A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Muša, nabadzīte, ieķērusies tīklā, kuru starp šķērskokiem izaudis liels zirneklis ar krustu uz muguras. Un tur ir arī pats tīkla saimnieks! Viņš metas pie upura un steidzīgi appin to ar daudziem lipīgiem pavedieniem. Muša jau mitējusies raustīties. Tā tikai klusi sīc. Tagad tā vairs nevar pakustēties šajā drausmīgajā gūstā.

Tāpat smalkos draudu un krāpšanas tīklos iepinuši ticī­gos tie, kas padarījuši zelta krustu par savu simbolu. Viņi cenšas pakļaut sev visu cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz pat nāves brīdim.

— Ne soli bez mūsu piekrišanas! — viņi čukst ticīga­jiem. — Ne soli, citādi tu ņemsi nelabu galu!

Kā labāk iebiedēt ticīgo un likt viņam akli paklausīt visām baznīcas pavēlēm? Kā padarīt cilvēku par savu pa­devīgu vergu?

Šajā nolūkā visu reliģiju mācītāji izdomājuši pasaku par paradīzi un elli. Tāda pasaka ir pareizticīgo garīdzniekiem un katoļu pāteriem, ar to ticīgos biedē musulmaņu mullas un ebreju rabīni. Tā atšķiras tikai detaļās. Saturs vienmēr ir viens un tas pats.

Šo pasaku stāstīdami, mācītāji prasmīgi izmanto vien­kāršo cilvēku dabisko tieksmi pēc taisnīguma.

Kopš tā laika, kad cilvēki sāka domāt par dzīvi, viņiem bija grūti samierināties ar domu par nenovēršamo nāvi.

Kā tad tā? Dzīvoja cilvēks, dzīvoja, centās vienmēr rīko­

ties godīgi, pēc likuma, strādāja, cieta badu un beidzot nomira. Vai tad tiešām viss ar to arī beidzies? Nekāda atalgojuma par grūto dzīvi, par labajiem darbiem?

Bet blakus dzīvoja cits. Krāpa un apmeloja, laupīja un apspieda, ēda gardus ēdienus un dzēra garšīgus dzērienus, negodīgā ceļā iedzīvojās bagātībā. Pēc tam viņš tāpat nomira. Un nekāds sods par noziegumiem viņu neķēra.

Kur tad ir taisnība?

Tāpat kā vergu sapņos dzīvoja cerības, ka atnāks pestī­tājs, kas viņus atbrīvos, bet apspiedējus sodīs, tā arī vien­kāršo cilvēku slepenajās domās radās sapnis par citu — viņpasaules dzīvi. Par to dzīvi, kur uzvarēs taisnība, kuras zemes virsū nav. Godīgums tur tiks apbalvots, bet meli un zemiskums saņems sodu.

Šo cilvēku cildeno sapni par taisnīgumu veikli izmantoja savas varas stiprināšanai vispirms priesteri un vēlāk arī mācītāji.

Jau senajā Ēģiptē priesteri sīki izstrādāja leģendas par dieva Ozīrisa tiesu pār mirušo dvēselēm. Viņi tempļu ap­meklētājiem stāstīja, ka vairāk par visu tiem esot jārūpē­jas nevis par zemes dzīvi, ko kaut kā varot pārciest, bet gan par to, kas ar tiem notikšot pēc nāves.

Pēc priesteru vārdiem, mirušā dvēsele stājoties četr­desmit divu tiesnešu priekšā, un tie uz lieliem svariem sverot viņa sirdi. Mirušajam šajā laikā esot jāizstāsta par visiem saviem sliktiem un labiem darbiem. Jo vairāk grēku uz cilvēka sirdsapziņas, jo smagāka kļūstot viņa sirds.

Ja mirušā sirds svēršot samērā maz, tad tiesneši viņu attaisnošot un viņš nonākšot Ozīrisa pazemes valstī. Tur esot daudz ūdens un kvieši garāki par cilvēka augumu. Tur ielaistie dzīvojot kopā ar dieviem, pārtiekot no viņu garšīgā ēdiena un izrotātā laivā vizinoties pa pazemes Nīlu.

Ja turpretim mirušā sirds būšot smaga, viņu tūlīt aprīšot

drausmīgs nezvērs Amamats, kuram esot lauvas galva, nīlzirga rumpis un krokodila rīkle.

Kā tad var uz mūžīgiem laikiem nodrošināt bezrūpīgu dzīvi Ozīrisa valstī?

To zinātnieki uzzināja, atšifrējot uz kāda ēģiptiešu tempļa sienām uzzīmētus hieroglifus. Viņi atrada uzrakstu, kurā atstāstīta taisna cilvēka grēksūdze.

Lūk, ko vajadzēja teikt ēģiptieša dvēselei, lai Ozīrisa tiesneši uzskatītu viņu par cienīgu mūžīgi dzīvot paradīzē:

«Es neesmu slikti izteikusies par faraonu, neesmu dum­pojusies, neesmu samazinājusi dieviem veltītos upurus, neesmu neko atņēmusi no dievu ēdiena, neesmu zvejojusi dieviem veltītajos dīķos, neesmu nodarījusi zaudējumu templim piederošajiem lopiem.»

