A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Pa meža taciņām kaut kur steidzas brūnas un melnas skudras, lien gari un īsi tārpi, spraucas resnas un tievas vaboles. Aiz tām steidzīgi skrien tajā pašā virzienā lauka un mājas peles, ātri rāpo, cilādami ķepas, aklie kurmji, lec truši un zaķi. Tiem pa pēdām steidzas seski, zebiek­stes, āpši, caunas.

Un tad parādās arī lielāki zvēri — brieži, antilopes, stirnas, aļņi. Pašmauc garām rūsganās un tumši brūnās lapsas, aizrikšo šakāļi un vilki, neveikli gāzelēdamies, kāto baltie un brūnie lāči. Mīkstiem lēcieniem tos cenšas panākt tīģeri, lauvas, leopardi, panteri. Blakus plati soļo vienkupra un divkupru kamieļi, žirafes, nīlzirgi, degun­radži, ziloņi.

Starp skrejošo zvēru kājām šaudīdamies, pa zemi uz to pašu pusi lien zalkši, odzes, kobras, žņaudzējčūskas. Pa gaisu laižas tauriņi, odi, mušas, bet virs viņiem traucas bezdelīgas un zīlītes, drāžas klijas un ērgļi.

Visi šie dzīvnieki, putni, rāpuļi, kukaiņi pazūd koka kuģa šaurajās durvīs. Visi viņi tur ērti novietojas, cits citu nenospiezdami, un gatavojas pavadīt tur gandrīz veselu gadu. Lai viņi neciestu badu un neapēstu cits citu, tajā pašā kuģī sagādāts visiem pilnīgi pietiekams dau­dzums dažādas barības.

— Kādas blēņas! — teiks katrs, noklausījies tādu nostāstu.

Tomēr apmēram tā aprakstīti bībelē notikumi, ko dēvē par grēku plūdiem, un katra kristīgā pienākums ir ticēt, ka tas viss ir tīra patiesība.

Pēc bībeles iznāk, ka, radot zemi un visus tās iedzīvo­tājus, gudrais un visuvarenais dievs pats lāgā nav sapra­

tis, kas no viņa pasākuma iznāks. Viņš bija no māliem iztaisījis cilvēku, radījis dzīvniekus, putnus un pārējās dzīvās būtnes un uzskatīja, ka visu ir izdomājis un izda­rījis teicami. Tomēr drīz vien viņš piedzīvoja rūgtu vil­šanos. Viņa radītie cilvēki sāka uzvesties pavisam citādi, nekā viņš bija domājis, un tikai kaitināja viņu ar savu rīcību.

Tad cilvēku aizvainotais dievs briesmīgi saskaitās un nolēma pārtaisīt visu par jaunu. Tādēļ viņš iecerēja rīko­ties tā, kā rīkojas skolēns, kas uz tāfeles vārda «suns» vietā uzrakstījis «sunc».

Sādā gadījumā skolēns ātri paķer mitru lupatu, nodzēš nepareizi uzrakstīto un raksta no jauna. Sadusmotais dievs nolēma applūdināt ar ūdeni tik neveiksmīgi radīto zemi un aizskalot no tās visu, ko pats bija uz tās saviesis. Varbūt otrreiz cilvēki izaugs paklausīgāki. Pie tās pa­šas reizes dievs nolēma noslīcināt arī visus dzīvnie­kus, kukaiņus un putnus, kaut gan tie bija pilnīgi nevainīgi.

Savas jaunās iedomas izpildīšanai dievs izraudzījās vecu vīru, vārdā Noasu, kas viņam bija kaut kā iepati­cies. Ieradies pie Noasa sapnī, dievs apjukušajam sirm­galvim lika uzbūvēt no koka un labi sadarvot lielu šķir­stu, apmēram simt piecdesmit metru garu un ap divdesmit piecu metru platu.

Kad šķirsts bija gatavs, dievs pavēlēja Noasam savākt tajā pa pārim visus mājas un savvaļas dzīvniekus, visus rāpuļus, visus kukaiņus un visus putnus. Bez tam Noasam uzdeva salikt šķirstā pārtikas krājumus visiem tā pasa­žieriem vienam gadam.

Noasam kaut kādā veidā izdevās to visu izpildīt. Tad dievs sarīkoja grandiozu lietu, kas lija četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bez mitēšanās. Zeme tika pārplūdināta

ar ūdeni. Ūdens pacēlās pār visaugstāko kalnu virsotnēm, un viss dzīvais uz zemes gāja bojā.

Dzīvi palika tikai Noass ar savu ģimeni un dzīvniekiem, ko viņš bija savācis šķirstā . . .

Ir grūti nopietni iebilst pret visām tām nejēdzībām, ar kurām pieblīvēts šis bībeles stāsts. Acīm redzot, anonī­mais autors dzirdējis vecas teikas par kādiem lieliem plū­diem, kas kādreiz piemeklējuši Mezopotāmiju, un ļāvis, vaļu savai fantāzijai.

