A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Ar tādām pašām nejēdzībām pilna ir kristīgo galvenā reliģiskā grāmata — bībele. Tam piemērs ir kaut vai teiksma par grēku plūdiem, kuri nekad nav bijuši un ne­varēja būt. Tikpat daudz aplamību ir tajā bībeles daļā, kura satur izdomāto Jēzus Kristus biogrāfiju un mācību un kuru sauc par «evaņģēliju».

Te, piemēram, lasāms, ka Jūdejas ķēniņš Erods, izdzir- dis par Jēzus Kristus piedzimšanu, nezin kāpēc briesmīgi izbijies. Viņš nospriedis, ka Kristus viņu gāzīšot no troņa.

Tāpēc Erods katram gadījumam izdevis pavēli nokaut visus ebreju puikas, kuri piedzimuši tajā pašā gadā. Lai tad nogalina arī jaunpiedzimušo dieva dēlu.

Eroda pavēle tikusi izpildīta. Tomēr Kristus palicis dzīvs. Dieva sūtīts eņģelis brīdinājis viņa vecākus par briesmām, un tie paguvuši ar bērnu slepus aizbēgt uz Ēģipti.

To visu varētu noturēt par patiesību, ja tikai ķēniņš

Erods, kas īstenībā ir dzīvojis, nebūtu nomiris… četrus gadus pirms tās dienas, kad, pēc evaņģēlija stāsta, piedzi­mis Kristus. Kā mirušais Erods izmanījies no zārka izdot pavēli nogalināt zīdaiņus, ir zināms tikai evaņģēlija autoriem.

Necik labāk evaņģēlistiem nav gājis arī ar ģeogrāfiju.

Pēc evaņģēlija vārdiem, Kristus bērnībā dzīvojis Naca- retes pilsētā, bet vēlāk dzīvojis un sludinājis Kapernaumā, Betānijā un citās Palestīnas pilsētās. īstenībā tajos gados, kad, pēc evaņģēlija teiksmām, dzīvojis Kristus, tādu pil­sētu Palestīnā vēl nebija. Tās radās daudz vēlāk, nāka­majā gadsimtā.

Kādā evaņģēlija lappusē aizrautīgi stāstīts, kā Kristus izdziedējis slimniekus, iedzīdams velnus, kas viņus apsē­duši, cūkās, un kā lielais nelaimīgo cūku pulks iegāzies no kraujas jūrā.

Bet, sacerēdami šādu dramatisku stāstu, evaņģēlisti ne­bija ņēmuši vērā, ka ebreju apdzīvotās vietās nebija sa­stopams pat vismazākais cūku pulks. Cūku īsti ticīgie ebreji uzskatīja par nešķīstu dzīvnieku. Reliģija aizliedza lietot pārtikā cūkas gaļu, un nekādas cūkas ebreju zem­nieki neturēja.

Evaņģēlija stāstos sastopams arī kupls sinepju koks, kura zaros slēpjoties putni. Arī tas atbilst īstenībai ne vairāk kā «kuplais dzērveņkoks» ārzemju meļu ceļojuma aprakstos par Krieviju. Sinepes, tāpat kā dzērvenes, taču aug nevis kokos, bet gan mazos krūmiņos.

Kā tad evaņģēlijā, kur runa ir it kā par aculiecinieku aprakstīta Kristus īsto biogrāfiju, ieviesies tik daudz da­žādu nejēdzību un aplamību? Šajā grāmatā taču, pēc mā­cītāju vārdiem, pastāstīts par notikumiem, kurus redzējuši paši evaņģēlisti.

Tie ir meli. Ir daudz pierādījumu, ka visu evaņģēliju rakstījuši nevis Palestīnas iedzīvotāji, kā apgalvo mācī­tāji, bet tas sarakstīts gandrīz simt gadu vēlāk Romā.

Citās bībeles daļās, kur runa ir par notikumiem pirms Kristus, daudz pretrunu un nejēdzību ieviesies tāpēc, ka tajās bez izvēles uzņemts ļoti daudz teiku un teiksmu, kas jau sen bija pazīstamas tautai. Cenzdamies ātri no­stiprināt ticību jaunajam dievam, kristīgo svēto grāmatu sarakstītāji pārveidoja šīs senās leģendas, lai tās cildinātu Kristu un viņa mācekļus.

Sevišķi cītīgi viņi iestarpināja bībelē visādus «pravie­tojumus», kas it kā izdarīti vairākus simtus gadu pirms Kristus dzimšanas. Šādiem izdomātiem pareģojumiem va­jadzēja saskanēt ar dažādiem evaņģēlijos aprakstītiem notikumiem un ar Kristus sprediķiem. Pēc tam lūgšanu sapulcēs kristīgie sludinātāji pārsteidza lētticīgos klausī­tājus:

— Vai redzat? Jau pirms tūkstoš gadiem to visu pare­ģojuši pravieši! Kā tad var neticēt, ka Kristus ir paša dieva dēls?

Daudz aplamību iekļuva bībelē arī tāpēc, ka tās sastā­dītāji, lai iznāktu pārliecinošāk, pārņēma veselas lappuses no vecajām ebreju reliģiskajām grāmatām.