Tik viltīgi gādāja par dievu interesēm (un pie viena arī par saviem ienākumiem) ēģiptiešu priesteri! Naivie nabagi to visu pieņēma par dievu īsto gribu.

Kopš vissenākajiem laikiem leģendas par paradīzi un elli, arvien ar jaunām detaļām izpušķotas, pārceļoja no vienas reliģijas uz otru, palīdzot mācītājiem turēt ticīgos padevībā un bailēs. Ar nelieliem grozījumiem tās izman­toja arī kristīgās reliģijas dibinātāji.

Kristīgo reliģiskās grāmatas stāsta, ka bez dieva un viņa kalpiem — svētajiem un eņģeļiem — eksistējot arī sātans, kuram esot savi pakļautie — dažādu rangu velni. Kaut gan dievs, pēc mācītāju vārdiem, esot visuvarens, tomēr viņš nezin kāpēc vēl līdz šim laikam nevar tikt galā ar sātanu, kuru pats savā laikā radījis.

Dievs pārzina paradīzi, bet sātans — elli.

Iztēlot elli mācītājiem bija ļoti viegli. Viņi vienkārši ņēma visas visnežēlīgākās un atbaidošākās mocības un sodus, pievienoja vēl kaut ko necilvēcīgu un izvietoja to pa dažādām elles nodaļām. Ticīgajiem mācītāji iestāsta, ka tieši šīs mokas gaidāmas grēciniekiem. Velni tos cepšot uz milzīgām, nokaitētām pannām, vārīšot milzīgos katlos ver­došā eļļā, pakāršot dzelzs āķos aiz ribas vai mēles, novilk­šot tiem ādu.

Lai šīs mocības ilgtu bezgalīgi, «žēlīgais» dievs pēc pas- tartiesas atdošot visiem mirušajiem neskartus viņu sen jau satrūdējušos ķermeņus, bet tas būšot sevišķs ķermenis. Tas degšot un nesadegšot, nodīrātā āda tūlīt uzaugšot no jauna, tā ka mocības ilgšot mūžīgi.

Šīs iebiedējošās ainas ietekmēja neizglītoto, tumšo ļaužu iztēli, jo viņi akli ticēja daiļrunīgajiem mācītājiem. Cilvēki bija ar mieru panest šeit, zemes virsū, jebkādu trūkumu, lai tikai neciestu bezgalīgas mokas pēc nāves.

Stāsti par elli ir gandrīz vienādi pareizticīgajiem un ebrejiem, katoļiem un musulmaņiem. Visur grēciniekiem gaidāma viena un tā pati mūžīgā spīdzināšana.

Sarežģītāk bija izdomāt visiem vilinošu paradīzi. Te mācītāju fantāzija izrādījās nespēcīga un neprata izgudrot neko sevišķi pievilcīgu.

Kristīgās reliģijas dibinātāji savu paradīzi tēloja vien­kārši pēc Bizantijas ķeizaru galma parauga. Viņiem likās, ka augstākā laime ir iekļūt galma dīkdieņos, kas nekad nestrādā, bet bauda visus dzīves labumus.

Saskaņā ar kristīgajiem paradīzes aprakstiem dievs tur no rīta līdz vakaram sēž zelta tronī. Viņam apkārt stāv dažādi debesu ierēdņi — eņģeļi un erceņģeļi — un svētie, kas pielaisti pie troņa. Visi viņi nostādīti pēc ranga: ievē­rojamākie — tronim tuvāk, tie, kuru dienesta pakāpe ze­māka, — tālāk.

Debesu galminieki visu dienu ar to vien nodarbojas, kā skaļi jūsmo par dieva gudrību un varenību un nepārtraukti dzied viņam slavas dziesmas. Paradīzē iekļuvušajiem vien­kāršajiem taisnīgajiem ir iespēja par visu to priecāties, un viņiem jābūt bezgalīgi laimīgiem, vērojot šādu izrādi. Daž­reiz vēl viņiem atļauj vēdināt ar palmu zariem.

Un tā tas ilgs mūžīgi.

Domāju, ka tagad šāda paradīze nevaldzinās pat vislais­kāko pionieri. Lai pilnā mērā iztīksminātos par šādu izrādi, pietiktu, visilgākais, ar vienu stundu, bet pēc tam ikkat­ram apniktu skatīties un klausīties vienu un to pašu.

Par tādu paradīzi varēja kādreiz sapņot tikai nabadzīgie cilvēki, kurus bija bezgala izmocījis pārmērīgais darbs un nabadzība un kuru vienīgais sapnis bija kaut vai pēc nā­ves paēst un atpūsties.

Musulmaņu mullas bija mazliet atjautīgāki. Viņu para­dīze ir mazliet interesantāka, tomēr apmēram tāda pati.