A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Krīta gabaliņus, ar kuriem raksta uz tāfeles, atved vai nu no Voroņežas apgabala, vai no Belgorodas apkaimes. Tur daudzu kilometru garumā stiepjas baltie krīta kalni. Zem tiem, līdz ceturtdaļkilometra dziļumam, atrodas vēl tīra krīta slāņi.

Bet kas tad ir krīts? Tas ir spiediena un laika sapresēti ļoti mazu jūras dzīvnieciņu — vēzīšu un molusku sīciņi skeleti un aļģu stiebri.

Zinātnieki aprēķinājuši, cik ilgā laikā šiem tikko redza­majiem kaļķakmens graudiņiem vajadzēja kārtu pa kār­tai nogulsnēties, lai izaugtu blīvs krīta slāni ; divsimt

piecdesmit metru biezumā. Lai tas notiktu, vajadzēja paiet ne mazāk par četrdesmit miljoniem gadu.

Krita slāņi vēl ir samērā jauni nogulumi. Zem tiem atrodas daudz senāki Zemes garozas slāņi — māls, smilts, granīts.

Ar dažādām metodēm pētījot minerālus, kas veido Zemes garozu, ģeologi diezgan precīzi aprēķinājuši mūsu planētas īsto vecumu. Zemei ir nevis seši tūkstoši gadu, kā apgalvo bībele, bet gan apmēram pieci miljardi gadu.

Bībeles sarakstītāji, kas teikuši, ka viņu roku vadījis pats dievs, ir kļūdījušies kopā ar savu priekšā teicēju gan­drīz miljonu reižu!

Jāpiebilst, ka viņi nav pamanījuši arī to, ka dievs radī­jis gaismu savā pirmajā darba dienā, bet Sauli, kas dod gaismu, attapies izgatavot tikai ceturtajā dienā.

Stipri kļūdījās bībeles sarakstītāji arī tad, kad visādi cildināja dievu par viņa paveikto pasaules radīšanas darbu.

Ja tiešām mūsu Zemi būtu kādreiz pēc sava plāna radījis kāds dievs, tad sevišķi godāt tādu darbinieku, acīm redzot, nebūtu pamata. Vai nu viņš pārāk steidzies, lai par katru cenu pabeigtu savu darbu nedēļas laikā, vai arī vispār bijis nekur nederīgs celtnieks. Katrā ziņā tagad cilvēkiem jālabo daudz kas tāds, ko viņš steigā izdarījis.

Ņemsim kaut vai mūsu upes.

Daudzām mūsu lielajām upēm nosprausts virziens tik neapdomīgi, ka vienkārši žēl. Tajās ir ļoti daudz laba, dzidra un tīra ūdens, bet tas pazūd bez kāda labuma.

Palūkosimies uz karti — četras piektdaļas visu Padomju Savienības Eiropas daļas upju ieplūdina ūdeni Ziemeļu Ledus okeānā. It kā šajā neizmērojami plašajā okeānā sava paša jūras ūdens būtu par maz!

Turpretim bezgalīgajām auglīgajām zemēm, kas atrodas

uz austrumiem no Volgas, ūdens trūkums ir katastrofāls. Tāpēc tikai vienu divdesmito daļu no šim lieliskajām zemēm izdodas izmantot kviešu sējumiem. Turklāt vēl pēc katriem četriem pieciem gadiem visu iesēto izdedzina sausums. Un nav kur ņemt ūdeni, ar ko padzirdīt kaltē­jošā svelmē saplaisājušos laukos.

Vai, teiksim, cik slikti šis neveiksmīgais un steidzī­gais celtnieks aprēķinājis visu Kaspijas jūru. Iedomājie­ties tikai, cik nesaprātīgi viņš to ierīkojis!

Tā ir noslēgta jūra. Ne ar vienu okeānu tā nav savie­nota un iztiek tikai ar to ūdeni, ko tai atnes Volga, Tereka, Urāla un citas upes.

Saule virs Kaspijas jūras ir karsta, mākoņi pār to savel­kas reti. Rezultātā Kaspijas jūra gadu no gada kļūst sek­lāka un seklāka. Turklāt vēl uz Volgas, Kamas un citām lielām upēm radušās spēcīgas hidroelektrostacijas.

Vecais dievs, redzams, nav bijis sevišķi spēcīgs nākot­nes paredzēšanā. Viņš nebija ņēmis vērā to svarīgo apstākli, ka viņa radītajiem cilvēkiem galu galā apniks dzīvot kaut kā. Viņi nenovēršami sāks meklēt paņēmie­nus, lai iekārtotu savu dzīvi labāk un ērtāk.

Sajā nolūkā cilvēkiem vispirms būs vajadzīgs ļoti daudz brīnišķīgā spēka — elektriskās enerģijas. Lai saņemtu to bagātīgi, uz Volgas un Kamas vajadzēs uzcelt milzīgas hidrostacijas, kas dos elektrisko strāvu.

Hidrostacija var netraucēti darboties tikai tad, ja augš­pus tās aizsprosta ir plaša ūdenskrātuve — mākslīgs ezers vai pat jūra, piemēram, Maskavas vai Kuibiševas jūra.

