Anatolijs Tomiļins - Interesanti par astronomiju

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1973

Т о ми л и н Анатолий Николаевич ЗАНИМАТЕЛЬНО ОБ АСТРОНОМИИ Издательство «Молодая 1вардия» Москва 1970

Издательство «Лиесма» Рига 1973

Серия «Рассказы о природе» На латышском языке С русского перевел Р. Гринберг Рисунки Кованова Г. и Ковыиева В. Обложка А. Липнна

Mēģiniet šodien atrast kaut ko aizraujošāku par astronomijas atklājumiem. Tie seko cits citam un ir viens par otru sensacionālāki.

Astronomija ir kļuvusi aktuāla. Bet tikai pirms 20 gadiem tā skolās bija fakultatīvs priekšmets.

Toties pirms 300 gadiem, nezinādami astronomiju, jūs riskējāt nesaprast pat parastu labāko aprindu sarunu. Tik |oti šī saruna bija piesātināta ne vien ar senās zinātnes terminiem, bet arī ar tās inte­resēm.

Vel divus gadsimtus agrāk aizraušanās ar zvaig­znēm jums varēja beigties ar … sārtu.

Sī ir grāmata par astronomiju un nedaudz par astronautiku, par labiem astronomiem un dažiem astronomijas instrumentiem un metodēm. Vārdu sa­kot, par nelielu apgabalu gigantiskā zemē, kuras nosaukuma pamatā ir sengrieķu vārds «acrnip» — zvaigzne.

No krievu valodas tulkojis R. Grlnbergs Ilustrējuši G. Kovanovs un V. Koviņevs Vāku zīmējis A. Lipins

Sī grāmata veltīta mūsdienu astronomijas un kosmonautikas problēmām — tieši tām zinātņu nozarēm, kuras pēdējos gados vis­vairāk devušas gan zinātniski tehnisku sensāciju, gan arī sensa­cionālu «pīļu».

Iecerējis rakstit šo darbu, autors vispirms pārlūkoja milzum daudz zinātniskās literatūras. (Tā nav jauna metode, un darba mīlestība, kas, tā rīkojoties, tiek parādīta, izpērk oriģinalitātes trū­kumu.) Lielākā da|a darbu sākas ar vēsturisku ekskursu. Tos pama­zām izpētot, doma pārvērtās pārliecībā, ka tas ir vienīgais pieņe­mamais ceļš. Un tad šīs grāmatas plānā pirmās noda|as tika vel­tītas vēsturei.

Pēc lam vajadzēja izstrādāt pašam savu viedokli par vēsturis­kajiem faktiem. Stingri izanalizējot pārlūkoto literatūru, atklājās trīs parastākie autoru attieksmes veidi pret vēstures notikumiem.

Precīzo zinātņu pārstāvji parasti dod priekšroku Bernarda Sova viedoklim. Viņš rakstīja: «Bet ko teiks vēsture? Vēsture, kā vienmēr, samelosies.» Sekodami tādai devīzei, šie zinātnieki izliekas, ka neviens vēsturisks fakts tos nevar nopietni ieinteresēt.

Humanitāristi gribot negribot aizstāv pretēju viedokli, ko tāpat izteicis anglis, taču nevis literāts, bet zinātnieks Džordžs Sartons. Viņš ir sacījis: «Zinātnes vēsture ir vienīgā vēsture, kura spēj ilus­trēt cilvēces progresu.»

Un, beidzot, trešais viedoklis maksimāli skaidri formulēts peda­goģisko institūtu fizikas un matemātikas fakultāšu astronomijas mācības grāmatas priekšvārdā. «Sākot studēt astronomiju kā mo­dernu zinātni,» tur rakstīts, «lietderīgi iepazīties ar tās daudzus gadsimtus ilgās vēstures dažiem svarīgākajiem momentiem.»

Tā kā sava viedokļa izstrādāšanas process visbiežāk beidzas ar pievienošanos kādam jau pastāvošajam viedoklim, tad šķita, ka turpmāk viss ir ļoti vienkārši. Minētās pozīcijas šajā jomā izsmēla jaunrades iespējas. Un tomēr…

Mācību grāmatas neitrālā pozīcija nav derīga, , jo tā noslēpj autoru patieso attieksmi pret materiālu. Bet grāmata, ko nesasilda tās sarakstītāja simpātijas, iznāk tik sausa, ka to galējas nepiecie­šamības gadījumā var lasīt vienīgi tā, kā lasa šūšanas un pie­griešanas mācību grāmatu.

