A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Bet kā lai izturas pret šo jauno varu? Tās priekšgalā taču atrodas boļševiki, kas atklāti apgalvo, ka nekāda dieva nav un ka visi mācītāji ir krāpnieki.

Vai lai aicina tautu pakļauties šiem bezdievjiem?

— Nē, — sākumā nolēma baznīcas augstmaņi — metro­polīti un bīskapi, — uzskatīsim, ka šī vara ir nevis no dieva, bet gan no sātana, Tas, protams, ir sātans, kas atkal pratis pievilt veco dievu un nodibināt Krievijā savu bezdievīgo varu.

Un mācītāji sāka perināt slepenas sazvērestības pret jauno padomju varu, slepus glabāt baznīcu altāros iero­čus, slēpt baltgvardu spiegus. Sādžās mācītāji kūdīja tumšus, nesaprātīgus zemniekus uz sacelšanos, visādi palī­dzēja kulakiem un citiem darba tautas ienaidniekiem.

Baltgvardu admirālim Kolčakam, kas mēģināja gāzt padomju varu un uzcelt tronī jaunu caru, bija pat vesels pulks, kas sastāvēja no mācītājiem un mūkiem. Atlocī­juši garīdznieku virstērpu piedurknes, šie žēlsirdīgā dieva kalpi ar ložmetējiem apšāva gūstā kritušos sarkan­armiešus.

Tomēr padomju tauta atsita visus uzbrukumus un iznī­cināja visus ienaidniekus. Gadu pēc gada mūsu valsts kļuva arvien stiprāka un bagātāka.

Tad mācītāji ticīgo acu priekšā pārkārtojās. Viņi sāka raidīt uz debesīm dievam lūgšanas par padomju varu!

Grūti, protams, saprast, kā var lūgt dievu, lai tas atbalsta komunistus. Ir taču zināms, ka komunisti ir pret visādiem dieviem. Viņi paši nekādam dievam netic un aicina arī tautu neticēt.

Tomēr mācītāji nav tie, kas nebūtu raduši pielāgoties. Kad viņiem tas izdevīgi, viņi ir ar mieru aizvērt acis un neievērot nekādas pretrunas savos vārdos un darbos.

Vēl vairāk — tagad daudzi paši viltīgākie mācītāji apgalvo, ka arī viņi esot par komunismu. Pēc viņu vār­diem, komunisms nemaz neesot pretrunā ar Kristus mācību. Bet vai īstenībā tā ir? Protams, nav! Evaņģēlijā, piemēram, teikts:

«Kam ir, tam tiek dots, bet, kam nav, no tā tiek ņemts.»

Skaidrs, ka tāds bauslis ir izdevīgs bagātniekiem.

Komunisti apgalvo tieši pretējo. Viņi cīnās par to, lai visā pasaulē darba tauta atņemtu kapitālistiem to salau­pītās bagātības un lai šīs bagātības pārietu to rokās, kuri tās rada, — strādnieku un zemnieku rokās.

Mācītāji apgalvo, ka kristīgā baznīca aicinot uz vis­pārēju mieru starp tautām un ka viņi cīnoties par mieru tāpat kā komunisti.

Bet kāda ir viņu cīņa?

Mācītāji aicina ticīgos tikai lūgt dievu par to, lai viņš dāvātu cilvēkiem mieru. Nevis sākt cīņu ar imperiālis­tiem, bet, rokas saukušiem, pacietīgi gaidīt, līdz pats dievs apgaismos dažadu agresoru un kolonizatoru prātus un tie, savu rīcību nožēlojuši, brīvprātīgi atteiksies no savām intrigām.

Katrs skolnieks pie mums saprot, ka tādā veidā mieru nevar panākt. Drīzāk var sagaidīt pretējo. Kamēr cilvēki ar cerībām raudzīsies uz debesīm, miera ienaidnieki paslepus izgatavos daudz atombumbu un ūdeņraža bumbu, sapulcēs armijas un pacentīsies atkal pakļaut visas brīvās tautas savai varai.

Jāpiebilst, ka mācītāji uz mieru aicina tikai vārdos, īstenībā viņi vienmēr nikni un nežēlīgi iznīcinājuši savus konkurentus.

Kristīgie mācītāji sapulcināja krusta kariem veselas bruņinieku armijas, lai iznīcinātu musulmaņus, nesaudzē­jot ne sievietes, ne bērnus. Francijā, Anglijā, Vācijā vieni un tie paši kristīgie, kas tikai turējās pie dažādiem ritiem un dēvējās vai nu par katoļiem, vai protestantiem, izkāva veselas savu pretinieku pilsētas. Uz šīm slepkavī­bām kūdīja mācītāji un mūki ar krustu rokās.

Arī mūsu dienās mācītāji ar prieku mudina savus pie­kritējus uz militāru aneksiju, kad ir pārliecināti, ka kara­gājiens dos uzvaru. Ne velti uz hitlerisko okupantu jostu sprādzēm bija uzraksts «dievs ar mums!».

