A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Īstenībā viņi paši skaita lūgšanas un iededz sveces tādu pašu elku priekšā — pie izgreznotām svētbildēm un sta­tujām, kas attēlo Kristu, viņa radiniekus, mācekļus, dažā­dus svētos.

Vārdos mācītāji aicina uz vienkāršību un nabadzību, prasa no cilvēka, lai viņš atdod visu mantu nabagiem, kā

novēlējis Kristus. Paši viņi tautai dievkalpojuma laikā parādās ar zeltu un sudrabu izšūtos virstērpos, turēdami rokās ar dārgakmeņiem izrotātus dievkalpojuma piede­rumus.

Stāstīdami par Kristus dzīvi, mācītāji apgalvo, ka viņu dievs esot bez jebkādām ceremonijām sarunājies ar zvej­niekiem un zemkopjiem un ka tie sapratuši un iegaumē­juši katru viņa vārdu. Tomēr dievkalpojumi pareizticī­go baznīcā vēl līdz šim laikam notiek mūsdienu cilvē­kiem nesaprotamā, vecā baznīcslāvu valodā.

Ļoti labi redzēdami visas šīs nesaskaņas un ievērodami, kā mazinās baznīcas ietekme pat uz vislētticīgākajiem cilvēkiem, dažādo sektu dibinātāji cenšas visu to grozīt un atmest, lai pievilktu tos, kuri vēl saglabājuši ticību kaut kādam dievam.

Sektantu sludinātāji nevalkā īpašu apģērbu. Lūgšanas sapulces viņi notur parastās mājās, kur nav ne zeltītu svētbilžu, ne svēto attēlu, ne relikviju. Pat lūgšanas bieži vien dzied pēc pazīstamajiem «Katjušas», «Partizāņu dziesmas» vai «Piemaskavas vakaru» motīviem.

Sektanti parasti sameklē cilvēkus, kuri pārcietuši kādu nelaimi, sadūrušies ar apkārtējo cilvēku cietsirdību, zau­dējuši ticību saviem spēkiem un drosmi. Tādiem cilvē­kiem viņi izsaka līdzjūtību, mierina viņus ar viltīgiem spriedelējumiem un nemanot pakļauj savai ietekmei.

Tie aicina šos cilvēkus, lai viņi ir pacietīgi, apgalvo­dami, ka pats dieva dēls esot cietis ne mazāk par viņiem. Citiem sola, ka pēc nāves viņus gaidot cita, laimīga dzīve, kas ilgšot mūžīgi. Grūti slimu cilvēku tie pierunā cerēt uz dieva brīnišķīgo palīdzību. Sievietei, kas zaudējusi bērnu, tie palīdz nomierināties, apgalvodami, ka viņas mirušais bērns tagad jūtoties svētlaimīgs paradīzē.

Sektanti pievilina sev piekritējus arī ar to, ka aiz­liedz sektas locekļiem dzert degvīnu, smēķēt, lamāties,prasa sarunāties tikai laipnā balsī, cits citam palīdzēt un sniegt atbalstu. Citiem vārdiem, viņi visādi cenšas parā­dīt, ka atšķirībā no mācītājiem sirsnīgi rūpējas par saviem ticības brāļiem un māsām.

Tos, kuri iepinušies viņu tīklos, sektantu sludinātāji baida ar pasakām par «pastardienu» un «pastartiesu». Viņi apgalvo, ka ļoti drīz uz zemes otrreiz atnākšot Jēzus Kristus un tiesāšot visus dzīvos un mirušos. Tie, kas nebūšot iestājušies sektā, tikšot iegrūsti ellē, un tikai īsti ticīgie sektanti baudīšot mūžīgu svētlaimību paradīzē.

Ir bijuši gadījumi, kad sevišķi centīgi sektantu sludinā­tāji pat precīzi noteikuši «pastartiesas» dienu. Zemnieki, kuri bija viņiem noticējuši, pārdeva visu mantu, pameta darbu, uzvilka baltus kreklus, uzrāpās uz jumta un, tupē­dami tur uz ceļiem, pacietīgi gaidīja, kad parādīsies eņģeļi ar bazūnēm un pavēstīs Kristus «otro atnāk­šanu» — pastardienu. Neviens eņģelis, protams, neparā­dījās, un, velti izgaidījušies līdz pat naktij, cilvēki pār­liecinājās, ka pravietojums arī šoreiz nav piepildījies.

Vāji cilvēki tiecas pēc dažādām sektām, meklēdami tajās mierinājumu un palīdzību, bet sektu vadītāji krāpj savus piekritējus ne sliktāk par jebkuru mācītāju.

No vienkāršajiem sektas locekļiem tie savāc lielu naudu, reizem piespiežot viņus atdot pedejo un dzīvot pusbadā. Sektas ietekmē nokļuvušos cilvēkus sektas vadī­tāji vārdzina ar bezgalīgiem gavēņiem un lūgšanām. Viņi paši par naudu, kas savākta no ticīgajiem, ceļ greznas savrupmājas un vasarnīcas un dzīvo tajās aiz augstiem žogiem, sev neko neliegdami.

