A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Paļaudamies uz dievbijīgo svētceļnieku lētticību, baz­nīcu priekšnieki ne visai rūpējās par savu relikviju tica­mību. Pirmajos revolūcijas gados Padomju Savienībā pēc iedzīvotāju pieprasījuma tika atvērtas kapenes ar relik­vijām daudzos klosteros un baznīcās. Simtiem cilvēku, kas atvēršanas laikā bija klāt, varēja pārliecināties, cik ne­kaunīgi mācītāji un mūki bija krāpuši dievlūdzējus.

Veselas relikvijas ticīgajiem nekur, protams, nerādīja. Starp brokāta pārsegiem parasti bija redzams tikai kaut kāds brūns, neliels, atklāts gabaliņš, pie kā vajadzēja pieskarties ar lūpām. īstenībā nekādu nesatrūdējušu ķer­meņu šajās greznajās kapenēs nebija.

Verhoturjes svētā Simona kapenēs gulēja tikai daži nodzeltējuši kauli un ar pabirām piepildīts izbāzenis. Tambovas svētā Pitirima kapenēs arī atrada dažus kaulus un māla galvas atveidojumu.

Tā naivos dievlūdzējus krāpa uzņēmīgie mācītāji un mūki. Un ne pareizticīgās baznīcas galva — patriarhs, ne katoļu baznīcas pavēlnieks — pāvests neuzskatīia par vajadzīgu izteikties pret šo krāpšanu un atmaskot blēžus.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz ticīgo krāpšanu dibināta ne tikai relikviju pielūgšana vien. Tāda pati krāpšana ir visi svēto dzīves apraksti, kuru kristīgajā reliģijā ir ne visai maz — apmēram divsimt tūkstošu!

Lielākā daļa šo svēto, par kuru dzīvi sīki izstāstīts reli­ģiskajās grāmatās, īstenībā nemaz nav dzīvojuši. Tos savā laikā izdomājuši kristiānisma dibinātāji.

Mēs jau stāstījām, ka pirms divtūkstoš gadiem, kad kristīgā reliģija vēl tik tikko bija radusies, tās dibinā­tāji negribēja krasi lauzt tautas ierastos ticējumus un pielāgoja jauno reliģiju tām paražām un tai kārtībai, pie kuras cilvēki bija sensenis pieraduši.

Senajās romiešu, grieķu, slāvu, ģermāņu un citu tautu reliģijās vienmēr bija pastāvējis ļoti daudz otrās šķiras dieviņu, kuriem katram bija savi pienākumi.

Daži dieviņi aizsargāja tirgotājus vai maizes cepējus, citi rūpējās par zirgiem vai vīna dārziem. Daži dieviņi varēia izdziedēt kādu noteiktu slimību, citi — izsaukt lietu.

Vienkāršie cilvēki bija pieraduši griezties ar lūgumiem pie saviem dieviņiem un cerēt uz viņu palīdzību.

Kristīgās reliģijas dibinātāji nolēma visus šos dieviņus saglabāt. Viņi tikai mazliet pārveidoja to vārdus vai deva tiem jaunus vārdus, nosauca tos par praviešiem vai svē­tajiem un izdomāja katram interesantu biogrāfiju.

Sevišķi daudz svēto visiem gadījumiem un visām gada dienām dabūja zemnieki.

Tagad veselību zirgam vajadzēia lūgt no svētaiiem — Flora un Laura. Par govīm gādāja svētais Vlasijs, par aitām — Anastasijs, par cūkām — Vasilijs, par vistām — Terentijs, par bitēm — Zosims.

Savi svētie tika izdomāti arī katram dārzenim vai labī­bai. Svētajam Falalejam uzdeva rūpēties par gurķiem, Ņikitam — par rāceņiem, Natālijai — par auzām, Fedos- jai — par griķiem, Teklai — par bietēm, Irīnai — par kāpostu dēstiem.

Mācītāji ne tikai izdomāja dažādus svētos, bieži vien viņi ieskaitīja svētajos ietekmīgas personas, kurām baz­nīca bija pateicību parādā par kaut ko svarīgu. Sajā gadījumā pat acīm redzami mirušā noziegumi neradīja nekādus šķēršjus viņa godāšanai.

Bizantijas ķeizars Konstantīns, piemēram, nogalināja savas māsas vīru, nocirta galvu dēlam, noslīcināja vannā savu sievu, sodīja ar nāvi daudzus nevainīgus cilvēkus un pat testamentā pavēlēja apkaut savus brāļus, nožēlodams, ka, dzīvs būdams, neesot paspējis to izdarīt.

Ja turētos pie tiem Kristus baušļiem, par kuriem stās­tīts evaņģēlijos, tad tādam nezvēram un slepkavam pēc nāves būtu jānokļūst visrūdītāko grēcinieku vidū. Elles mocības viņam bija nodrošinātas.

