A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Tas notika tāpēc, ka jau pašā savas rašanās sākumā kristīgā reliģija prata pievilināt vienkāršos cilvēkus — nabagos un darba rūķus. To panāca tādējādi, ka pirmo reizi pasludināja par dievu Jēzu Kristu, kurš esot nācis zemes virsū vienkārša cilvēka izskatā kā nabadzīga lauku namdara audžudēls.

Visās citās reliģijās dievi bija bargas un nežēlīgas būt­nes, kas mita kaut kur augstu debesīs vai pazemē. Šīs būtnes, ko cilvēki nevarēja redzēt, viņus tikai bargi sodīja.

Turpretim kristiānisma sludinātāji teica, ka viņu dievs Jēzus Kristus esot pavisam citāds. Viņam vienkāršie cil­vēki nepavisam neesot pretīgi, viņš pats, nonācis no de­besīm, esot dzīvojis pie zvejniekiem un ganiem, dalījis ar viņiem pārtiku, mācījis viņus ar savu sprediķu un baušļu vienkāršajiem un saprotamajiem vārdiem, svētījis grēci­niekus un nabagus un solījis uzņemt viņus savā debesu valstībā.

Kā lai nenotic tik žēlsirdīgam, saprotamam un vienkār­šam dievam?

Turklāt arī mācība, ko sludināja šā dieva kalpi, neat­šķīrās no tā, ko sen jau katrs tēvs mācīja saviem bērniem.

Katrs godīgs un kārtīgs cilvēks ļoti labi saprot, ka ne­drīkst nogalināt citus cilvēkus, zagt viņu mantu, ka pret citiem cilvēkiem jāizturas draudzīgi, laipni, jāpalīdz ne­laimē nonākušam. Baušļos, kas rakstīti bībelē, teikts tas pats — «Nezodz!», «Nenogalini!», un pats Kristus prasījis: «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!»

Vai tad nebūs lieliska dzīve, ja visi sāks pildīt tik vien­kāršus un saprotamus aicinājumus? Nu tad centīsimies pēc tā!

Bet vienkāršie cilvēki nezināja un nenojauta, ka jaunās baznīcas vadītāji paši nemaz nedomāja pakļauties šiem labajiem noteikumiem.

Toties bagātie un stiprie, tie, kam piederēja vara, ātri saprata, cik ērta viņiem ir jaunā reliģija, un viņi arī sāka to atbalstīt un stiprināt.

Vecos laikos taču grūti klājās ne tikai vergiem vien. Pusbadā dzīvoja arī miljoni zemnieku. Cik daudz gan var ievākt labības no niecīga noplicinātas zemes gabaliņa, uz- rušinot augsni ar spīļarklu vai kapli? Bieži vien zemnie­kam nebija pat šā nožēlojamā zemes gabaliņa. Visu labāko gemi jau sen bija sadalījuši savā starpā budži un muiž­nieki. Gribot negribot vajadzēja zemoties un lūgt atļauju uzart un apsēt svešas zemes stūrīti. Tātad no pavasara līdz rudenim visai ģimenei, arī sievai un bērniem, vaja­dzēja strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kad ievākta raža — zemes īpašniekam jāatdod puse. Kad puse atdota, uz otru pusi jau acis met nodokļu piedzinējs. Un zemes arājam pašam paliek tik daudz, ka tik tikko var pusbadā izvilkt dzīvību līdz nākamajam pavasarim.

Vieglāk neklājās arī amatniekiem. Viņi strādāja no tumsas līdz tumsai, bet no uzpircējiem par saviem izstrā­dājumiem saņēma tik daudz, ka tikko pietika maizei. Viņi dzīvoja drēgnos un tumšos kambarīšos. Dažs labs naba­dzīgs cilvēks īrēja lāviņu uz pusēm ar biedru. Kamēr pats strādā, biedrs guļ, bet, kad apgulstas pats, — biedrs ķeras pie darba.

Kā lai pacieš tādu dzīvi? Ko lai gaida? Uz ko lai cer?

Te nāca mācītāji ar savu melīgo mierinājumu.

— Pacieties, mīļais! — līdzjūtīgi nopūzdamies un acis pret debesīm vērsdams, saldā balsī skandināja kaut kāds resnvēderains sludinātājs, būtībā atkārtodams to pašu, ko pirms tūkstoš gadiem bija vergiem teikuši pagānu pries­teri.

— Dievs cieta un mums lika ciest! Jo smagāk tev zemes virsū, jo vieglāk būs pēc nāves. Samierinies, nekurni, tici dievam, un tu nokļūsi tieši paradīzē. Dzive zemes virsū ir īsa, kaut kā pārcietīsi. Toties viņpasaulē atpūtīsies mūžīgi. Bet bagātniekus neapskaud. Viņiem būs jāatbild pastarajā tiesā.

Tādi sprediķi bija izdevīgi bagātniekiem, un viņi atbal­stīja sludinātājus. Par elli, ja tā tiešām pastāv, bagātnieki sevišķi neuztraucās. Ziedo tikai bagātīgi baznīcai, un mā­cītāji aizlūgs par tavu grēku, palīdzēs tev kaut kā sacādāt vietiņu arī viņpasaulē!

