A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Simt gadu vēlāk bīskapi pārlēma citādi. Viņi pasludi­nāja ticīgajiem, ka notikusi neliela kļūda. 6. janvārī Kristus esot nevis piedzimis, bet gan «kristīts». Piedzimis viņš esot nevis šajā dienā, bet gan divas nedēļas agrāk — 25. decembrī.

Tā radās ziemsvētki — Kristus dzimšanas diena. Pie viena palika otrie svētki — zvaigznes diena, kad Jēzus esot kristīts.

Pēc bīskapu parauga rīkojās arī pirmie kristīgās ticības sludinātāji, kas bija ieradušies Krievzemē no tālās Romas impērijas galvaspilsētas Bizantijas un, pēc nostāsta, pār­liecinājuši Kijevas kņazu Vladimiru ieviest savās zemēs kristīgo reliģiju. Arī viņi centās saglabāt vecās slāvu paražas un ticējumus, lai pārāk neuztrauktu tautu, kas bija pieradusi dzīvot pēc saviem paradumiem.

Ziemas saulgriežu laikā slāvu senči jau sen svinēja svētkus — «koļadu» (tā slāvu valodā tika pārdēvēts romiešu nosaukums «kalenda»). Šajās dienās jaunieši ietērpās aitādas kažokos ar kreiso pusi uz āru vai mai­sos, staigāja dziedādami no mājas uz māju un apsveica saimniekus ar ziemas beigšanos, saņemdami par to cienastu. Jaunietes lēja ūdenī izkausētu vasku un centās pēc figūriņām uzminēt nākotni.

Kristīgie sludinātāji atstāja spēkā šos tautas iecienītos svētkus. Viņi neiebilda arī pret paražām, kas ar tiem bija saistītas, — zīlēšanu, ķekatās iešanu, izgreznotām eglī­tēm. Bet tagad šos svētkus sāka saukt citādi — par «roždestvo» («piedzimšana»).

Tomēr krievu tautā saglabājās arī cits šo svētku nosau­kums — «svjatki», un tieši tas atklāj, ka ziemsvētki Krievzemē pastāvējuši jau ilgi pirms kristiānisma ievie­šanas. Ar vārdu «sviatki» senslāvi sauca senču dvēseles, un tieši tām bija veltīti šie svētki ziemā. Mācītāji, izman­todami šo paražu, tikai pielāgoja to savai mācībai.

Pavasara lauku darbu beigšanos slāvi atzīmēja ar citiem jautriem svētkiem — semiku. Šajā dienā mājas rotāja ar jaunu bērziņu zaļajiem zariem.

Grieķu mācītāji, kas Krievzemē ieviesa kristiānismu, atstāja arī šos svētkus ar visiem bērziņiem. Tomēr viņi tos pielāgoja citai evaņģēliju leģendai — stāstam par to, ka piecdesmitajā dienā pēc Kristus augšāmcelšanās pār apustuļiem esot nācis «svētais gars» no debesīm un kopš tā laika viņi kļuvuši par dieva pārstāvjiem zemes virsū.

Šim ievērojamam notikumam par godu semiku sāka saukt par «troicu» («trīsvienība» [2] ) — par godu kristīgo dieva trim dažādām personām, jo kristīgā reliģija apgalvo, ka dievs gan esot viens vienīgais, bet personu viņā esot trīs. Viņš vienlaikus esot dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars. Tāpēc dažādās svētbildēs vienu un to pašu dievu attēlo gan kā sirmu veci, gan kā jaunu cilvēku ar gaišbrūnu bārdiņu, gan dažreiz baloža izskatā.

Visu to saprast un orientēties šajā juceklī nav iespē­jams. Acīm redzot, kristīgās reliģijas dibinātāji centušies jauno ticību pielāgot senajām pagānu teikām, kurās stās­tīts par vareniem dieviem ar vairākām sejām un dau­dzām rokām.

Vasaras svētkus saules dievam Jarilam par godu slāvi atzīmēja vasaras saulgriežu dienā. Iepriekšējās dienas vakarā, kad bija visīsākā nakts gadā, jaunieši gulēt negāja. Mežmalās iededzināja lielus ugunskurus, un puiši lēca pār uguni, rādot savu vīrišķību un veiklību. Bez tam visām tautām bija ticējums, ka uguns cilvēku atbrīvo no visādas nešķīstības.

Meitenes pina puķu vaiņagus un meta tos ūdenī, zīlē­damas savu likteni: vai vaiņags peldēs pa straumi, vai piestās pie krasta, vai arī nogrims.

Mācītāji saglabāja arī šos svētkus ar visām paražām, kas saistītas ar tiem. Viņi tikai veltīja tos vienam no vis­ievērojamākajiem kristīgo svētajiem — Jānim Kristītājam, kurš esot kristījis dieva dēlu Jordānas upē. Tā pagānu Jarila diena pārvērtās par baznīcas svētkiem — Jāņa dienu.

