A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Lai nostiprinātu savu varu, katoļu baznīca nodibināja speciālu slepenu organizāciju, kuras taustekļi izplatījās visās zemēs. Šo baznīcas slepenpoliciju sauca par inkvizī­ciju. Tās uzdevums bija iznīcināt visus, kas negribēja bez ierunām pakļauties katoļu baznīcas galvas — pāvesta vai viņa vietnieku pavēlēm.

Inkvizīcijai kalpoja daudz denunciantu, kas saņēma daļu no notiesāto mantas. Viņi klaiņoja visur, noklausījās visas sarunas. Pietika ar vienu nepārdomātu frāzi, un visdievbijīgāko cilvēku saņēma ciet, nežēlīgi spīdzināja, piespieda atzīties sakaros ar sātanu un pēc tam piesprieda nāves sodu. Daudzu Vācijas un Itālijas klosteru pagrabos vēl var redzēt spīdzināšanas kameras, kur glabājas bries­mīgie rīki, ar kuriem inkvizitori mocīja viņu rokās nokļu­vušos cilvēkus.

Ar neģēlīgu liekulību Romas pāvests un viņa pār­stāvji — kardināli rakstīja savos spriedumos: «Sodīt ar nāvi žēlsirdīgi, bez asins izliešanas.» Un nelaimīgo tiešām nogalināja bez asins izliešanas — viņu sadedzināja dzīvu uz sārta.

Grūti saskaitīt, cik daudz nevainīgu cilvēku, vīriešu un sieviešu, miruši mokās sārtu liesmās, skanot grūtsirdīgai baznīcas dziesmu dziedāšanai. Vācijas pilsētā Trīrā vien īsā laikā tika sadedzināti septiņi tūkstoši cilvēku, kurus mūki bija apsūdzējuši baznīcas likumu pārkāpšanā. Fran­cijas pilsētā Tulūzā vienā dienā sadedzināja uz sārtiem četrsimt cilvēku. Spānijā, Itālijā, Flandrijā cilvēki gāja bojā tūkstošiem.

Ar sevišķu niknumu inkvizitori iznīcināja tos, kuri uzdrīkstējās patstāvīgi domāt un kritiski izturēties pret mācītāju un mūku vārdiem.

Par slavu baznīcai tika nodoti mokpilnai nāvei cilvēki, kas stāvēja galvas tiesu augstāk par saviem laikabied­riem. Dieva pavēļu pārkāpšanā apsūdzēti, gāja bojā paši gaišākie cilvēces intelekti.

Tā sadedzināja uz sārta čehu apgaismotāju Janu Husu, itāliešu filozofu Vanini, spāniešu slaveno ķirurgu Servetu un daudzus citus zinātniekus. Lielais itāliešu astronoms Galilejs Uģus gadus mocījās ieslodzījumā.

Kristīgā baznīca pat tad, kad bija zaudējusi lielāko daļu no savas agrākās varas, vēl mēģināja kavēt zinātnes attīstību. Vēl pagājušā gadsimta sākumā, 1829. gadā, katoļu baznīcas galva Romas pāvests publicēja bargu uzsaukumu pret. . . baku potēšanu.

«Bakas ir dieva tiesa pār grēciniekiem,» rakstīja pāvests. «Potējot bakas, cilvēks met izaicinājumu debe­sīm.»

Laime, ka tajā laikā pāvesta uzsaukumi vairs nebiedēja ārstus, un viņi izdarīja potēšanu bērniem, aizsargājot tos no saslimšanas. Citādi vēl ilgi būtu turpinājusies briesmīgā slimība, kas kādreiz iznīcināja veselas apdzī­votas vietas, tūkstošiem mazu bērnu.

Ne mazumu asiņainu upuru pazīst arī pareizticīgās baz­nīcas vēsture.

Kaut gan Krievijā nepastāvēja īpaša katoļu inkvizīcijai līdzīga organizācija, tomēr pareizticīgo baznīcas valdītāji tikpat nežēlīgi izrēķinājās ar katru, kas riskēja nepakļau­ties viņu pavēlēm vai ticēja un lūdza dievu ne tā, kā viņi lika.

Tādus cilvēkus pareizticīgo patriarhi un bīskapi sauca par «atkritējiem», «ķeceriem» un nodeva mokpilnam nāves sodam. Nevainīgus cilvēkus spīdzināja ar uguni un ūdeni, sita ar pletnēm, salauza viņiem rokas un kājas un pēc tam dzīvus sadedzināja uz sārtiem vai dzelzs būros. Visu upuru mantu pievāca sev baznīca.

Daudzos klosteros tika ierīkoti drausmīgi «zemes cietumi» — dziļas bedres, kur gadiem ilgi turēja nepade­vīgos. Dažos klosteros bija vēl briesmīgāki mūra maisi, kuros iemūrēja nepaklausīgos. Cilvēks tādā maisā neva­rēja ne stāvēt, ne gulēt, bet viņam bija jāsēž salīkušam, pilnīgā tumsā, līdz viņš sajuka prātā vai nomira.

