A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Es, protams, sapratu, ka vecais virs pirmoreiz mūžā re­dzējis automobili un šoferi ādas tērpā un aizsargbrillēs. Bet viņš taču nekad neko citu nebija redzējis kā vien savas aitas, un tāpēc rati, kuri kustas paši — bez zirgiem, viņam likās īsts brīnums. Izskaidrot šo brīnumu viņš varēja tikai pēc savas saprašanas: šādos drausmīgos ratos droši vien paslēpti velni!

Kad pirms simt gadiem Krievijā sāka pa sliedēm skriet vilcieni, daudzi zemnieki un nomaļu pilsētiņu iedzīvotāji neparko neuzdrošinājās kāpt vagonos. Viņi bija pārlieci­nāti, ka lokomotīvi dzen nešķīsts spēks un ka tas, kurš brauc ar vilcienu, pazudina savu dvēseli un katrā ziņā nonāks ellē.

Un, kad vēl gluži nesen evenki pirmoreiz dzirdēja ska­nam radiouztvērēju, ko viņu nometnē bija atvedusi etno­grāfu ekspedīcija, daudzi veči un vecenes paslēpās čumos. Viņi uzskatīja, ka šajā kastē paslēpts gars, kas prot runāt cilvēka balsī, un ka tāds gars var nodarīt viņiem ļaunu.

Ugunszemes iedzīvotājos tādu pašu paniku reiz radīja baltais ceļojošā kino ekrāns. Kad uz audekla pēkšņi parā­dījās kustīgi cilvēku attēli, laukumā sapulcējušies ļaudis acumirklī izklīda. Viņi nosprieda, ka tie ir kinoaparātā paslēptie gari, kas izlauzušies brīvībā.

Tomēr ar katru gadu uz zemes paliek arvien mazāk un mazāk tādu cilvēku, kurus biedē zinātnes un tehnikas brī­numi. Pašos nomaļākajos mūsu zemes stūrīšos pat ļoti ve­cas vecenītes bez bažām ieslēdz radio un televizoru, runā pa telefonu, kāpj lidmašīnā. Viņas jau pieradušas pie vis­visādiem tehnikas brīnumiem, un ar tiem viņas iebiedēt nevar.

Kādu man pazīstamu vecenīti, kas bija iebraukusi Mas­kavā apciemot mazmeitu un pirmoreiz izvizinājusies ar metro, visvairāk pārsteidza … automātiskās vagonu durvis.

— Nu, pie jums galvaspilsētā gan var noskatīties brīnumus! — teica viņa smaidīdama. — Mēs nokāpām zem zemes, iekāpām zilā vilcienā, sākām braukt. Piebraucām pie stacijas, un pēkšņi — skaties! — durvis vagonā visas reizē atveras pašas. Sak, lūdzu, izejiet, kam vajag izkāpt. Un ko tu teiksi — neviens pie durvīm nestāvēja, neviens tās neaiztika. Tās atvērās pašas un tieši tad, kad bija vajadzīgs. Tas tik ir brīnums! Gudras durvis!

Vecmāmiņa viltīgi smaidīja, jo ļoti labi saprata, ka īste­nībā nekāda brīnuma te nav. Tas ir kāds jauns izdomā­jums, kura noslēpumu viņa nezina.

Bet pirms divtūkstoš gadiem tieši tādas pašas durvis, kas atvērās ar tvaika spēku, cilvēkiem šķita neparasts brī­nums, dievišķa spēka izpausme.

Šīs durvis priesteri bija ierīkojuši kādā grieķu Zeva templī. Kad dievkalpojuma laikā uz ziedokļa iekūra uguni, smagās tempļa bronzas durvis lēnām atvērās pašas no se­vis un dūmu mutuļos dievlūdzējiem parādījās dieva diže­nais tēls. Redzot tādu «brīnumu», cilvēki drebēdami krita uz ceļiem.

Noslēpums bija vienkāršs. Zem ziedokļa bija paslēpts liels katls ar ūdeni. No uguns, kas tika iekurta uz ziedokļa, ūdens sāka vārīties un tvaiks iedarbināja vienkāršu mehā­nismu, kas atvēra durvis. Bet aiz tām tvaiku mutuļos bija redzama Zeva marmora statuja.

Tā grieķu priesteri prasmīgi izmantoja cilvēku lētticību, jo viņi vēl nepazina nekādus mehānismus, un uzturēja viņos ticību dievu varenībai.

No grieķu priesteriem neatpalika arī viņu amata brāļi senajā Babilonijā. Kādā babiloniešu dievietes Ištaras tem­plī ziedoklī viņas milzīgās statujas priekšā arī bija nema­nāmi iebūvēts vara katliņš ar ūdeni. Kad uz ziedokļa iekūra uguni, ūdens pārvērtās tvaikos un pacēla virzuli, pie kura bija piestiprināts īpašs mehānisms. Noslēpumainajā tempļa pustumsā, gari vilktai dziedāšanai un skaļiem priesteru saucieniem skanot, ar upuri apmierinātā dieviete pacēla rokas un svētīja dievlūdzējus.

