A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Tā beidzās šī saruna, kurā Besija nedabūja īstu atbildi ne uz vienu savu jautājumu.

Jāsaka, ja Besija šos jautājumus būtu uzdevusi nevis mātei, bet jebkuram dieva kalpam, viņa nebūtu sapratusi vairāk. Mācītāji ir tik tālu sapinušies visos šajos melos, ka veselīgi domājošam cilvēkam tikt gudram šajā juceklī nav iespējams.

Mācītāji, piemēram, apgalvo, ka viņu dievs esot ne vien visuvarens, bet arī visuzinātājs.

Bet kāpēc tad viņam pie katra cilvēka jāpieliek īpašs sargeņģelis, kas to vien tikai dara — kā nemitīgi uzmana savu aizbilstamo un ziņo par viņu dievam?

Uz zemes, kā zināms, pašlaik dzīvo vairāk nekā trīs miljardi cilvēku. Interesanti, cik gan daudz laika jāpatērē, lai uzklausītu kaut vai visīsākos visu spiegojošo eņģeļu ziņojumus?

Tikt ar šādu uzdevumu galā, acīm redzot, nav pa spē­kam pat visuvarenajam dievam. Katrā ziņā dievkalpojuma laikā uz paaugstinājuma altāra priekšā uzkāpj diakons ar žūksni zīmīšu, ko viņam iedevuši dievlūdzēji, un sāk dziedoši lasīt vārdu pēc vārda:

— Piemini, kungs, savu kalpu Vasiliju.

Notiek «aizlūgums». Diakons atgādina dievam, kuram no dzīvajiem jādod vairāk veselības un kurš no miruša­jiem jāpārceļ uz debesīm. Iznāk, ka visuzinātājs dievs pats to nezina vai arī viņš jau kļuvis ļoti vecs un aiz­mirst, ko redzējis uz zemes.

Ja šajā laikā baznīcā būtu gadījusies Besija, viņa katrā ziņā būtu jautājusi mātei:

— Kā tad tā, māmiņ? Tu saki, ka dievs visu redz un visu zina. Bet, izrādās, viņš ir tikpat izklaidīgs kā mūsu vectētiņš. Ja diakons viņam laikā nepateiktu priekšā, viņš būtu spējīgs visu sajaukt un izdziedēt pavisam citu cil­vēku, nevis to, kuru vajag. Nē, es nekādi nevaru ticēt tam, ka dievs ir tāds, kādu viņu iztēlo!

Vai tad saviem dieviem tic paši viņu kalpi — mācītāji, rabīni, lamas, mullas?

Liekas, nopietni neviens no viņiem dievam netic. Jau seno laiku priesteri ļoti labi saprata, ka visi stāsti par dieviem ir tikai izdomājums. Tautai viņi centās iestāstīt, ka kaut kur debesīs vai apakšzemē dzīvojot visvarenie, bargie dievi, bet paši krāpa šos dievus!

Grieķu un romiešu priesteri tikai izlikās, ka sadedzina dažādas garšīgas mantas, kuras ticīgie bija atnesuši die­

viem. Visu, kas bija garšīgāks, viņi noglabāja, bet pa va­kariem, cieši aizslēguši tempļa durvis, rīkoja jautras dzī­res. Turklāt viņi nemaz nebaidījās no visu redzošo un atriebīgo dievu dusmām.

Arī ebreju mācītāji rabīni viltīgi krāpa savu nikno dievu Jehovu. Viņi bija izdomājuši vieglu paņēmienu, kā savus bagātos ciltsbrāļus paglābt no soda par vissmagā­kajiem grēkiem.

Rabīni ieviesa svētkus, kurus sauca par «jom kipur» — «tiesas dienu». Šajā dienā viņi paņēma neko nenoziegušos melnu āzi, nolādēja to un apgalvoja, ka tagad uz nabaga dzīvnieku esot pārgājuši visi grēki, kurus pilsētas iedzī­votāji izdarījuši vesela gada laikā. Pēc tam nelaimīgo āzi aizdzina tuksnesī, kur tam bija jānosprāgst badā vai arī to ar visiem tam uzliktajiem grēkiem saplosīja plēsīgi zvēri. Piekrāptajam Jehovam bija jāapmierinās ar āža bojā eju un nebija par grēkiem jāsoda cienījami pilsētas iedzīvotāji.

Ebreju rabīniem ir pat īpaša bieza grāmata — talmuds, kurā sakopoti daudzi paņēmieni, kā piekrāpt dievu un apiet viņa noteiktos likumus.

Ne visai nopietni pret sava dieva prasībām izturas arī kristīgie dieva kalpi — pareizticīgie popi un katoļu pāteri.

Ticīgajiem viņi iegalvo, ka Kristus liek visu mantu iz­dalīt nabagiem. Pēc viņu vārdiem, Kristus teicis: «Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci nekā bagātajam ieiet debesu valstībā.»

