A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Vai var izdomāt vēl labāku paņēmienu, kā stiprināt ticību dieva un zemes virsū mītošo viņa pārstāvju vare­nībai!

Visādiem brīnumdarītājiem sevišķi patika notēlot ar krītamās kaites lēkmēm slimojošu cilvēku izdziedā­šanu.

Ar šo kaiti slimojošam cilvēkam pēkšņi sākas krampji. Viņš nokrīt zemē, raustās un lokās. Uz lūpām viņam pa­rādās putas, acis kļūst nespodras. Viņš neko neapjēdz, ne­sakarīgi kliedz, gārdz vai kunkst.

Pamazām lēkme pāriet pati no sevis, un slimnieks no­mierinās.

Vecos laikos tādus slimniekus dēvēja par velna apsēs­tiem. Uzskatīja, ka nelaimīgajos iemājojuši velni un ka tikai lūgšanas un krusts var neredzamos ienaidniekus izdzīt no ķermeņa, kuru viņi tik briesmīgi moka.

Un, kad klusas baznīcas mūzikas un kora dziedāšanas ietekmē lēkme tiešām pamazām pārgāja, mācītāji un mūki apgalvoja, ka viņu lūgšanas esot izdzinušas no slimnieka ļaunos velnus. Baumas ātri izplatījās pa apkārtējām apdzī­votajām vietām, un dievlūdzēju skaits auga, bet reizē auga arī klostera vai baznīcas ienākumi.

Nereti gadījās arī neveiksmes. Piemēram, tikai pirms piecdesmit gadiem nelielajā Itālijas pilsētiņā Rovencenno mūki cītīgi dziedināja veceni, kurā, pēc viņu vārdiem, iemājojuši septiņdesmit septiņi velni. Tieši septiņdesmit septiņi — ne vairāk un ne mazāk!

Četrpadsmit velnus mūkiem divos gados bija izdevies izdzīt, bet pārējie sešdesmit trīs bija tik stūrgalvīgi, ka krustam vis nepadevās. No vecenes vajadzēja at­kāpties.

Grūti iedomāties, ka tādām blēņām varētu nopietni ticēt. Tomēr neizglītoto itāliešu zemnieku vidū arī šodien vēl ir ļoti daudz māņticīgu cilvēku, kas akli tic katram mācītāju vārdam. Vēl līdz šim laikam tur simtiem slimnieku saplūst klosteros un baznīcās, meklēdami izdziedāšanu pie brīnum- darītājām svētbildēm un avotiem.

Zinātne pazīst arī šķietamas nāves — letarģijas gadī­jumus.

Ar šo nervu kaiti slimojošs cilvēks rada miroņa iespaidu. Viņš guļ stingi un nevar ne pakustēties, ne atvērt acis. Krūšukurvis viņam necilājas, pulss nav jūtams. Liekas, cilvēks vairs neelpo un viņam vairs ne­pukst sirds.

Tomēr īstenībā letarģijā iegrimušais ir dzīvs. Tikai visi dzīvības procesi viņā ir tik vāji, ka viņa organismu var salīdzināt ar pulksteņa mehānismu, kurš ir pilnīgā kārtībā, tikai apstājies. Tādu pulksteni vajag tikai pakratīt, un tas atkal iesāks tikšķēt, un tā rādītāji sāks kustēties.

Gluži tāpat normāla dzīvība atgriežas arī letarģijā iegri­mušā cilvēkā. Paiet kāds laiks, dažreiz divas trīs dienas, reizēm arī vairākas nedēļas vai pat gadi, un slimnieks ne­gaidot pamostas. Viņš atkal ir vesels.

Vecos laikos, kad ārsti vēl labi nezināja, kā uz­būvēts un darbojas cilvēka organisms, un viņiem nebija pietiekoši jutīgu aparātu izmeklēšanai, letarģiskā miegā iegrimušus cilvēkus uzskatīja par mirušiem un apglabāja. Bija gadījumi, kad kapu velvē apglabātais šķietami nomirušais pēkšņi atdzīvojās, nocēla zārka vāku un iz­kāpa ārā.

Stāsti par tādiem brīnišķīgiem augšāmcelšanās gadīju­miem ceļoja no mutes mutē, un katras reliģijas sludinātāji nelaida garām gadījumu augšāmcelšanās brīnumu piedē­vēt tieši savam dievam. Tāpēc par trīs vai septiņas dienas zārkā nogulējušu miroņu augšāmcelšanos lasāms gan Kris­tus biogrāfijā, gan Būdas vai Muhameda dzīves aprakstos. Kurš gan var pārbaudīt, vai tas tā ir vai nav bijis? Un vai vispār ir bijis?

Vai var iedomāties cilvēku, kuram būtu trīspadsmit galvu, deviņas labās rokas un piecdesmit astoņi pirksti?

Tādu briesmoni gan nespēs uzzīmēt pat visdedzīgākā fantāzija.