Tomēr te viņiem gadījās visādas likstas. Senebreju va­lodā rakstītāji iztika tikai ar līdzskaņiem. Patskaņus viņi izlaida. Tiec nu gudrs, ko nozīmē, piemēram, vārds «prs»? Ja izlaists viens «o» un viens «a», tad šis vārds nozīmē «prosa». Bet varbūt te izlaisti «ā» un «i»? Tad jālasa «pā­ris». Bet, ja izlaisti «e» un «i», tad runa ir par persiem.

Dažādie bībeles sarakstītāji katrs savā veidā pārstāstīja tekstus, kurus dažu labu reizi lāgā nebija varējuši saprast. Rezultātā, protams, iznāca pilnīgs juceklis.

Evaņģēliji, piemēram, ir četri, un katru no tiem, pēc mācītāju vārdiem, eņģeļi nodiktējuši kādam svētajam evaņģēlistam. Vienu — Mateusam, otru — Markam, trešo — Lūkasam, ceturto — Jānim. Tomēr pat šajās čet­rās grāmatās, kas it kā sarakstītas vienā un tajā pašā laikā, dažādi pastāstīts par notikumiem no Kristus dzīves, pat viņa radu raksti tur izklāstīti dažādi. Redzams, eņģeļi arī nav bijuši visai stipri vēsturē. Pavisam vienkārša lieta ir uzraksts uz krusta, pie kura, pēc evaņģēlija vārdiem, ticis piesists Kristus, tomēr arī tas visās četrās grāmatās pieminēts dažādi.

Tiec nu gudrs — kam ticēt, kam ne.

Mācītāji nevar savilkt galus kopā sevišķi tad, kad runa ir par viņu pielūgtā dieva īpašībām. Tur nu vairs nekādi nevar saprast, kāds tad īsti ir viņu dievs — varens vai nevarīgs, gudrs vai lempis, labs vai ļauns.

Pagājušajā vasarā stacijā, no kuras es netālu dzīvoju, notika nelaimes gadījums. Maza meitenīte skrēja pakaļ bumbiņai, kas bija pārripojusi pāri sliedēm, un pakļuva zem vilciena. Nabadzītei nobrauca kāju, un viņa uz visu mūžu kļuva krople. Kas te vainojams?

Mācītāji apgalvo, ka viss pasaulē notiekot tikai pēc dieva gribas. «Bez dieva ziņas,» viņi saka, «pat mats no galvas nenokrīt.»

Tātad pats dievs ir tik labi izrīkojies, ka mazā strup- degune Oļa ar zilajām, skaidrajām actiņām un mazajām bizītēm tagad visu mūžu staigās ar kruķiem? Tātad pēc viņa gribas notikusi tāda nelaime?

Bet tepat, tuvu pie stacijas, dzīvo visiem pazīstams blē­dis, spekulants, kas gatavs piekrāpt visus. Turklāt viņš žūpo un, kad piedzēries atgriežas mājās, zvērīgi piekauj sievu. Tomēr taisnīgais dievs nezin kāpēc šo afēristu sau­dzē un mierīgi pacieš visas viņa nelietības.

Nē, viens no diviem: vai nu dievs tiešām ir labs, bet pilnīgi nevarīgs, vai arī viņš patiešām ir varens, bet tādā gadīiumā cietsirdīgs, netaisns un ļaunprātīgs.

Mācītāji tam nepiekrīt. Vini joprojām apgalvo, ka vinu dievs esot visuvarens un ka viss pasaulē notiekot ar viņa zinu un pēc viņa gribas.

Bet, ja tā, tad tas nozīmē, ka dievs ir atbildīgs arī par visiem noziegumiem, kas notiek uz Zemes. Tātad pats dievs atļāvis fašistiem mocīt un nogalināt nāves nometnēs nevainīgus cilvēkus. Ja viņš ir tik varens, tad taču viņš bez kādām pūlēm varēja iznīcināt fašistiskos bendes un izglābt viņu gūstekņus no mokām. Tomēr dievs neiejau­cās un vienaldzīgi noskatījās, kā tika pastrādātas visādas zvērības.

Kad slepkava pacel asiņainu cirvi pār nevarīga veca cilvēka galvu, vai tad viņš arī to dara ar dieva ziņu un piekrišanu?

Ja tādu jautājumu uzdosim mācītājam, viņš atbildēs vienu un to pašu: visos noziegumos, kas tiek izdarīti uz Zemes, vainīgs ir nevis dievs, bet gan sātans. Pēc mācī­tāju vārdiem, dievs ar to vien nodarbojas, ka nemitīgi cīnās ar sātanu un cenšas izjaukt viņa ļaunos nodomus.

Bet dievs taču ir visuvarens! Kāpēc tad viņš reiz par visām reizēm nedara galu velna nelietībām?

Varbūt dievs to nedara tāpēc, ka īstenībā sātans un tā rokaspuiši — velni nemaz nav viņa ienaidnieki, bet gan viscītīgākie palīgi un kalpi? Viņi taču cītīgi cepina uz milzīgām pannām un vāra milzīgos katlos grēciniekus, kas noziegušies dieva priekšā un aizsūtīti uz elli, lai ciestu mūžīgas mokas.