Bet slāvu svētkus, ar kuriem par godu pērkona un zibeņu pavēlniekam Perunam atzīmēja pļaujas sākšanos, mācītāji atdeva citam kristīgo svētajam — pravietim Elijam un no­sauca par Elijas dienu. Pie viena šim svētajam atstāja arī negaisu pārvaldīšanu.

Tādā pašā vienkāršā veidā kristīgās baznīcas dibinātāji itin visur pārveidoja par saviem svētajiem jebkurus vecos dievus, ko cilvēki bija pieraduši turēt cieņā un godā. Viņi tikai mazliet 'grozīja to vārdus, bet atstāja tiem agrākos pienākumus, bet dažreiz pat vārdus nepārgrozīja.

Itāliešu vīnkopji un vīna darītāji bija pieraduši vasarā svinēt romiešu vīna dārzu dieva Bakha dienu. Mācītāji atstāja viņiem šos svētkus, bet dievu Bakhu pārdēvēja par svēto Vincetu, uzdodot viņam tāpat apsargāt vīna dārzus.

Grieķu dievu Poseidonu, jūru un okeānu valdnieku, mā­cītāji pārkristīja par svēto Nikolaju, zvejnieku un jūras braucēju aizstāvi.

Grieķu dievus Dionisu un Demetru, kurus uzskatīja par zemkopju aizstāvjiem, pārkristīja par svēto Dionisiju un svēto Dimitriju. Pie tam bez kādas gudrošanas Demetru no sievietes pārvērta par vīrieti.

Indiešu dievu Budu mācītāji padarīja par svēto Josafu, sagrozot vienu no Būdas iesaukām, bet atstājot viņam agrāko biogrāfiju.

Ēģiptiešu dievu Anubisu, ko ēģiptieši attēloja ar suņa galvu, mācītāji, nemaz nemulsdami, pārvērta par svēto Kristapu, un dažās svētbildēs pat zīmēja viņam tādu pašu suņa galvu.

Reizēm jaunu svēto radītāji steigā izdarīja rupjas kļūdas.

Piemēram, dzirdēdami, kā romieši dēvē vienu no medību dievietes Diānas statujām — Diana Pudica, kas latīņu va­lodā nozīmē «Diāna kautrīgā», viņi pārvērta to par vī­rieti — svēto Pudu.

Slāvu dievs Svjatovits nevērīgajiem jaunu svēto radītā­jiem sadalījās uz pusēm un kļuva par svēto Vitu.

Visjocīgāk iznāca ar romiešu jaungada apsveikumu. Šajā dienā romieši tiekoties apsveica cits citu, teikdami: «Per- petuam felicitatem!» (Latīņu valodā tas nozīmē: «Lai tev vienmēr laime!»)

Izdzirduši par tādu apsveikumu un nolēmuši, ka tas attiecas uz kaut kādiem romiešu dieviem, krievu mācītāji uzņēma savā baznīcas kalendārā uzreiz divas jaunas svētās jaunavas — Perpetuju un Felicitāti.

Un, kaut gan pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu un zi­nātnieki jau sen atklājuši, kā radušies tādi izdomāti svētie, tomēr baznīcas grāmatās palikušas viņu biogrāfijas, un dažās baznīcās un klosteros jums reizēm var parādīt arī viņu relikvijas — viņu nekad neeksistējušo ķermeņu sa­glabājušās atliekas.

Neuzticīgs lasītājs izlasīs šo virsrakstu un nodomās: te nu gan autors mazliet pārspīlējis! Kā tad to var — apēst savu paša dievu? Vai tad dievs ir piparkūka vai konfekte?

Īstenībā tas tiešām tā ir. Noteiktās dienās ticīgie sapul­cējas baznīcās un vissvinīgākajā dievkalpojuma brīdī «bauda svēto vakarēdienu» — pēc kārtas apēd pa nelielam gabaliņam Kristus miesas un uzdzer virsū malku viņa asiņu.

Protams, neviens mūsu dienās neatļautu nopietnībā no­darboties ar cilvēkēšanu. Un kur tad arī mācītāji katru nedēļu varētu ņemt īstu Kristus miesu un viņa asinis? Tāpēc baznīcās iztiek ar īpaši izceptu maizīšu — dievmaižu gabaliņiem un ar parasto sarkano vīnu, bet, lai būtu lie­lāka līdzība ar siltām asinīm, vīnu atšķaida ar karstu ūdeni.

Tomēr mācītāji draudzes locekļiem apgalvo, ka pēc tam, kad viņi pie biķera ar vīnu nodziedājuši dažādas lūgšanas, apklājuši to ar zīda lakatiņu un kā burvju mākslinieki izdarījuši virs tā dažas buršanas kustības ar rokām, biķerī ielietais vīns katrreiz pārvēršoties par īstām asinīm, bet sadrupinātie dievmaizes gabaliņi — par paša Kristus dzī­vās miesas gabaliņiem.