Krasi negatīvā pozīcija prasa, lai autors vai nu absolūti zinātu priekšmetu, vai arī būtu … Bernards Sovs. Bet šīs prasības auto­ram ir gandrīz neizpildāmas. Atliek vienīgi atzīt, ka triumfē huma- nitāristu viedoklis.

Pacentīsimies novērtēt šo pozīciju. Vispirms dosim definīciju: vēsture ir objektīvs, dokumentāli apstiprināts stāsts par sabiedrības vai parādības attīstības procesu. Obligāti vēsturiski dokumenti var būt

a) manuskripti (jo senāki, jo labāk);

b) mākslas darbi, kas līdz mūsu laikiem saglabājuši pagātnes garīgo seju;

c) hroniku hronoloģijas.

Grūti pārvērtēt ar roku rakstīto dokumentu lomu vēsturē. No kurienrs gan seno laiku objektīvie hronisti smēlās iedvesmu? «Rak­stīt prasme,» saka Džons Bernāls, «šis lielākais cilvēka roku un prāta izgudrojums, pakāpeniski radies no skaitīt prasmes. Vispirms sāka pierakstīt oficiālos paziņojumus, lai tos propagandētu, kara|u slavinājumus, dieviem veltītās himnas, bet par visu vēlāk — zināt­niskos un literāros sacerējumus.» So rindu autora autoritāte ir ārpus aizdomām, bet tāpēc "jo grūtāk no viņa izteicieniem iegūt pārliecību, ka hronisti ir nesavtīgi. Un, kad runā savtīgums, patie­sība klusē.

Vēl vairāk šī piezīme attiecas uz laikabiedru mākslas darbiem. Klibā un vienacainā Tamerlana «patiesība» bija tāda, ka viņam gribējās pēcteču prātos palikt sēžam zirgā ar piemiegtu vienīgo aci. No tādas «patiesības» objektivitāte ar spiešanu jāizspiež.

Un, beidzot, hroniku hronoloģija. Skaitli jau gan neļaus samelo­ties… 1654. gadā Īrijas arhibīskaps Ušers aprēķināja, ka saskaņā ar svētajiem rakstiem pasaule radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Aptuveni pēc 100 gadiem bīskaps Laitfūts precizēja: 4004. gada 23. oktobrī pulksten deviņos no rīta.

Ak, skaitļi, skaitļi! Patiesība diemžēl ne vienmēr ir proporcio­nāla precizitātei. Un cik daudz asaru un asiņu izliets precizējumu dēļi

Sī grāmata nepretendē uz zinātnisko pierādījumu precizitāti, tāpat kā uz visu vēstures faktu pārskaitījumu. Autoram gluži vien­kārši gribējās pastāstīt par interesantām hipotēzēm, faktiem un pie­ņēmumiem. Protams, interesantiem no viņa paša viedokļa pat tad (lai piedod bargie kritiķi!), ja daži no šiem faktiem nav objektīvi. Diez vai tā kāda vaina, ja pavārs atceras vispasaules gravitācijas likumu pēc analoģijas ar mazticamo notikumu ar Ņūtona ābolu, bet mediķis Arhimeda likumu saista ar sengrieķu filozofa pirts dienu.

«Se son e vero, e ben trovato,» kā mēdza sacīt senie romieši, «ja tas arī ir aplami, tad labi izdomāts.» So principu autors no­lēma ja ne likt grāmatas pamatā, tad katrā ziņā ieskaitīt savā apbruņojumā.

Godīgi sakot, autoram gribējās, lai jūs grāmatu lasītu ar inte­resi. Tāpēc ka to bija interesanti rakstīt. Kopā ar redaktoru auto­ram būtu patīkami domāt, ka jūs no grāmatas uzzināsiet kaut ko tādu, ko agrāk nezinājāt. Un, ja viņiem kopīgi ar māksliniekiem ir izdevies palīdzēt fantastikas cienītājam, kas ķepurojas moder­najā kosmosā, orientēties un izraudzīties pareizu peilējumu, tad var uzskatīt, ka daudzie cilvēki, kas strādājuši pie šīs grāmatas, ir iz­pildījuši savu uzdevumu.

kad radās zinātnes, un kam tās vajadzīgas? Labs jautājums. Atbildēt ir tīrā bauda. Zinātņu avoti taču slēpjas apokrifo laiku dūmakā. Tur notika tieši tas, kas ikvienam autoram šķiet visvairāk iespējams. Tomēr mēs ierobežosimies ar precīzajām zi­nātnēm: fiziku, matemātiku, astronomiju.