Kāds grieķu zinātnieks, kas dzīvoja pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem, atstājis piezīmes, kurās sīki izstāstīts par dažādiem brīnumiem, kurus viņš izdarījis pēc pries­teru pasūtījumiem. Ar viņa gudri izdomāto mehānismu un ierīču palīdzību dievu statujas varējušas vajadzīgajā brīdī liet asaras vai smagi nopūsties, no tukšām krūzēm lijis vīns, templī atskanējušas nesaprotamas skaņas.

Kristīgie mācītāji pārņēmuši no seno laiku priesteriem arī šos paņēmienus dievlūdzēju māņticības uzturēšanai. Mācītāji vienmēr ir izmantojuši dažādus viltus brīnumus un mēģina tos izmantot arī tagad.

Te kādā baznīcā brīnišķīgi atjaunojas un iemirdzas svai­gās, spilgtās krāsās gadu gaitā nomelnējusi svētbilde. Te citā baznīcā sāk raudāt asiņainas asaras Kristus attēls. Te lieldienu dievkalpojuma laikā pašas no sevis svētbilžu priekšā aizdegas sveces.

Tikai laiki gan tagad vairs nav senie. Par atbildi uz mā­cītāju trikiem jauno ķīmiķu un fiziķu pulciņi antireliģis- kajos vakaros pionieru namos veiksmīgi demonstrē visus tos vienkāršos brīnumus, ar kuriem baznīckungi vēl nesen pārsteidza ticīgos.

Jaunie tehniķi tagad sekmīgi sacenšas ar mācītājiem, jo ļoti labi zina receptes ķīmiskajiem sastāviem, ar kuriem nomazgā no svētbildēm vairāku desmitu gadu laikā sakrā­jušos netīrumu un kvēpu kārtu. Viņi zina receptes arī citiem sastāviem, kas vajadzīgā brīdī var izkust un kā sarkanas asaras tecēt pa Kristus seju. Viņiem labi zināms, ar ko ieziežami degļi, lai sveces vajadzīgajā brīdī iedegtos.

Bet vēl ne visai sen šādi vienkārši brīnumi lika drebēt tumšo dievlūdzēju pulkiem.

Starp citu, ja cilvēkam katrā ziņā gribas redzēt brīnumu, tad viņš to var ieraudzīt arī bez kāda cita palīdzības.

Reiz vasarā kādā Ukrainas ciema notika šads interesants gadījums.

Šā ciema nomalē apmetās pionieru pulciņš, kas bija de­vies tūrisma pārgājienā.

No rīta visi kolhoznieki gāja ravēt cukurbietes. Pio­nieri aizgāja palīdzēt. Nometnē palika tikai pavars, kas rosījās pie lauka virtuves, un dežurants — pulciņa taurē­tājs Miša.

Pavārs maisīja boršču, kas vārījās katlā, bet Miša gulēja blakus zālē un garlaikojās.

Te pēkšņi negaidot virs kāda liela šķūņa pacēlās dūmi, pēc tam izšāvās liesmas.

Ugunsgrēks!

Uzliesmoja otra šķūņa salmu jumts. Ko darīt? Nav ne­viena, kas dzēstu, visi uz lauka. Mājās palikušas tikai ve­cenes un mazi bērni. Kā izsaukt palīdzību?

Un tad Miša atcerējās savu tauri, no kuras nekad nešķī­rās. Viņš ātri aizskrēja uz veco zvanu torni, uzkāpa uz augšējās platformas, kur agrāk karājās zvans, un nu tik taurēja, cik jaudas. Pulciņā viņu slavēja par prasmi skaidri un tīri signalizēt, bet tagad viņš vairs nerūpējās par ska­ņas skaistumu. Taurēja, kā iznāk, lai tikai būtu stiprāk.

Uz lauka viņu izdzirdēja. Saprata, ka ciemā gadījusies kāda nelaime, un metās skriet uz mājām.

Drīz vien ugunsgrēku nodzēsa. Ja nebūtu te gadījies Miša ar savu tauri, nodegtu puse ciema.

Vakarā kolhoznieki visus izjautāja, vai nezinot, kurš sacēlis^trauksmi, kam pateikties, bet kāda dievbijīga vece­nīte ņēmās stāstīt:

— Es redzēju visu savām acīm. Dieva ercenģelis nolai­dās no debesīm un bazūnēja no zvanu torņa. Dievs kungs licis notikt brīnumam!

Pionieri jautri smējās, klausīdamies viņas apgalvojumus.

Kopš tās dienas taurētāju Mišu iedēvēja par «erceņģeli Miķeli». Viņš par to nemaz neapvainojās. Viņš taču bija izglābis ciemu!

Tomēr vecenīte, kas pati savām acīm bija redzējusi erc­eņģeli, tā arī palika pie savas pārliecības. Viņu ciemā taču nekad nebija notikuši īsti brīnumi! Šo viņa bija redzējusi pati savām acīm . . .