A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Kad pie debesīm sāk savilkties smagi, tumši krusas mākoņi, mūsu zinātnieki nevis lūdz žēlastību no pravieša Elijas, bet gan pagriež pret debesīm mierīgiem nolūkiem izgatavotus lielgabalus, izšauj īpašas vielas, un gabalos saplosītais mākonis dod tīrumiem tikai nekaitīgu lietus­gāzi.

Var nodomāt, ka zinātnieki atraduši paņēmienu, kā slepeni sarunāties ar pašu dievu. Lai kā savus dievus pielūdz visādi mācītāji un mullas, nevienam no viņiem dievs nav devis spējas nopietni pareģot nākotni. Viņi nezina pat to, kas notiks rīt. Viņu dievi nezin kāpēc nav gribējuši saviem uzticīgajiem kalpiem atklāt, ko tie nodo­mājuši darīt.

Turpretim neticīgie meteorologi, nemaz nekonsultēda­mies ar dievu, diezgan labi paredz, vai rīt būs lietus vai ne, vai pret vakaru savilksies negaiss un vai nakti snigs. Tātad, rādās, zinātniekiem labāk zināms, ko dievs nolēmis darīt ar laika apstākļiem.

Katrā reliģiskā grāmatā visādā ziņā tiek stāstīts par praviešiem, kuriem dievs esot atklājis nākotni. Tomēr visi praviešu pareģojumi parasti bija tik miglaini, ka nepavisam nav iespējams pārbaudīt, vai īstenībā tie piepil­dījušies.

Ikkuru pareģojumu varēja tulkot gan šā, gan tā un pieskaņot dažādiem notikumiem. Katrā ziņā ne seno laiku autori, ne vēsturiskās hronikas nav saglabājušas nevienu īstu liecību par piepildījušos pareģojumu.

Turpretim zinātnieki, kas nelūdz dievu, lai viņš tiem atklātu savus noslēpumus, bieži vien ir lieliski pareģotāji.

Līdz 1845. gadam, piemēram, par Saules sistēmas pēdējo planētu uzskatīja Urānu. Neviens astronoms nezi­nāja, ka arī tālāk vēl pastāv divas milzīgas planētas, kas kustas ap Sauli.

Jaunais franču astronoms Leverjē un gandrīz vienlaikus ar viņu angļu astronoms Adamss, analizēdami jau zināmo planētu kustību, pareģoja, ka cilvēki drīz vien atklāšot vēl vienu planētu. Viņi pat precīzi aprēķināja šās nezinā­mās planētas attālumu no Saules un planētas orbītu.

Drīz vien astronoms Gaile atklāja šo planētu tieši tur, kur to bija paredzējis Leverjē. Tas bija Neptuns. Pēc tam tika atklāta vēl viena agrāk nezināma planēta — Plutons.

Neviens līdz pagājušā gadsimta beigām nebija atradis uz Zemes ne drusciņas tādu metālu kā, teiksim, gallijs, germānijs vai skandijs. Metalurgi un ķīmiķi pat neno­jauta, ka tādi eksistē.

Lielais krievu zinātnieks Dmitrijs Mendeļejevs, sastādī­dams savu slaveno ķīmisko elementu tabulu, paredzēja, ka šie metāli tiks atklāti, un aprakstīja to galvenās īpašības.

Un tiešām pēc dažiem gadiem ķīmiķi ieguva savās kol­bās un retortēs citu pēc cita visus šos agrāk neredzētos metālus. Arī to īpašības bija tieši tādas, kā bija pare­dzējis Mendeļejevs.

Vēl šā gadsimta sākumā neviens jūrnieks, kas brauca pa Karas jūru, nedomāja, ka šajā jūrā atrodas liela sala, ko sniegs un ledus apslēpj skatienam. Uz ģeogrāfijas kar­tēm šajā vietā nebija apzīmēta nekāda sauszeme.

Padomju zinātnieks Vladimirs Vize, pētīdams polāro ledu kustību, paredzēja, ka tieši te atklās vēl vienu salu

Zinātnieka paredzējums piepildījās. Dažus gadus vēlāk cilvēki jau atradās šās ģeogrāfa paredzētās nepazīstamās salas krastos un nosauca to par Vizēs salu.

Gadu gadā zinātne dod arvien jaunus iznīcinošus trie­cienus reliģiskajiem ticējumiem un pierāda mācītāju pasaku melīgumu.

Pagājušā gada pavasarī es stāvēju kādas lielas Maska­vas klīnikas vestibilā, gaidīdams pazīstamu ārstu.

Atskanēja griezīga sirēnas skaņa, un pie ieejas durvīm ātri piebrauca _balts automobilis ar sarkaniem krustiem uz virsbūves. Atrā palīdzība! … Un gandrīz tajā pašā mirklī sanitāri ienesa nestuves, uz kurām gulēja ar palagu apsegts cilvēks. Es redzēju tikai nobālušo seju un aiz­vērtās acis. Cilvēks bija nesamaņā.