Kristīgās baznīcas vadītāji prasmīgi izmantoja arī citus spēcīgus līdzekļus, kas palīdzēja viņiem nostiprināt saytj varu pār cilvēkiem,

Jau sirmā senatnē, kad līdzās pirmajiem valdniekiem un bagātniekiem radās pirmie priesteri, viņiem bija daudz vairāk brīva laika nekā pārējiem cilvēkiem. Vienkārša­jiem cilvēkiem bija jāstrādā no lēkta līdz rietam, lai va­rētu uzturēt sevi un savus bērnus. Vadoņiem un bagātnie­kiem arī bija daudz rūpju. Turpretim priesteri dzīvoja brīvā maizē. Viņi pārtika no tā, ko cilvēki brīvprātīgi atnesa dieviem par upuri. Turklāt apkalpot vienu vai vai­rākus elkus nav sevišķi grūti.

Un priesteri nodarbojās ar zvaigžņu novērošanu, dabas pētīšanu, slimību ārstēšanu, likumu izskaidrošanu. Tautā viņus daudzināja par zintniekiem, kuru palīdzība jāiz­manto jebkurās grūtībās vai nelaimē.

Līdz ar kristiānisma izplatīšanos tikpat viegla dzīve, ko neapgrūtināja darbs, izveidojās arī mūkiem, cilvēkiem, kas sevi pilnīgi bija veltījuši kalpošanai dievam. Kloste­riem, kuros dzīvoja mūki, piederēja milzīgi zemes īpa­šumi, un tiem bija savi dzimtcilvēki, kas apstrādāja to laukus. Turklāt ari pašos klosteros bez mūkiem bija vel jauni klostera brāļi, kuru galvenais pienākums bija apkalpot mūkus.

Šī iemesla dēļ viduslaiku sākumā visa tālaika zinātne bija koncentrēta klosteros. Pat lasīt un rakstīt pratējus visvieglāk varēja atrast vai nu klosteri, vai baznīcā.

Tāpēc ar jebkuru sarežģītāku jautājumu vai pēc kāda nopietna padoma cilvēki gribot negribot gāja pie mācī­tāja vai mūka. Dieva kalpi prasmīgi to izmantoja.

Mācītāji un ķesteri, mullas un rabīni mācīja bērnus lasīt, bet mācīja vienīgi tādēļ, lai tie varētu lasīt baznīcas grāmatas un svēto dzīves aprakstus. Reliģija pasludināja, ka lasīt citas grāmatas, kas dod īstu izglītību, esot grēks.

Par tādu pašu grēku kristīgie mācītāji un musulmaņu mullas pasludināja ikkatru mākslu, ja tā neslavināja dievu, bet cildināja īsto dzīvi. Pagātnes ģeniālie māksli­nieki, kā, piemēram, itālietis Rafaels vai spānietis Muriljo, varēja attēlot viņiem iepatikušās vienkāršās zemnieces tikai «madonnas», t. i., dievmātes, vai kādas svētās askētes izskatā. Ja mākslinieks gribēja uzgleznot spēcīgu vīrieti, viņam tas bija jānosauc par kāda bībeles notikuma varoni.

Tā baznīcas valdnieki piespieda strādāt savā labā lielo mākslas spēku.

Visskaistākās un diženākās ēkas pilsētās bija katedrāles un tempļi, mošejas un pagodas. Tās pacēlās pat augstāk par ķēniņu pilīm. Pāri katram ciemam pret debesīm slējās zvanu tornis un virs baznīcas kupola saulē mirdzēja ap­zeltītais krusts. Visskaistākajos dabas stūrīšos uzcēla ka­pelas par naudu, ko savāca no ticīgajiem.

Lūgšanas namu celšanā mācītāji iesaistīja vistalantīgā­kos arhitektus. Kristīgo un budistu tempļu iekštelpas ap­gleznoja ar reliģisku tematu gleznām labākie mākslinieki.

Tāpēc nav jābrīnās, ka mēs līdz šim laikam glabājam muzejos reliģisku tematu gleznas, kurās slavēts dievs un svētie, grieķu un romiešu statujas, kuras attēlo seno laiku dievus, un pat īstas svētbildes, kuras gleznojuši, teiksim, tādi ģeniāli mākslinieki kā Andrejs Rubjovs, kas strādāja Maskavā pirms četrsimt gadiem. Tā kā tālaika māk­sliniekiem nebija iespējams gleznot to, ko viņi gribēja, tad savus laikabiedrus viņi attēloja dievu un svēto izskatā.

Tikpat saudzīgi mēs sargājam daudzu klosteru un baz­nīcu skaistās ēkas, kuru arhitektūrā atspoguļojas to celt­nieku talants. Mums šīs baznīcas un klosteri ir nevis dievu patvēruma vieta, bet gan brīnišķīgi pagājušo gad­simtu tautas daiļrades pieminekļi.