Upē ūdens tek ātri, turpretim ūdenskrātuvē tas stāv gandrīz nekustīgi. Tātad tas saulē arī izgaro divreiz ātrāk. Pa upi uz jūru tek mazāk ūdens. Visu šo cēloņu rezultātā Kaspijas jūra pēdējos gados sākusi manāmi izžūt. Pēdējos trīsdesmit gados vien tā kļuvusi par diviem metriem seklāka.

Tas vairs nav nekāds joks.

Volgas deltā bija piecsimt atteku, pa kurām varēja braukt uz augšu zvejas kuģi, tagad palikusi tikai viena. Agrāk kuģi ar lomu piebrauca tieši pie zivju rūpnīcu pie­stātnēm, bet tagad no piestātnes līdz ūdenim ir krietns kilometrs. Nelieli sēkji pārvērtušies par salām, līči kļu­vuši par noslēgtiem limāniem vai izžuvuši pavisam.

Citiem vārdiem, itin visur, kur vien paraugies, nav nekādas kārtības un radušies nesaskaitāmi zaudējumi.

Tāds stāvoklis ir ar upēm. Palūkosimies tagad uz saus­zemi — arī tur kļūda pēc kļūdas.

Ņemsim, piemēram, tuksnešus. Sakiet, kam gan vaja­dzīgas šīs milzīgās platības, kur nav dzīvības un kas klā­tas ar sakarsētām, ceļojošām smiltīm!

Kādreiz es ar mašīnu izbraucu cauri Karakuma tuksne­sim Turkmēnijā no vienas malas līdz otrai, no austru­miem uz rietumiem.

Brauc dienu, brauc divas dienas — priekšā tikai kaili smilšu pauguri — barhani. Nekas labs uz tiem neaug, izņemot kaut kādus ērkšķus un sausos saksaula krūmus. Apkārt nevienas dzīvas radības. Tikai lielas ķirzakas šaudās šurpu turpu, no alas parēgojas susliks un pa smil­tīm aizslīd čūska.

Un atkal ir nepatīkama sajūta un rūgtums, kad redzi, cik daudz zemes te pazūd bez kāda labuma. Tikai Turkmēnijā vien trīs ceturtdaļas no tās teritorijas aizņem tuksneši.

Bet augsne te zem smiltīm ir tik laba un saule spīd un silda tik bagātīgi, ka, pievadot ūdeni, šeit būtu nevia tuksnesis, bet gan viens vienīgs ziedošs dārzs. Te nogata­votos visgardākās melones un vissaldākās vīnogas. Par kokvilnu nemaz nav ko runāt. Turkmēņi ar savu kok­vilnu bagātīgi apgādātu visas tekstilfabrikas.

Ne visai saprātīgi dievs iekārtojis arī mūsu ziemeļu novadus.

Reiz man iznāca lidot uz Diksona salu, kas atrodas Karas jūrā, pie Sibīrijas ziemeļu piekrastes.

Sākumā, kad bijām izlidojuši no Maskavas, zem lidma­šīnas spārniem pletās bezgalīgi meži. Pēc tam stiepās ar sūnu klātā tundra. Te vairs nekas neaug, izņemot zemus krūmus. Tomēr no šejienes sūnas — briežu ķērpja var pārtikt briežu bari.

Vēl tālāk uz ziemeļiem viss kļuva balts. Lidojam stundu, lidojam divas stundas, lidojam trīs stundas — zem mums tikai sniegs un ledus. Zemi klāj sniegs, purvus un upes pārklājis ledus. Un tas notiek jūnijā!

Un atkal tā pati nepatika. Cik daudz zemes un ūdens pazūd veltīgi! Sniegs te nokūst tikai uz diviem trim mēnešiem, turklāt ne visur. Nekas prātīgs te nepaspēj ienākties.

Ko gan domājis dievs, kam dos labumu tuksneši un tundras, ko viņš izveidojis pa visu zemi!

Cilvēkam gribot negribot vajag pārveidot pēc sava prāta daudz ko tādu, ko it kā esot radījis dievs, ar savu darbu izlabot «visspēcīgā radītāja» kļūdas un paviršību. Padomju cilvēki kaut ko jau ir paguvuši izdarīt. Sākām mēs ar samērā nelieliem darbiem. Izlauzām gra­nīta klintīs kanālus un savienojām Balto jūru ar Baltijas jūru. Tagad tvaikoņiem nav jābrauc pa tālām jūrām apkārt Skandināvijas pussalai, lai no Ļeņingradas nokļūtu Arhangeļskā.

- Pēc tam izrakām citu kanālu dienvidu stepēs un savie­nojām Volgu ar Donu. Liellaivas sāka vest Doņecas ogles uz Urālu rūpnīcām, bet Kamas koku plosti paši skrēja uz Melno jūru.

Mēs izrakām arī jaunas upes — kanālus. Tie deva ūdeni daudziem sausajiem novadiem. Lielais Turkmēnijas kanāls vien stiepjas gandrīz tūkstoš kilometru pa Kara- kuma tuksnesi. Jau sākuši ziedēt lauki un dārzi gar šās cilvēka radītās plašās un ūdeņiem bagātās upes krastiem.