Un tomēr, ja var ticēt mācītājiem, tāds cilvēks esot dzī­vojis. Tas bijis viens no visvairāk godātajiem kristīgo svētajiem — Jānis Kristītājs. Pēc nostāsta, kas ierakstīts evaņģēlijā, Jānis aizdevis lielas dusmas Jūdejas ķēniņa Eroda sievai, atmaskodams viņas noziegumus. Beigu bei­gās viņa ar meitas starpniecību pierunājusi ķēniņu nocirst apnicīgajam pravietim galvu.

Tā nu četras nocirstās Jāņa Kristītāja galvas ne visai sen vēl rādīja dažādās Itālijas pilsētās. Francijai bija čet­ras svētā galvas, kas glabājās Amjēnas, Santožas, Suasonas un Komānas katedrālēs. Jāņa devītā galva atradās Parīzē, bet franču revolūcijas laikā tā bija pazudusi. Desmito galvu rādīja Libānā, vienpadsmito — Eskoriāla klosterī Spānijā. Divpadsmito galvu kāds Romas pāvests bija pār­devis Bizantijai. Trīspadsmitā kādreiz greznoja kādu Mas­kavas katedrāli.

Dažādās baznīcās un klosteros ticīgajiem atļāva skūpstīt arī sudraba kastē ieliktu Jāņa Kristītāja labo roku. Pavi­sam ir zināmas deviņas tādas rokas. Atsevišķu svētā pir­kstu dažādās baznīcās ir ne vairāk, ne mazāk kā piec­desmit astoņi.

Sīs izžāvētās ķermeņa daļas, kas it kā piederējušas dažādiem svētajiem, mācītāji dēvē par relikvijām un ap­galvo, ka tas tieši esot to bijušo īpašnieku svētuma pie­rādījums. Visi cilvēki taču pēc nāves pārvēršas pīšļos. Tur­pretim svēto ķermeņi, apgalvo mācītāji, par viņu nopel­niem dieva priekšā esot pasargāti no trūdēšanas. Mācītāji apgalvo, ka vajagot tikai ar lūpām pieskarties pie relikvi­jām, lai izdziedētos no vissmagākās slimības.

īstenībā, protams, tā nav.

Līķu trūdēšanu izraisa īpašas pūšanas baktērijas, kuras atrodas augsnē. Tomēr ļoti sausā smilts vai māla augsnē, tajās vietās, kur neiekļūst gaiss un mitrums, šīs baktērijas nevar eksistēt. Tāpēc tādā vietā aprakts ķermenis netrūd, bet pamazām pārvēršas par Ēģiptes mūmijas līdzību.

Tā pārvērtušies par mūmijām (jeb baznīcas valodā — par relikvijām) mirušo mūku līķi lielajā Kijevas Pečoras klosterī, kas atrodas augstā, smilšainā Dņepras krastā. Pazemē zem klostera pagalma ieraktie ķermeņi palikuši nesatrūdējuši (tāpat arī pārvērtušies mazās mūmijās bla­kus klosterim krasta smiltīs ieraktie suņi un kaķi).

Sausajā un blīvajā Sahāras smiltī arī reizēm atrod ļoti labi saglabājušos ceļotāju un tirgotāju līķus. Sasalušajā Sibīrijas mālā paleontologi reiz atraka mamutu, kas aug­snē bija nogulējis vairākus tūkstošus gadu un palicis pil­nīgi nebojāts. Tātad šis mamuts ir bijis dievam tik patī­kams, ka viņš pielīdzinājis to svētajiem un izglābis no satrūdēšanas.

Tomēr katrreiz, kad atrada kādu izžuvušu mūka vai ga­rīdznieka līķi, kristīgās baznīcas vadītāji pasludināja, ka mirušais bijis svētais un ka pats dievs brīnišķīgi saglabājis viņa ķermeni nesatrūdējušu. Līķi ielika bagātīgi izgreznotā sudraba vai ozola kastē un pārsedza ar dārgiem audumiem, atstājot atklātu tikai nelielu gabaliņu pieres vai delnas, pie kura dievlūdzējiem vajadzēja pieskarties ar lūpām cerībā izdziedēties no slimībām.

Zemē saglabājušos ķermeņus tomēr atrada pārāk maz, bet katrs klosteris vai baznīca gribēja, lai tam būtu pašam savas relikvijas svētceļnieku pievilināšanai.

Un tad klosteru un baznīcu priekšnieki, kurus nemulsi­nāja krāpšana, nolēma safabricēt «svētās relikvijas» paši ar saviem līdzekļiem. Katrs centās apgādāties kaut vai ar gabaliņu no kāda cienījamāka svētā ķermeņa. Tā arī ir iznācis, ka Jānim Kristītājam pa dažādām baznīcām sala­sījušās pavisam trīspadsmit galvas un deviņas labās rokas.

Šis svētais gan nebija nekāds izņēmums. Arī pašlaik dažādās Francijas, Itālijas, Spānijas baznīcās un klosteros glabājas pieci svētā Andreja ķermeņi un sešas viņa gal­vas, divi svētās Annas ķermeņi un astoņas galvas, astoņas svētā Lūkasa galvas un seši ķermeņi un ļoti daudz citu ievērojamu svēto gabaliņu.