Sektantu vadītāji sevišķi neieredz mūsu — padomju priecīgo dzīvi. Viņi prasa, lai cilvēki, kas iekļuvuši viņu tīklos, aizliegtu saviem bērniem iet uz teātri un kino, klausīties radio, skatīties televizoru, lasīt interesantas grāmatas, žurnālus un bērnu avīzes, vai arī pavēl, lai

bērniem nemaz neļauj iet skolā. Sektantu sludinātāju sakūdīti vecāki liek sešus septiņus gadus veciem mazu­ļiem stundām tupēt uz ceļiem, skaitīt lūgšanas un gata­voties nevis uz dzīvi, bet gan uz nāvi.

Ja viņi ierauga zēnam vai meitenei pioniera sarkano kaklautu, tad saniknojas tik briesmīgi, ka gatavi nogali­nāt bērnu. Ir bijuši drausmīgi gadījumi, kad fanātiķu samulsināta māte nogalinājusi savu dēlu vai meitu, kas nav gribējuši pamest savus biedrus un ļaut sevi dzīvus aprakt smacīgajā lūgšanu namā.

Kas tad jebkurai reliģijai ir kopējs ar komunismu?

Nekas!

Pirms piecsimt gadiem Eiropā uzliesmoja briesmīgas slimības — mēra epidēmija.

Pa tukšajām pilsētu ielām lēni brauca lieli rati, kuros cits uz cita gulēja līķi. Kaprači melnos brezenta pārval­kos un kapucēs, kas aizklāja seju, ar dzelzs kāšiem vilka miroņus no ratiem lejā, sagāza tos tukšā klajumā izrak­tās bedrēs un apkaisīja ar kaļķiem. Mirušo mantas sade­dzināja, viņu mājas aiznagloja.

Daudzajās baznīcās un katedrālēs dievkalpojumi notika bez pārtraukuma dienu un nakti. Uz ceļiem stāvēdami, izmisuma un šausmu pārņemtie cilvēki lūdza dievu apžē­loties un izbeigt mēri.

Tomēr visas lūgšanas bija veltīgas. Epidēmija vērsās plašumā, iznīcinādama vienu pilsētu pēc otras.

Dažos gados no mēra izmira ceturtdaļa Eiropas iedzī­votāju. Ticība dievam neizglāba nevienu slimnieku.

Tā notika pirms piecsimt gadiem. Bet pavisam nesen, pirms dažiem gadiem, Maskavā atgriezās no brauciena pa

Indiju kāds mākslinieks. No lidmašīnas viņu iznesa slimu, ar augstu temperatūru. Izrādījās, ka, ceļodams pa Indiju, viņš kādas mazas pilsētiņas tirgū bija inficējies ar melnajām bakām, kas ir tikpat briesmīga slimība kā mēris.

Maskavieši neskrēja uz baznīcām lūgt dievu, lai novērš no pilsētas nāves draudus. Cilvēkus aizstāvēt cēlās ārsti, kas netic dievam. Slimnīcā, kur slimnieks gulēja, tika noteikta karantīna. No tās neviens neizgāja līdz briesmas bija garām. Visus galvaspilsētas iedzīvotājus dažu dienu laikā potēja pret melnajām bakām.

Briesmīgo slimību pieveica pašā dīglī. Nekāda baku epi­dēmija Maskavā neuzliesmoja.

Tā vēl lieku reizi pati dzīve parādīja, ka nevis mācī­tāju un mūku melīgās lūgšanas, bet gan zinātnieku un ārstu vīrišķība un pašaizliedzība var izglābt cilvēkus no vislielākajām briesmām.

Simtiem gadu mēra, baku, koleras, tīfa un citu bries­mīgu slimību epidēmijas izpostīja veselus apgabalus, kaut gan to iedzīvotāji bija kārtīgi gājuši baznīcā un bez iebildumiem paklausījuši mācītājus. Turpretim mūsu valstī, kur lielākā daļa cilvēku jau sen vairs netic dievam, zinātnieki un ārsti uzvarējuši šīs slimības uz visiem lai­kiem. Ar tām pie mums neviens neslimo.

Vispār, ja pieņem, ka dievs eksistē īstenībā, bet nav mācītāju izdomāts, tad iznāk, ka tieši šis visuvarenais dievs vairāk simpatizē neticīgajiem kā ticīgajiem.

Cik daudz cilvēku nomiris un tagad mirst no bada tādās zemēs kā, teiksim, Indija, Itālija vai Dienvidame­rika, kur vienkāršie cilvēki vēl arvien akli tic dieviem! Gan svilinošs karstums, gan katastrofiski plūdi iznīcina sējumus un ganāmpulkus, un veselus apgabalus piemeklē bads.

Turpretim Padomju Savienībā, kur cilvēku vairākums nekādiem dieviem netic, nav un nevar būt tāda stāvokļa, ka no bada nomirtu kaut vai viens cilvēks. Zinātne palīdz padomju cilvēkiem uzvarēt draudīgos dabas spēkus un sasniegt augstas ražas, neraugoties uz sausumu un agrām salnām. Ja arī kādu apgabalu piemeklē neraža, palīgā nāk kaimiņi, un bads neizceļas.