies tam, kurš nepratīs nosargāt uguni, dievu dārgo dāvanu! To, kas bija vainīgs šajā noziegumā, nogalināja. Viņa dēļ taču visa cilts bija nolemta aukstumam un badam.

Kādā no alām, kuras akmens laikmeta cilvēkiem bija patvēruma vietas, zinātnieki zem ugunskura atliekām atrada septiņus metrus biezu pelnu kārtu! Tas nozīmē, ka uguns uzturēta ugunskurā vairākus simtus gadu. Viena paaudze nomainīja otru, bet uguns alā nenodzisa.

Pamazām cilvēki iemācījās iegūt uguni arī paši. Šajā nolūkā viņi ņēma divas sausas nūjiņas, salika tās krustām un ātri berzēja vienu gar otru, līdz tās aizdegās.

Bet uguns rašanās joprojām cilvēkiem bija brīnums. Uguns viņiem bija ne tikai milzīga vērtība. Viņi uzskatīja, ka tajā izpaužas dievišķīgs spēks, kas var gan palīdzēt cilvēkam nelaimē, gan visu iznīcināt.

Tāpēc uguns iegūšanai krustām saliktu nūjiņu attēls jau vissenākajos laikos kļuvis par dievības simbolu. Krustiski saliktas nūjiņas arī ir tagadējais krusts.

Ne velti zinātnieki krusta attēlu atrod visur.

Krustus var saskatīt uz traukiem, kas atrasti zemē kur­gānu izrakumos pie Tripoļjes Ukrainā. Daži no šiem traukiem ir vairāk nekā piectūkstoš gadu veci!

Šī zīme bieži vien vaiņago ēģiptiešu dievu attēlus un faraonu galvassegas. Krusts rotā daudzu ēģiptiešu tempļu kolonas.

Britu muzejā Londonā glabājas akmens stabs, kas kād­reiz stāvējis senā asīriešu pilī. Uz staba izkalts milzīgs portrets, kas attēlo asīriešu ķēniņu Šaraši Adadu, kurš dzīvoja vairāk nekā astoņsimt gadu pirms tā laika, kad pirmoreiz radās stāsti par Kristu. Uz ķēniņa krūtīm masīvā ķēdē karājas liels krusts.