Gluži tāpat mācītāji vienmēr svētījuši pirms kaujas jebkuras armijas. Diezgan interesants fakts! Stāv viena otrai pretim angļu un vācu armija, vieni un otri ir kris­tīgie, bet mācītāji no vienas un no otras puses saka kareivj iem:

— Droši ejiet kaujā un iznīciniet ienaidniekus! Dievs ir mūsu pusē. Viņš dos mums uzvaru!

Tik nekaunīgi meloja apmuļķotajiem cilvēkiem viena un tā paša kristīgo dieva kalpi.

Tajā pašā laikā mācītāji savos sprediķos aicina ticīgos nepretoties ienaidniekam. Evaņģēlijā tā arī sacīts:

«Kas tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī kreiso!»

Tātad Tēvijas kara laikā, kad Hitlers uzbruka mūsu Dzimtenei, mums vajadzētu mierīgi vērot, kā fašisti ņir­gājas par padomju cilvēkiem, iznīcina mūsu pilsētas, aiz­dzen verdzībā jauniešus un jaunietes, nogalina vecus cilvēkus, met ugunī mazus bērnus. Vērot un neiejaukties.

Nē! Šādai rīcībai nekad nepiekritīs neviens patiešām godīgs un drosmīgs cilvēks, kas mīl savu Dzimteni!

Komunisti aicināja visu padomju tautu celties uz cīņu ar ienaidnieku, iznīcināt okupantus. Sīvās kaujās miljoni padomju cilvēku ziedoja savas dzīvības, nosargāja mūsu brīvību un atbrīvoja no fašistiskās verdzības citas tautas. Visur pirmajās rindās pret ienaidnieku cīnījās_komunisti.

Arī tagad komunisti palīdz apspiestajām Āfrikas un Āzijas tautām, kuras ar ieročiem rokās stājas nevienlī­dzībā rīpā ar kolonizatoriem.

Reliģija prasa no cilvēka, lai viņš nevis censtos pēc laimes uz zemes, bet gan pacietīgi panestu visas nastas un gaidītu nāvi. Mācītāji apgalvo, ka cīna par labāku dzīvi neesot vajadzīga. Jo sliktāk un grūtāk klāioties cil­vēkam zemes virsū, jo vieglāk tam būšot pēc nāves, viņ­pasaulē.

Komunisti saka skaidri un godīgi, ka cilvēkam dota tikai viena dzīve, ka nekādas «viņpasaules» nav. Tāpēc jācīnās tw to. lai padarītu šo zemes dzīvi vieglu un prie­cīgu visiem cilvēkiem.

Reliģiia cenšas nogalināt cilvēkā ticību saviem spē­kiem. iedvest viņam, ka viņš ir tikai visuvarenā dieva nožēlojams vērps un drīkst cerēt tikai uz tā palīdzību.

Komunisti apgalvo, ka tikai cilvēki, nevis dievi, ir īstie dabas pavēlnieki. Cilvēka brīvais prāts un prasmīgās rokas spēj radīt brīnumus. Cilvēki paši — bez jebkādiem die­viem — var radīt uz visas zemes laimīgu, bagātu dzīvi. Jācer nevis uz dievu, bet gan uz sevi pašu un kopējā darba biedriem.

Tāpēc komunisti aicina cilvēkus netērēt laiku lūgša­nām, bet attīstīt savas jūtas un talantus, dzīvot pilnvēr­tīgu, priecīgu dzīvi, parādīt savas spējas un spēkus zinātnē, mākslā, sportā, dabas pakļaušanā.

Jāsaka, pēdējā la?kā tālredzīgākie baznīcu vadītāji paši saprot, ka ar vecajām pasakām grūti pievilkt un pakļaut cilvēkus. Tāpēc viņi pļāpā par to, ka svētās grāmatas jāsaprotot alegoriski, ka dievs dzīvojot nevis kaut kur debesīs, bet gan katrā cilvēkā, viņa dvēselē, ka dievs esot mūsu sirdsapziņā.

Tomēr pat šie prātā pieņēmušies mācītāji joprojām prasa no ticīgajiem, lai tie bez iebildumiem paklausītu viņiem un stingri izpildītu bezjēdzīgos baznīcas ritus.

Mācītāji nobažījušies arī par to, ka šajā gadsimtā viņiem radies daudz konkurentu lētticīgu cilvēku muļķo­šanā. Tie ir baptistu, jehovistu, adventistu, sabatistu un daudzu citu sektu sludinātāji.

Šo sektu dibinātāji redzēja, ka pat visviltīgākajiem mācītājiem arvien grūtāk piekrāpt ticīgos. Pārāk redza­mas ir tās pretrunas, kuru ļoti daudz ir kaut vai pareizti­cīgās reliģijas mācībā.

Vārdos pareizticīgie mācītāji ir pret katru elku pielūg­šanu. Elku pielūdzējus viņi nicinoši dēvē par pagāniem.