Šajā klīnikā operāciju zāles atrodas trešajā stāvā. Sani­tāri ātri novietoja nestuves ērtajā lifta kabīnē un uzbrauca augšā.

Pēc dažām minūtēm viņi nobrauca atkal lejā ar tuk­šām nestuvēm.

— Nu, kā cietušajam? — es jautāju sanitāram.

Tas nopūtās un novērsa acis.

— Nokavējām. . . Pārāk daudz asiņu bija zaudējis. Kamēr braucām augšā, turpat liftā arī nomira . . .

Pagāja divas nedēļas. Es atkal biju iegriezies šajā klī­nikā. Iedams garām kādai palātai, ieraudzīju gultā cil­vēku, kura seja man likās pazīstama. Atzvēlies uz aug­stiem spilveniem, viņš gulēja un dzēra tēju.

No kurienes es viņu pazīstu?

Un pēkšņi atcerējos ātrās palīdzības mašīnu, nestuves liftā, sanitāru . . . Kas tie par murgiem? Es piegāju pie dežūrmāsas.

— Sakiet, lūdzu, — vai tur to slimnieku atveda pirms divām nedēļām ar nobrauktām kājām?

— Gluži pareizi.

— Bet viņš taču toreiz nomira jau pirms operācijas?

— Pareizi.

— Nekā nesaprotu. Jūs sakāt — nomira, bet viņš mierīgi dzer tēju!

— Kas tad tur sevišķs? Viņš nomira, bet mēs viņu atdzīvinājām . ..

Tā es pirmo reizi uzzināju par mūsu medicīnas nepa­rasto varenību. Cilvēks, par kuru runājām, tiešām bija nomiris liftā. Viņam bija apstājusies elpošana un mitēju­sies pukstēt sirds. Viņš bija miris gandriz piecas minūtes.

Bet padomju zinātnieks Vladimirs Ņegovskis ir atradis paņēmienu, ar kuru dažreiz var atdzīvināt nomirušu cil­vēku, ja visi viņa iekšējie orgāni ir veseli un ja pēc nāves pagājis ne vairāk par piecām minūtēm.

Profesora Ņegovska atklājums izglābis dzīvību dau­dziem cilvēkiem. Dažādās klīnikās pēc viņa paņēmiena atdzīvināts jau vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Visi viņi vairākas minūtes bija miruši, bet pēc tam atkal kļuva dzīvi.

Šis padomju zinātnieka atklājums neatstāj ne akmeni uz akmens no visām mācītāju pasakām par dvēseli un par viņpasauli.

Ja varētu ticēt mācītājiem, tad taču taja brīdī, kad cil­vēkam beidz pukstēt sirds un apstājas elpošana, viņu sauc pie sevis dievs.

Bet tad iznāk, ka padomju ārsti spēj sekmīgi sacensties ar pašu visuvareno dievu. Viņš nolēmis aizsaukt mirušā dvēseli pie sevis, bet ārsti gluži mierīgi atgriež to atpakaļ ķermenī. Dievs noteicis šim cilvēkam nomirt, bet ārsti pavēl dzīvot! Un cilvēks paklausa nevis dievam, bet gan ārstiem!

Var, protams, teikt, ka dievs pats uzcēlis no miroņiem visus tūkstoš cilvēkus, kas uz laiku bija miruši. Bet tad nav saprotams, kāpēc viņš tādus izmēģinājumus nav darī­jis agrāk — pirms Ņegovska atklājuma, un kādēļ gan viņam jāparāda tāda labdarība komunistiem un neticī­giem cilvēkiem, no kuriem nevar gaidīt ne paldies, ne pat svecīti.

Turklāt neviens no Ņegovska un viņa līdzstrādnieku atdzīvinātajiem slimniekiem neatceras, ka viņa dvēsele būtu izlidojusi no ķermeņa un traukusies prom uz debe­sīm, pie dieva troņa. Visi viņi stāsta, ka zaudējuši samaņu un tikai uz operācijas galda atkal to atguvuši.

Zinātne devusi cilvēkam tādu varenību, par kuru neva­rēja ne sapņot cilvēki, kuri ticēja dieviem un gaidīja brīnumus no debesīm.

Radīdams pasauli, visuvarenais dievs nebija pratis radīt tādu vielu, kas būtu izturīgāka par tēraudu un caurspī­dīgāka par stiklu. Turklāt šai brīnišķīgajai vielai nevar izurbties cauri lode, bet to viegli saliec cilvēka roka.

Dievs nebija pratis izdomāt arī tādu akmeni, kas būtu stiprāks par granītu, tomēr vieglāks par korķi, vai tādu šķiedru, kas būtu mīkstāka un smalkāka par zīda pave­dienu, tomēr simtiem reižu izturīgāka. Turklāt šī lieliskā viela neizšķīst visstiprākajā skābē un nesadeg ugunī.