A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Diezgan vāji dievs iekārtojis arī mūsu stepju rajonus.

Tiklīdz sāk zaļot asni, no austrumiem uzpūš sausais, saules sakarsētais vējš — sauspūtis un visu izdedzina. Dažreiz zemniekiem trīs reizes no jauna jāapsēj iznīci­nātie tīrumi.

Kas var aizturēt vēju? Mežs. Tomēr stepē nav ne vēsts no meža. Par to dievam pat prātā nav nācis parūpēties.

Tātad cilvēkiem pašiem jāstāda koki.

Tagad Donas un Aizvolgas stepēs jau izaugušas un sakļāvušas savas šalcošās lapotnes jaunās lauku aizsar­dzības meža joslas.

Tā mūsu Dzimtenes kartē radušās jaunas jūras un ezeri, jaunas upes un meži.

Katrs iesākums ir grūts. Pārliecinājušies par cilvēka darba un domas spēku, mēs jau radām arī jaunas, lielas salas jūras plašumos un ceļam šīs salas tieši tur, kur mums vajadzīgs.

Reiz naktī es lidmašīnā tuvojos Azerbaidžānas galvas­pilsētai Baku. Jūra zem mums bija gluži melna, un tikai mēness mirguļi vizuļoja uz viļņiem. Tālumā parādījās zaigojošu uguņu virknīte.

— Vai jau Baku? — es jautāju kaimiņam.

— Nē, — viņš atbildēja. — Tās ir naftas salas.

Mēs pielidojām tuvāk, lidmašīna sāka laisties zemāk, un es ieraudzīju, ka zem mums tieši jūrā stiepjas garas, platas ielas ar namiem, bet pa šīm ielām skrien auto­mobiļi.

Kaimiņš man pastāstīja, ka šo salu agrāk nemaz nav bijis. Bet ģeologi atklājuši, ka zem jūras dibena atrodas milzīgi pazemes ezeri, pilni ar naftu. Jāatrod tikai paņē­miens, kā to no turienes dabūt ārā.

Un inženieri izdomāja. Viņi iedzina jūras dibenā daudz tērauda pāļu un uz tiem uzbūvēja mākslīgas salas. Uz salām uzstādīja urbšanas mašīnas un sāka iegūt naftu no jūras dziļumiem.

Bet kur lai dzīvo naftinieki? Viņi taču nevar katru rītu doties ceļojumā pa jūru!

Vajadzēja uzbūvēt vēl tādas pašas salas un uz tām uzcelt veselas pilsētiņas ar namiem, veikaliem, kino­teātriem, pirtīm.

— Labi, — var iebilst lasītājs. — Ezeri un upes, meži un salas — tas vēl nav viss. Te mēs tiešām izlabojam dabu. Bet dzīvnieki un augi? Kādi tie radušies, tādi droši vien arī palikuši. Tur vairs neko nevar grozīt.

Tā katrā ziņā domā tie, kas tic, ka visu radījis dievs un ka tieši viņš vienā dienā nometinājis uz zemes suņus un kaķus, govis un zirgus, tīģerus un ziloņus.

Un atkal nē! Arī te palicis milzum daudz nepilnību, ko cilvēkam vajag izlabot.

Ņemsim, piemēram, suņus. To pirms cilvēka iejaukša­nās vispār nebija. Suņi radās tikai tad, kad pirmatnējie cilvēki iemācījās pieradināt sagūstītos vilcēnus. Vilcēni pierada pie cilvēkiem, kļuva par mājas dzīvniekiem. Pamazām no to pēcnācējiem izauga cilvēkam uzticīgi sētas un medību suņi.

Pašlaik ir apmēram četrsimt dažādu suņu šķirņu, ko cilvēks izaudzējis dažādām vajadzībām. Un, ja nostādām līdzās milzīgo, labsirdīgo senbernāru, nikno buldogu un sīciņo, nevarīgo toiterjeru, grūti ticēt, ka visi trīs ir viena un tā paša pelēkā vilka pēcteči.

Daba nav parūpējusies arī par to, lai cilvēkam par palīgu radītu darba zirgu.

Vissenākie zirgu priekšteči, kuru skeletus atraduši paleontologi, bijuši. . . kaķa lielumā. Pamazām zirgi kļuva lielāki, bet vēl ilgu laiku viņi palika savvaļas dzīvnieki, kas skraidīja pa stepju plašumiem. Pagājušā gadsimta bei­gās slavenais krievu zinātnieks un ceļotājs Nikolajs Prže- vaļskis atklāja pēdējos savvaļas zirgu barus Mongolijā.

Pieradinājuši savvaļas zirgu, cilvēki pamazām izaudzēja pavisam citus dzīvniekus. Pašlaik ir apmēram simt piec­desmit zirgu šķirņu — no staltajiem un ātrajiem auļotā- jiem līdz lēnajiem un spēcīgajiem vezumu zirgiem.

Cilvēks radījis arī četrsimt dažādu liellopu — govju, vēršu, bifeļu šķirņu un divsimt piecdesmit dažādu aitu šķirņu. Lopkopji rada šīs šķirnes nevis uz labu laimi, bet gan precīzi zinādami, kādām īpašībām jābūt jaunajiem dzīvniekiem.