Bet paši baznīcas vadītāji — bīskapi un prelāti krāj milzīgas bagātības, braukā greznās automašīnās, dižojas dārgos zīda un atlasa virstērpos, uz krūtīm nēsā smagus, briljantiem izrotātus zelta krustus. Turklāt viņi nebaidās pēc nāves nonākt tieši ellē.

Mācītāji neuzticas arī dieva varenībai, kuru nemitīgi daudzina dievlūdzējiem baznīcās.

Ja var ticēt viņu sprediķiem, tad dievs noteic katra cilvēka likteni. Tikai pēc dieva gribas cilvēks dzīvo un pēc viņa gribas arī nomirst. Tikai dievs var atdot veselību slimniekam.

Tomēr mācītāji paši sevišķi necer uz viņu tik cītīgi pie­lūgtā visuvarenā dieva palīdzību. Saslimuši viņi nepaļau­jas uz aizlūgumiem un lūgšanām, bet, tāpat kā katrs neti­cīgs cilvēks, aicina palīgā ārstu. Viņi ļoti labi saprot, ka slimības gadījumā vajadzīgās zāles vai operācija palīdzēs drošāk nekā visdedzīgākā lūgšana.

Saviem klausītājiem mācītāji apgalvo, ka dievs esot visspēcīgs un varot izdarīt jebkuru brīnumu, ja tikai vi­ņam to neatlaidīgi un sirsnīgi lūdzot.

Tomēr neviens pareizticīgais pops vai katoļu pāters nesāks lūgt dievu, lai tas brīnišķīgā kārtā izlabotu pulk­steni, kas apstājies, vai izremontētu sabojājušos ledus­skapi. Katrs pops saprot, ka tādās lietās uz dievu nav ko cerēt.

Noskaitīt lūgšanu par slimnieka izveseļošanos ir viegli. Lai kāds pamēģina pēc tam pārbaudīt, no kā cilvēks izve­seļojies — no lūgšanas vai no zālēm. Turpretim ledus­skapim vai pulkstenim vajadzīgs nevis dievs, bet gan labs meistars.

Mācītāji ne visai cer arī uz viņu izdomātajiem svēta­jiem. Jau sen viņi apgalvo, piemēram, ka negaisu pārval­dot speciāls svētais — pravietis Elija. Pēc dieva pavēles tas metot no debesīm zibeņus un nosperot ar tiem grē­ciniekus.

Tomēr, kad 1756. gadā Pēterburgā zibens bija iespēris Pētera un Pāvila katedrāles smailē un koka katedrāle aiz­degās, popi atmeta cerības uz pravieti Eliju un tūlīt uz atjaunotās katedrāles jumta ierīkoja zibeņnovedēju, ko nesen bija izgudrojis Lomonosovs. Sak, lai nu Elija paliek Elija, bet zinātne ir drošāka!

Mācītāji netic arī citām pasakām, ar kurām viņi mie­rina un krāpj ticīgos.

Pēc viņu vārdiem, kad nomirstot mazi kristīti bērni, kas vēl nav paguvuši sagrēkoties, viņi nonākot tieši paradīzē. Tātad nav vis jābēdājas, bet gan jāpriecājas, ja nomirst mazulis — viņam nolemta mūžīga svētlaimība paradīzē.

Tomēr, ja saslimst mācītāja paša bērns, mācītājs izsauc pie tā ārstu un lūdz izārstēt. Acīm redzot, par paradīzes svētlaimību mācītāji tikai pļāpā, bet paši zina, ka nekādas paradīzes nav.

Daudzus gadsimtus mācītāji krāpj tumšus cilvēkus. Mā­cītāji liek ticīgajiem barot un uzturēt viņus it kā par to, ka viņi cītīgi lūdzot par tiem visspēcīgo dievu. Paši viņi ne visai tic savu dievu varenībai.

Turklāt jāsaka — kas tad tas ir par visuvarenu dievu, ja tam pavēl jebkurš mācītājs? Kā mācītājs pateiks, tā dievs arī rīkosies. Redzams, šis dievs nav nemaz tik stiprs un valdonīgs.

Ne velti jau sen tautā dzīvo sakāmvārdi:

«Gan dievs gādās, kad tēvs un māte strādās.»

«Gaidīdams uz dievu, ātri var nomirt badā,»

Kā tad tomēr kristīgās baznīcas vadītājiem ir izdevies nobīdīt pie malas savus daudzos sāncenšus un sagrābt tādu varu pār miljoniem cilvēku?

Kā vini spējuši nostiprināt jauno reliģiju zemeslodes lielākajā daļā un gandrīz uz divtūkstoš gadiem nodrošināt turīgu un brīvu dzīvi saviem kalpiem?

Kā varēja gadīties, ka miljoniem ticīgo mocījās

nabadzībā un pārmērīgā darbā, bet veselas mācītāju un mūku armijas dzīvoja līksmu dzīvi nestrādādamas, tikai slavēdamas dievu, kura īstenībā nemaz nav?