Tomēr īstenībā iznāca gluži otrādi. Ja jūs tagad ieiesiet kādā lielā katedrālē, tad starp visgodājamāko svēto attē­liem ieraudzīsiet arī šā ķeizara portretu. Pēc nāves viņu baznīca pasludināja par svēto.

Un notika tas tāpēc, ka ķeizars Konstantīns bija viltīgs un tālredzīgs politiķis. Redzēdams, cik plaši viņa īpašu­mos izplatās jaunā reliģija un kādu ietekmi tautā sākuši iemantot tās dibinātāji, Konstantīns noslēdza savienību ar tās vadītājiem un pasludināja kristiānismu par valsts reli­ģiju. Kristīgo mācītāji dabūja daudz privilēģiju un mil­zīgu varu.

Aiz pateicības mācītāji noziedznieku un slepkavu ieskaitīja svētajos. Pie viena par svēto tika pasludināta arī Konstantīna māte Helēna, kas esot uzmeklējusi krustu, pie kura ticis piesists Kristus.

Kopš tā laika pāvesti un patriarhi svēto kārtā ieceļ gandrīz visus ietekmīgus baznīcas darbiniekus, nemaz neuztraukdamies par visādiem tumšiem darbiem, ko tie darījuši, dzīvi būdami.

Nonāca pat tik tālu, ka pagājušā gadsimta sākumā Krievijā Aleksandra I valdīšanas laikā pareizticīgās baz­nīcas svēto kārtā tika iecelta pat pazīstamā bagātniece grāfiene Orlova, kas, dzīva būdama, nebūt nebija izcēlu­sies ar tikumīgu uzvešanos. Par svēto viņa kļuva tikai tāpēc, ka pēc nāves bija novēlējusi septiņsimt tūkstošus rubļu Jura klosterim un divsimt piecdesmit tūkstošus rubļu šā klostera priekšniekam Fotijam, niknam izglītības pretiniekam un dzimtbūšanas aizstāvim. Arī šis tumsonis pēc nāves nokļuva svēto kārtā.

Tā kristīgās baznīcas vadītāji ņirgājās par vienkāršo cilvēku lētticību un ņirgājas arī tagad. Lai kādu baznīcas dzīves pusi aplūkotu, visur sastopam liekulību un krāp­šanu.

Mācītāji apzināti krāpj ticīgos, stāstīdami tiem par Kristus dzīvi un baušļiem, kaut gan ļoti labi zina, ka nekāds Kristus nav eksistējis.

Viņi krāpj ticīgos arī tad, kad cenšas tos pārliecināt, ka vienkārša maizīte un vīns no lūgšanām pārvēršoties par dieva miesu un asinīm.

Mācītāji krāpj tautu, klanoties viņu pašu izdomāto svēto attēlu priekšā.

Krāpj, inscenējot viltus brīnumus un izdziedāšanas.

Krāpj, rādot kā svētumu kartona relikviju lelles vai tukšas kapenes.

Krāpj, stāstot par paradīzi un elli.

To visu mācītāji dara tādēļ, lai samulsinātu un iebie­dētu tumšus cilvēkus, izmantotu viņu lētticību un nostip­rinātu savu varu pār viņiem.

Mācītāji to dara pilnīgi apzināti. To viņiem māca pašu kristīgās baznīcas dibinātāju norādījumi.

Kādā svētā Grigorija Bogoslova vēstījumā lasāms:

«Vajag vairāk pasaciņu, lai atstātu iespaidu uz pūli. Jo mazāk tas saprot, jo vairāk jūsmo.»

Cits ievērojams kristiānisma pirmo gadu darbinieks, bīskaps Sinezijs, rakstīja vēl atklātāk:

«Tauta noteikti prasa, lai to krāptu, citādi ar to nekādi nav iespējams saprasties.»

Ja var ticēt bībelei, ko uzskata par kristīgo galveno svēto grāmatu, kad kungs dievs radījis mūsu Zemi ar visu, kas uz tās pastāv, kā arī visas planētas un zvaig­znes, tikai apmēram pirms septiņarpus tūkstošiem gadu. Radījis no nekā, bez kāda nepieciešamā materiāla.

Šo apbrīnojamo darbu kristīgo dievs paveicis ļoti īsā laikā — tikai sešās dienās.

Tagad par to nevar lasīt bez smaida. Jebkurš pionieris, kas apmeklējis izrakumus vai novadpētniecības muzeju, ar savām paša acīm varējis apskatīt fosilijas, kas nogu­lējušas zemē nevis sešus tūkstošus, bet gan vairākus miljonus gadu.

Par mūsu Zemes īsto vecumu pārliecinoši stāsta ieži, no kuriem sastāv tās ārējais slānis — garoza.