Tomēr stāstītājam vispirms nebija priekšstata par dzīv­nieku valsts īsto bagātību. Viņš nezināja, ka uz Zemes ir vairāk nekā trīsarpus tūkstoša dažādu dzīvnieku sugu, vairāk nekā astoņi tūkstoši putnu sugu, vairāk nekā pieci tūkstoši rāpuļu sugu. Dažādu tārpu, vaboļu, tauriņu ir vēl vairāk.

Lai savāktu kopā visas dzīvās radības pa pāriem, kā bija izrīkojis dievs, būtu bijis vajadzīgs ne viens tāds šķirsts vien, kāds bija Noasam, bet daudz citu lielu kuģu, turklāt ar ļoti daudzām izolētām nodaļām, lai, teiksim, zilonis, pasargi dievs, drūzmā neuzkāptu pelei un tīģeris neaprītu kazu.

Lai vienu gadu varētu pabarot visu Noasa savākto rē­cošo, baurojošo, pīkstošo un rukšķošo pasažieru varzu, būtu bijis jāpiekrauj ar pārtiku vēl daudzi citi tādi paši šķirsti.

Tolaik vēl nebija izgudrots ne telefons, ne telegrāfs, ne radio. Interesanti, kā gan Noass pamanījies izziņot uzai­cinātajiem, kur un kad tiem jāsapulcējas, lai nenokavētu ūdens plūdu sākumu. Interesanti arī, kā tikuši pāri okeā­nam tie sauszemes dzīvnieki, kas dzīvoja citos konti­nentos.

Un kā noorganizēt tādus ūdens plūdus, kādi aprakstīti bībeles stāstā? Lai tie pārplūdinātu visu zemi un pārklātu visaugstāko kalnu virsotnes? Arī šis uzdevums nav izpil­dāms.

Pat tad, ja dievam būtu izdevies savākt visu ūdeni, visu mitrumu, kas sakrājas padebešos un mākoņos un kas ne­redzams ietilpst gaisā, un viņš liktu nolīt šim ūdenim, tas pārklātu zemi tikai ar… divarpus centimetru dziļu kārtu, tā ka ne tikai kalni nepaslēptos zem ūdens, bet nenoslīktu pat vaboles, kas būtu paguvušas uzrāpties zāles stieb­riņos.

Vēsturnieki jau sen konstatējuši, ka teikās par grēku plūdiem (jāpiebilst, ka tādas leģendas pastāv daudzās re­liģijās) atspoguļojas senas atmiņas par visdrausmīgāka­jiem notikumiem, kuri piemeklējuši pirmatnējos cilvē­kus, — milzīgiem plūdiem un zemestrīcēm, kas izpostījuši veselus apgabalus. Nostāstus par šīm katastrofām vectēvi stāstīja tēviem un tēvi — dēliem, stāstītāju fantāzija tiem pievienoja brīnumainas detaļas, un galu galā tie iekļuva reliģiskajās grāmatās. Pārāk vilinoši bija sniegt pārlieci­nošu pierādījumu par visspēcīgā dieva dusmām.

Tomēr galvenais gan nav tas.

Galvenais ir tas, ka visā grēku plūdu stāstā, kas ierak­stīts bībelē, pārāk nepievilcīgs parādīts pats visuvarenais, gudrais un žēlīgais dievs.

Pirmkārt, viņš, acīm redzot, nav bijis sevišķi gudrs. Citādi viņš daudz pamatīgāk būtu sagatavojies pasaules radīšanai. Katram celtniekam taču iepriekš jāparedz, kas iznāks no viņa ieceres, lai vēlāk nevajadzētu jaukt nost uzcelto. Pasaules radītājs, acīm redzot, rīkojies steigā un bija spiests pats iznīcināt to, ko tik neveiksmīgi bija radījis.

Otrkārt, viņš, bez šaubām, nav bijis sevišķi visuvarens. Citādi, pamanījis savu nolaidību, viņš gluži vienkārši būtu izlabojis kļūdu, nelietodams tik stipru līdzekli kā grēku plūdus. Vai tad nebūtu bijis gudrāk bez liela trokšņa, nemanāmi grozīt tikumus un raksturu cilvēkiem, kas bija sakaitinājuši dievu? Kādēļ gan vajadzēja slīcināt itin visus un kopā ar tiem iznīcināt arī gluži nevainīgus trušus un vaboles, lakstīgalas un briežus?

Liekas, neviens īsti gudrs un varens celtnieks tik ne­prātīgi nebūtu rīkojies.

Ir tāda jocīga humoristiska dziesmiņa, kuras nosaukums arī ir «Blēņas».

Šajā dziesmiņā stāstīts, kā pa ceļu gājis «maza auguma liels kungs» un šis dīvainais kungs bijis «viss sprogains un bez matiem». Un tālāk stāstīts, ka «ar cirvjiem vēži sienu pļauj uz krāsns». Citiem vārdiem, dziesmiņā sako­potas visādas nejēdzības, lai tikai būtu jocīgāk.