Tretjakova galerijā Maskavā glabājas lielā māksli­nieka V. Surikova glezna «Bajāriene Morozova». Pa sniega aizpūstu ceļu vienkāršās zemnieku ragavās ved ķēdes iekaltu vecu sievieti. Viņa augstu pacēlusi labo roku, divi pirksti salikti kopā un izstiepti.

Ievērojamā bajāriene Fedosja Morozova bija vecticīb- niece. Tā XVII gadsimtā dēvēja tos, kas neatzina jaunās baznīcas grāmatas un ritus, ko bija ieviesis patriarhs Nikons, un meta krustu pa vecam, saliekot kopā nevis trīs, bet gan divus pirkstus. Veco bajārieni, kas vadīja vecticībniekus, iekala ķēdēs un ieslodzīja klostera cie­tumā, kur viņa arī nomira. Citus vecticībnieku vadītā­jus pēc spīdzināšanas dzīvus sadedzināja.

Izmantodami savu varu un ietekmi, pareizticīgās baz­nīcas vadītāji nikni vajāja arī visus tos, kuri tautai nesa īstu izglītību.

Kad pirmais grāmatu iespiedējs Ivans Fjodorovs uzcēla pirmo krievu tipogrāfiju un izdeva pirmo grāmatu, mācī­tāji pieteica viņam karu. Viņi savāca tumšu cilvēku pūli un pierunāja tos nodedzināt spiestuvi. Pats Fjodorovs izbēga no nāves tikai tāpēc, ka draugi viņu bija laikā brīdinājuši. Tumšā naktī, paķēris līdzi vienīgi koka šķirstiņu ar vērtīgajiem svina burtiem, grāmatu iespie­dējs aizbēga kopā ar dēlu uz Lietuvu.

Kad Krievijā radās pirmās ģimnāzijas un universitātes, baznīcas valdnieki centās panākt, lai galvenais priekš­mets tajās būtu svēto rakstu mācīšana, un prasīja atlaist tos skolotājus un profesorus, kuri viņiem likās nepietie­koši paklausīgi baznīcas pavēlēm.

«Labāk lai mācību iestādēs ir pasniedzēji ar viduvējām spējām,» atklāti rakstīja kāds arķibīskaps, «nekā visai mācīti, bet nešķīsti.»

Kad šā gadsimta sākumā pilsētās un fabriku ciematos sāka rasties svētdienas skolas strādniekiem, baznīca cen­tās panākt, lai varas orgāni tās slēdz. Bet, kad šā gad­simta sākumā atvēra pirmos kinoteātrus, mācītāji iesā­

kumā stingri aizliedza ticīgajiem apmeklēt šo «velna izgudrojumu».

Kāpēc tad visi mācītāji un mūki, rabīni, mullas, bramini tā neieredzēja un vēl līdz šim laikam neieredz progresī­vos rakstniekus, zinātniekus, filozofus?

Tāpēc ka kultūra un zinātne ir visstiprākais un bīsta­mākais katras reliģijas ienaidnieks.

Tikai tumši, neizglītoti cilvēki var ticēt mācītāju pasa­kām. Zinātne atmasko šo pasaku melīgumu. Pateicoties zinātnei, cilvēki pamazām sāka uzzināt, kā uzbūvēta pasaule, un atklāt likumus, kuriem pakļaujas daba.

Zinātne izskaidro cilvēkiem to, kas nesen vēl šķita noslēpumains un nesaprotams un ko priesteri, mācītāji un mūki piedēvēja dievišķu spēku darbībai. Tagad katrs sko­lēns var viegli pārliecināties, cik daudz izdomājumu, nejē­dzību un melu sakopots bībelē, korānā, talmudā un citās grāmatās, kuras reliģijas kalpi dēvē par svētajām grā­matām.

Mācītāji, rabīni, mullas, bramini un citi dievu kalpi prasa, lai cilvēki bez ierunām ticētu katram vārdam šajās grāmatās.

Pēc viņu vārdiem, reliģiskās grāmatas sarakstījis vai nu pats dievs, vai arī viņš tās nodiktējis eņģeļiem un svē­tajiem.

Īstenībā kā bībeli, tā korānu sarakstījuši cilvēki, kuriem nav bijis priekšstata ne par īsto visuma uzbūvi, ne par likumiem, kuriem pakļaujas viss pastāvošais. Nav jābrīnās, ka viņu sarakstītajās grāmatās sakopots liels daudzums nejēdzīgu izdomājumu un pasaku, un bieži viena lappuse tajās ir pretrunā ar otru lappusi.

Tāpēc akli ticēt, ka baznīcas grāmatās viss ir neap­strīdami patiess, var tikai tumši, mazizglītoti cilvēki.

Tāpēc katra reliģija cīnās pret īstu tautas izglītību.

Iedomāsimies šādu dīvainu ainu.