A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Acīm redzot, tieši tā ir. Ja ticam bībelei un evaņģēli­jam, kristīgo dievs ir neparasti ļaunprātīgs un atriebīgs. Bez tam viņš vēl ir drausmīgs liekulis.

Sludinātāji apgalvo, ka dievs esot žēlīgs un labs. īste­nībā, pēc tās pašas bībe.les vārdiem, viņš nežēlīgi atrieb­jas katram, kas pārkāpj viņa gribu vai dara pāri kādam no viņam tuvu stāvošajiem. Turklāt atriebjas, nešķirojot, vai tas ir pieaudzis cilvēks vai bērns.

Bībelē, piemēram, ir šāds pamācošs stāsts. Pravietis Eliza reiz pastaigājies pa ciemu. Turpat rotaļājušies ebreju puišeļi. Viņi ieraudzījuši, kā saulē spīd Elizas plikais galv­vidus, un sākuši klaigāt:

— Re, kur iet plikpauris! Tur iet plikpauris!

Liekas, diezgan būtu bijis, ja delverus iepērtu un pie viena viņiem pateiktu, ka nav labi smieties par vecumu. Tomēr dievs rīkojies citādi. Pēc viņa pavēles no meža iznākušas divas lielas lāču mātes un saplosījušas nelaimī­gos puisēnus. Četrdesmit divi bērni pārvērtušies par asi­ņainiem gaļas gabaliem . . .

Par tādu nedzirdētu zvērību tiek stāstīts kā par visspē­cīgā dieva taisnīgu rīcību.

Jāpiebilst, ka nežēlīgi sodīt viņam pakļautos cilvēkus dievs sācis jau no tās_dienas, kad bija radījis pasauli. Tiklīdz pirmie cilvēki Ādams un Ieva bija pārkāpuši vi­ņiem nesaprotamo pavēli un apēduši ābolu no aizliegtā koka, dievs uz visiem laikiem izdzina viņus no paradīzes. Vēl vairāk, viņš sodīja ne tikai pašus vainīgos, bet arī visus viņu pēcnācējus.

Bet, ja labi padomā, arī Ādams un Ieva paši nebija pel­nījuši sodu. Neviens cits kā pats dievs taču bija radījis viņus tik ziņkārīgus. Arī ābolu viņi bija noplūkuši pēc dieva gribas.

Tomēr dievam netīk noskaidrot, kam taisnība un kas vainīgs. Viņš mierīgi aizsūta uz mūžīgām mokām ellē jaun- piedzimušus bērnus, kurus viņu vecāki vēl nav paguvuši nokristīt. Tikpat nežēlīgi viņš izrēķinās arī ar nelaimīga­jiem polinēziešiem un nēģeriem, kurus vēl nav kristījuši misionāri. Mācītāji apgalvo, ka ikvienu pagānu gaida elle.

Bez tam dievs ir arī krāpnieks. Viņš nepilda pat savus solījumus. Viņa dēls pēc viņa paša pavēles nomiris pie krusta, lai ar savu nāvi izpirktu visu cilvēku grēkus, bet grēcinieki joprojām mokās ellē.

Un stāsts par grēku plūdiem, kas tik sīki aprakstīti bī­belē? Cik auksta nežēlība vajadzīga, lai mierīgi noskatī­tos, kā iet bojā, aizrīdamies duļķainajā ūdenī, mazi bērni, kā slīkst nevarīgi, veci cilvēki!

Nē, ne mīlēt, ne cienīt tik neprātīgu, ļaunu un atriebīgu dievu nekādi nevar!

Laikam gan nebūs atrodams skolēns, kurš nebūtu lasījis amerikāņu rakstnieka Marka Tvena jautro stāstu par nebēdnīgo zēnu Tomu Soijeru un viņa uzticīgo draugu Heklberiju Finnu.

Bet Markam Tvenam ir arī vēl daudz citu interesantu stāstu. Vienā no tiem — «Ziņkārīgā Besija» rakstnieks atstāsta attapīgās meitenes Besijas sarunu ar māti.

Reiz Besija jautāja mātei:

— Māmiņ, kāpēc visur tik daudz ciešanu un bēdu? Kālab tas viss?

Māte bez apdomāšanās atbildēja tāpat, kā viņas skolas gados uz tādiem pašiem jautājumiem bija atbildējusi viņas pašas māte:

— Mūsu labā, meitiņ! Dievs sūta cilvēkiem šādus pār­baudījumus, lai uzvestu mūs uz īstā ceļa un padarītu mūs labākus.

Bet Besijai nepatika ticēt uz vārda visam, ko vien viņai teica. Viņa atzina par labāku prātot un neapmierinājās,

līdz jautājums kļuva viņai pilnīgi skaidrs. Tāpēc viņa jau­tāja atkal:

— Tātad dievs sūta cilvēkiem ciešanas?

— Jā, — atbildēja māte.

— Vai visas ciešanas, māmulīt?

— Protams, meitiņ. Nekas nenotiek bez dieva gribas. Bet viņš sūta mums ciešanas, pilns mīlestības pret mums, gribēdams padarīt mūs labākus.

Besija iegrima domās. Pēc tam viņa klusu teica:

— Tas ir savādi, māmiņ.

— Savādi? Ko tu, meitiņ? Man tas nemaz neliekas sa­vādi. Un nevienam tas neliekas savādi. Visi domā, ka tam tā jābūt, ka tas ir žēlsirdīgi un gudri.

— Kurš tad pirmais tā sāka domāt, māmiņ? Vai tu?

— Nē, mazulīt, tā mani mācīja.

— Kas tevi tā mācīja, māmiņ?

— Es vairs neatceros. Laikam gan mana māte vai mā­cītājs. Lai nu kā, bet visi zina, ka tas ir pareizi.

Besija atkal kļuva domīga.

— Bet man tas liekas savādi, māmiņ. Saki, — vai dievs sūtīja tīfu Bilijam Norisam?

— Jā.

— Kādēļ?

— Ko tas nozīmē — kādēļ? Lai viņu uzvestu uz īstā ceļa, lai padarītu viņu par labu zēnu.

Tomēr Besija nebija tik viegli apmulsināma ar atbildi. Viņa turpināja sarunu:

— Bet viņš taču nomira ar tīfu, māmiņ. Viņš vairs nevar kļūt par labu zēnu!

Tagad apmulsa māte. Vina bija pavisam aizmirsusi, ka Bilijs tiešām nomiris ar tīfu. Viņa pamēģināja izvairīties no atbildes:

— Nu tad dievam bija cits mērķis. Katrā ziņā tas bija gudrs un žēlsirdīgs mērķis.

— Kas tad tas bija par mērķi, māmiņ? — turpināja pētīt Besija.

— Tu mani nogurdini, mazā, — māte atbildēja, jau sa­pīkusi. — Varbūt dievs gribēja sūtīt pārbaudījumu Bilija vecākiem.

— Bet tas nav godīgi, māmiņ! Ja dievam tik ļoti bija vajadzīgs sūtīt pārbaudījumu Bilija vecākiem, kādēļ tad viņš nogalināja pašu Biliju?

— Es nezinu, mazā, es varu tikai atkārtot, ka viņa mēr­ķis bija gudrs un žēlsirdīgs.

— Kāds mērķis, māmiņ?

— Nu, viņš gribēja … viņš gribēja sodīt Bilija vecākus. Viņi varbūt grēkoja un tika sodīti.

— Bet nomira taču Bilijs, nevis viņi! Vai tas ir tais­nīgi?

— Protams, taisnīgi. Dievs neko nedara, kas būtu ne­taisnīgi. Tu tagad nevari to saprast, — beidzot māte atce­rējās glābiņu nesošo frāzi, kādu saka pieaugušie, kad nevar atbildēt uz jautājumu, ko viņiem uzdod pārāk ziņ­kārīgi bērni. — Bet, kad izaugsi liela, tu sapratīsi, ka viss, ko dara dievs, ir gudri un taisnīgi.

Māte ar to uzskatīja sarunu par pabeigtu. Tomēr no Besijas nevarēja tik viegli tikt vaļā. Viņa joprojām par kaut ko domāja un tad atkal jautāja:

— Māmiņ, vai tas bija dievs, kas uzmeta jumtu virsū cilvēkam, kurš nesa ārā no mājas vecenīti, kad bija ugunsgrēks?

— Nu jā, mazā, — izklaidīgi atbildēja māte, neaptvē­rusi, cik daudz viltības bija šajā jautājumā, kas tika izteikts visnevainīgākajā tonī. Bet tūdaļ apķērās: — Bet pagaidi, Besij! Ko tu tik muļķīgi jautā? Tev jāiegaumē tikai viens: katrs dieva darbs parāda viņa visuvarenību, taisnīgumu un mīlestību pret cilvēkiem.

Bet Besijai bija gatavs jau nākamais jautājums:

— Bet kad dzērājs iesita ar dakšām misis Veicas bēr­niņam?

Māte jau sāka dusmoties:

— Tā nu nemaz nav tava darīšana. Gan jau dievs droši vien gribēja sūtīt šim bērnam pārbaudījumu un uzvest viņu uz īstā ceļa.

— Dīvains audzināšanas paņēmiens, — Besija domīgi noteica pie sevis un pārgāja uz nākamo jautājumu. — Mā­miņ, skolotājs teica, ka miljoniem sīciņu baktēriju uzbrū­kot mums un liekot mums slimot ar koleru, tīfu un vēl tūkstoš dažādām slimībām. Vai arī tās mums sūta dievs?

— Protams, mazā, protams. Kā tad citādi?

— Kādēļ viņš tās sūta?

— Lai uzvestu mūs uz īstā ceļa. Es tev jau teicu.

— Bet tas ir briesmīgi nežēlīgi, māmiņ! Tas vienkārši ir muļķīgi! Ja man …

Bet tagad māte galīgi sadusmojās:

— Apklusti, tūlīt apklusti! — viņa uzkliedza Besijai. — Tu gribi, lai mūs nosper pērkons? …