Ņemsim kaut vai aitas. Varētu likties, ka te jau ir šķir­nes visādām gaumēm. Tomēr tā nav.

Dažas aitu šķirnes dod lielisku smalku un sprogainu vilnu. Tomēr šīm aitām vajag ganības ar mīkstu un sulīgu zāli, tās slikti panes slāpes, viegli saaukstējas un nobei­dzas no aukstuma. Citiem vārdiem, šīs aitas ir visai neiz­turīgas.

Ir arī citas aitas — izturīgas un pieticīgas. Tās labprāt ēd sausu, cietu zāli, nebaidās no sala un sniegputeņiem, var ilgi izturēt slāpes. Bet vilna šīm aitām ir īsa un rupja. Tā derīga varbūt tikai aitādu kažokam. Skaistu vilnas jaciņu no tās izadīt nevar, arī smalku vadmalu nevar izgatavot.

Un tad lopkopji sāka gudrot: vai nevarētu radīt tādu aitu šķirni, kas dotu tiklab lielisku vilnu, kā arī panestu visgrūtākos apstākļus?

Dievs tik tālu, acīm redzot, nebija aizdomājis, bet cil­vēki to panāca. Mūsu kolhoznieki ziedoja daudz pūļu un ar zinātnieku palīdzību prata izlabot dabu. Tagad mums ir tieši tādu aitu ganāmpulki, kādas mums vajadzīgas.

Tikpat droši un pārliecināti cilvēks radītājs rīkojas arī augu valstī. Arī tur mācīti botāniķi, laukkopji selekcio­nāri un dārzkopji mičurinieši dara brīnumus.

Vajadzīgi kvieši, kas nogatavotos jau jūlijā? Lūdzu! Vajadzīgi kvieši, kas nogatavotos tikai augustā? Te jums ir arī tādi! Vai gribat, lai salmi tiem būtu resnāki un stiprāki? Var radīt arī tādus kviešus.

Vēl pirms trīssimt gadiem Krievijā bija sastopamas tikai dažas ābolu šķirnes. Tagad mūsu padomju saim­niecību un kolhozu augļu dārzos var atrast apmēram tūkstoti dažādu ābolu šķirņu, kas nav līdzīgas cita citai. Šīs šķirnes ir nevis pašas dabas, bet gan cilvēka prāta un roku radītas.

Mūsu dārzkopji mičurinieši uz pīlādžiem izaudzē ķir­šus, viņu izaudzētās plūmes nogatavojas bez kauliņiem, vīnogas nebaidās no salnām. Pat ābelēm dārzkopji liek vīties pa zemi, lai ziemu to zarus segtu sniegs, bet rudeni nevajadzētu kāpt pa trepēm, lai savāktu gatavos augļus.

Citiem vārdiem, tiklab ar dzīvniekiem, kā arī ar augiem cilvēks rīkojas pēc sava prāta. Ko nodomājis, to arī rada. Turklāt dara to gudrāk un labāk, nekā, pēc mācītāju nostāstiem, kādreiz izdarījis dievs. Vajadzīga tikai prasme un centība!

Un cik daudz nepilnību vēl palicis laika apstākļos?

Pat ikviens skolēns saprot, ka šeit labojumi nepieciešami.

Dažreiz līst lietus bez apstājas un ūdens gāžas no debe­sīm dienu pēc dienas. Siens nopļauts, bet izžāvēt to nekādi neizdodas. Stāv gubās un pūst.

Vai, otrādi, paiet viena nedēļa, otra, trešā, bet lietus kā nav, tā nav — turklāt tieši tad, kad lietus pavisam nepieciešams. Jaunie, vārgie asni laukos un sakņu dārzos dzeltē un novīst. Aiziet zudībā cilvēku darbs. Bet pie debesīm, kā par spīti, nav ne mākonīša.

Agrākajos laikos tādos gadījumos uz lauka sarīkoja aizlūgumu. Mācītājs vēcināja kvēpināmo trauku un lūdza dievu, lai tas atsūtītu svēto pravieti Eliju noorganizēt negaisu ar lietu.

Tikai tādi aizlūgumi slikti palīdzēja. Izņemot varbūt tikai tādu gadījumu, kad viltīgs mācītājs uzzina, ka kai­miņu novados nolijis lietus, un apsver, no kuras puses pūš vējš, vai redz pēc barometra, ka gaidāms negaiss," un īstajā laikā sarīko aizlūgumu. Un kādreiz, paraugies tikai, arī uzmin.

Padomju zinātnieki dieva palīdzību nelūdz. Viņi sāk jau paši pavēlēt mākoņiem, un tas ir daudz drošāk.

Reiz Maskavā bija paredzēta aviācijas parāde, bet debesis no rīta kā par spīti klāja pelēki mākoņi. Tomēr lidotāji nebēdājās un nevaimanāja, negāja baznīcā, bet piezvanīja pa telefonu meteorologiem: