A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Arī dievkalpojumus sarīkoja, cik vien iespejams, krāšņi. Greznos garīdznieku tērpus, ko rotā ar zeltu caurausts brokāts pareizticīgajiem vai samts un mežģines katoļiem, noslēpumainu krēslu vai tūkstošiem sveču spilgtu gaismu, gari stieptu kora dziedāšanu, svinīgas ērģeļu skaņas — citiem vārdiem, visus mākslas līdzekļus, kas ietekmē cil­vēka jūtas un iztēli, mācītāji izmantoja tikpat prasmīgi, kā tos teātrī izmanto lugas režisors.

Un vienkāršie cilvēki no saviem nožēlojamiem mitek­ļiem tiecās uz baznīcu. Viņiem šķita, ka te, zem baznīcas velvēm, viņi pārceļas citā — noslēpumainā un skaistā pasaulē.

Bagātie un stiprie ļoti labi saprata un arī tagad saprot reliģijas nozīmi. Viņi vienmēr atbalstīja savus mācītājus, nežēloja naudu tempļu būvei, noteica likumus, pēc kuriem katram cilvēkam, nepaklausības gadījumā riskējot saņemt stingrus sodus, bija jāpakļaujas baznīcas priekšrakstiem, jāpilda visi mācītāju noteiktie riti un jāmaksā viņiem nauda par to.

Es pats mācījos ģimnāzijā jau pirms revolūcijas. Bet, ja mani vecāki nebūtu mani tūdaļ pēc nākšanas pasaulē aiz­nesuši uz baznīcu un nokristījuši, tad nekādā skolā mani nepieņemtu. Katru rītu pirms mācību sākšanās mums, ģim­nāzistiem, bija jāsapulcējas aktu zālē un, stāvot pamat­stājā, jāklausās, kā ģimnāzistu koris dzied lūgšanu pēc lūgšanas. Pēc tam katrā klasē dežurants vēl nobēra vienā paņēmienā speciālu «lūgšanu pirms mācībām».

īpašs mācību priekšmets mums bija «ticības mācība». Klasē nāca nevis skolotājs, bet gan resns pops violetā virstērpā, ar smagu, apzeltītu krustu uz krūtīm un lika mums iekalt no galvas «ticības apliecinājumu» un veselas lappuses no evaņģēlija un citām reliģiskajām grāmatām. Tiem, kam atbildes juka, viņš ļoti sāpīgi sita pa pieri ar savu masīvo, zeltīto krustu.

Pa svētdienām ģimnāzistiem bija jāpiedalās garā un garlaicīgā rīta dievkalpojumā, turklāt stāvot kājās, un klašu uzraugi vērīgi raudzījās, lai visi skolnieki nāktu uz baznīcu. Pirms lieldienām visu nedēļu bija obligāti jāiet uz vakara dievkalpojumu, pēc tam jāizsūdz popam grēki un jāiet pie dievgalda. Ja kāds negāja sūdzēt grēkus un pie dievgalda, to nepārcēla uz nākamo klasi vai pavisam izslēdza no ģimnāzijas, turklāt vēl ar «vilka pasi». Ar to neuzņēma arī nevienā citā ģimnāzijā.

Bez mācītāju piedalīšanās cilvēks tajos laikos no dzim­šanas līdz pat nāvei nedrīkstēja spert ne soli.

Nav brīnums, ka tolaik mācītājiem bija brīva un bagāta dzīvošana. Ne jau pilsētās vien •—• Maskavā tolaik bija vairāk nekā sešsimt baznīcu, — katrā ciemā augstu pacēlās baznīca un blakus tai parasti atradās popa māja. Un pašas labākās mājas ciemā visbiežāk piederēja popam un kiodziniekam. Viens tirgojās, lai apreibinātu miesu, otrs — dvēseli.

1913. gadā Krievijā izdarīja tautas skaitīšanu. Pierak­stīja, kur katrs dzīvo un ar ko nodarbojas. Izrādījās, tauta uz sava rēķina uztur simtiem tūkstošu dievišķīgu liek­ēžu — bīskapu, mācītāju, diakonu, ķesteru, psalmotāju. Kaut gan visi viņi dzīvoja pārticībā, cara valsts kase dažādām baznīcas vajadzībām piešķīra vēl papildus desmi­tiem miljonu rubļu!

Mācītāji, protams, nepalika parādā. Viņi nepiekusdami skandināja dievlūdzējiem:

— Kalpi, paklausiet saviem kungiem!

— Nav varas, kas nebūtu no dieva!

— Bīstieties dievu, godājiet caru!

Bet, ja radās drosmīgs cilvēks, kurš, redzēdams tautas trūkumu un apspiešanu, cēla cilvēkus pret bagātnie­kiem un pašu asinssūcēju caru, mācītāji tādu cilvēku pasludināja par atkritēju un nikni nolādēja viņu diev­kalpojuma laikā.

Tā tika publiski nolādēti pret bajāriem un vojevodām sacēlušos zemnieku un nebrīvo kalpu vīrišķīgie vadoņi — Stepans Razins un Ivans Bolotņikovs. Baznīcas lāstu — anatēmu — uzlika arī Jemeļjanam Pugačovam, kas vadīja Pievolgas zemnieku un Urālu strādnieku sacel­šanos pret cara gubernatoriem un rūpnīcu pārvald­niekiem.

Vēl šajā gadsimtā, 1901. gada 22. februāri, mācītāji nolādēja lielo krievu rakstnieku, mūsu Dzimtenes lep­numu Ļevu Tolstoju tikai par to vien, ka savos darbos viņš spilgti atsedza pareizticīgās baznīcas melus un svē­tulīgo liekulību. Kad Tolstojs bija miris, viņu aizliedza apglabāt kapsētā.

Uzticīgi kalpodami cariem, mācītāji cītīgi palīdzēja žandarmiem un ohrankas aģentiem dzīt pēdas revolucio­nāriem. Šajā nolūkā viņi zemiski izmantoja grēku sūdzē­šanas ritu.

Cilvēks patiesi ticēja, ka viss, ko viņš mācītājam patei­cis grēksūdzes laikā, paliks noslēpums un bi"is zināms tikai dievam. Bet mācītājs, kuram viņš lētticīgi bija atklā­jis dvēseli, tūlīt steidzās pie policiias priekšnieka vai pristava un ziņoja tam par visu dzirdēto.

Tāds spiegs mācītāja tērpā bija, piemēram, Pēterburgas garīdznieks Mislovskis. Pēc cara Nikolaja I rīkojuma viņu bez kavēkļiem ielaida Petropavlovskas cietokšņa kazemātos, kur līdz tiesai smaka apcietinātie dekabristi, un viņš viltīgi izdibināja no revolucionāriem ziņas par viņu piekritējiem un draugiem.

Mācītāji uzticīgi kalpoja arī bagātniekiem. Vārdos viņi apgalvoja, ka dieva priekšā visi esot vienlīdzīgi. īstenībā bagātniekiem baznīcās tika parādīts īpašs gods. Dievkal­pojuma laikā vistuvāk altārim stāvēja tie, kas bagātāki: ciemos — muižnieku, tirgotāju, kulaku ģimenes, pilsē­tās — fabrikanti, rūpnieki, lieltirgotāji, ievērojami ierēdņi, cara ģenerāļi. Nabagos arī baznīcā atstūma tālāk, tuvāk pie durvīm.

Par bagātniekiem mācītāji gādīgi rūpējās pat pēc to nāves. Par bagātīgu maksu viņi noturēja speciālus dvēse­les aizlūgumus un neatlaidīgi lūdza dievu piedot ievēro­jamam nelaiķim visus viņa grēkus, lai cik daudz viņš tos būtu izdarījis, un kaut kā — aiz draudzības — pārcelt viņu no elles uz paradīzi.

Nabadzīgam cilvēkam pasūtīt tādu aizlūgumu, protams, nebija pa kabatai. Tāpēc nebija neviena, kas viņu varētu izpestīt no elles.

Katrā baznīcā dievkalpojuma laikā pārdeva vaska sve­ces. Tās aizdedza svētbilžu priekšā kā upuri dievam. Domāja, ka dievam esot ārkārtīgi patīkami redzēt tādu cieņas parādīšanu. Par to viņš varot pievērst savu uzma­nību elles mokām nodotajam nelaiķim, kura mantinieki uzstādījuši sveci, un atvieglot tā mokas.

Sveces pārdeva dažādas — dārgas un lētas. Tikai no tirdzniecības ar svecēm vien mācītāji pirms revolūcijas saņēma vairāk nekā četrpadsmit miljonus peļņas gadā.

Strādniekiem un zemniekiem naudas pietika tikai vistie­vākajai svecītei par kapeiku. Tāda svecīte tik tikko

iedegas un izdeg jau pēc dažām minūtēm. Dievs to no sava debesu zelta troņa augstumiem varbūt pat nepamana.

Turpretim bagāts tirgotājs vai fabrikants noliek svētbil­des priekšā sveci, kas maksā rubli un ir rokas resnumā. Tāda svece deg spoži visu dievkalpojuma laiku. Tad dievam ir grūti nejusties aizkustinātam, neatcerēties nomirušo bagātnieku un neatlaist viņam krietnus desmit grēkus.

1917. gadā Krievijā notika Lielā Oktobra revolūcija. Boļševiku partijas vadībā sacēlušies strādnieki, zemnieki un kareivji nogāza caru, padzina muižniekus un -kapi­tālistus un sāka celt jaunu, brīvu dzīvi.

Sākumā mācītāji apjuka. Kā tad tā? Viņi taču simtiem gadu bija pieraduši iestāstīt dievlūdzējiem, ka viss uz zemes notiekot tikai pēc dieva gribas. Viņi nemitīgi skan­dināja, ka ikkatru varu nodibinot pats dievs un ka tai bez ierunām jāpakļaujoties, lai nesakaitinātu visuvareno pasaules pavēlnieku.