A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Tomēr pēkšņa izveseļošanās īstenībā arī notika. Tādi gadījumi notiek arī mūsu laikā. Tikai dievam nav ar tiem nekāda sakara.

Man pašam reiz gadījās būt par liecinieku šādas acu­mirklīgas izveseļošanās gadījumam. Un ne tikai viena slimnieka, bet uzreiz divdesmit slimnieku izveseļošanās gadījumam.

Tas notika nevis kādas brīnumdarītājas svētbildes priekšā, bet gan lielā skatītāju zālē klubā, vairāku simtu skatītāju acu priekšā.

Tas notika tā.

Uz skatuves, puslokā nostājušies, stāvēja uztraukušies jaunieši un jaunietes. Visi viņi kopš agras bērnības sli­moja ar mokošu kaiti — stostīšanos vissmagākajā formā. Viņi nevarēja izrunāt pat savu vārdu un uzvārdu. Mokoši rīstīdamies, viņi ar milzīgām pūlēm izspieda no rīkles kaut kādas konvulsīvas skaņas.

Gandrīz visi viņi bija kara upuri. Pavisam maziņi viņi bija pārdzīvojuši pēkšņu satricinājumu. Dažus bija izbie­dējuši apdullinoši bumbu sprādzieni piepešas bombardēša­nas brīdī, citus — no apšaudīšanas uzliesmojis ugunsgrēks. Dažiem ienaidnieki viņu acu priekšā bija nogalinājuši tu­viniekus. Kopš tā laika viņi bija sākuši stostīties.

Ar gadiem viņu slimība pastiprinājās. Viņi ļoti kautrējās savas kaites dēļ, uztraucās un samulsa, kad viņiem kaut ko jautāja, un tāpēc sāka stostīties vēl stiprāk. Pamazām viņi zaudēja spēju izrunāt mierīgi kaut vai vienu vārdu.

Ārsts, kas vadīja seansu, apstaigāja uz skatuves rindā nostājušos slimniekus. Visi viņi bija ārkārtīgi uzbudināti. Uz viņiem taču lūkojās simtiem acu. Nupat vēl visi klāt­esošie bija vērojuši viņu nevarīgos mēģinājumus ieru­nāties.

Vai tiešām pēc dažām minūtēm uz visiem laikiem izzu­dīs ciešanas, kas bija aptumšojušas viņu dzīvi, mācības, atpūtu? Vai viņi kļūs tādi paši kā visi cilvēki, kas ar vi­ņiem vienā vecumā? Vai varēs sarunāties ar draugiem, mierīgi atbildēt pasniedzējam, runāt tribīnē?

Viņi zināja, ka pavecais ārsts, kurš stāv viņu priekšā, izdziedējis jau simtiem tādu pašu, kādi ir viņi. No visas sirds viņi tiecās pakļauties tā gribai. Ar drebēšanu un sa­jūsmu viņi gaidīja brīnišķīgo izveseļošanās brīdi, kam stingri ticēja.

Ārsts piegāja pie jaunietes, kura stāvēja pirmā. Viņš izveda to skatuves vidū un noglāstīja tai galvu. Pēc tam viņš uzlika pirkstus uz tās deniņiem. Meitene skatījās uz viņu kā apburta. Viņas skatienā mirdzēja cerība un brī­numa gaidas.

Un tad ārsts, cieši skatīdamies viņai tieši acīs, teica pa­vēlošā tonī:

— Jūs esat pavisam vesela! Jūsu slimība pārgājusi bez pēdām. Atkārtojiet tagad pēc manis: «Jā, es varu runāt tāpat kā visi!»

Un nobālusī jauniete, nenovērsdama no ārsta savus pa­plašinājušos redzokļus, piepeši atkārtoja tīrā un skaidrā balsī:

— Jā, es varu runāt tāpat kā visi!

Tā notika pēkšņas izdziedāšanas «brīnums». Tas notika bez kādas dieva iejaukšanās, simtiem liecinieku acu priekšā. Un izdarīja to nevis svētais brīnumdarītājs, bet gan prasmīgs un pieredzējis ārsts.

Kāpēc tad notika tāda acumirklīga izveseļošanās? Un kādas slimības var tā padoties vienam ārsta pavēlošam vārdam?

Masalas vai skarlatīnu, tuberkulozi vai tīfu ar vārdiem, protams, nevar izdziedēt. Tomēr dažas slimības, kuru cē­lonis ir smadzeņu un nervu sistēmas normālas darbības traucējumi, dažreiz izdziedināmas ar ārsta psihiatra vārdu un ietekmi.

Mēs jau stāstījām, ka visu mūsu organisma dzīvi pārzina smadzenes. Visi cilvēka orgāni un ķermeņa daļas pakļauti pavēlēm, kas skrien uz tiem no smadzenēm pa nervu šķiedriņām.

Nervi un smadzenes ir ļoti jutīgi. Dažreiz pietiek ar pēkšņu, stipru uztraukumu, piepešām bēdām vai izbailēm, lai smadzeņu un nervu saskaņotā darbība tiktu izjaukta. Vai nu smadzenes var zaudēt spēju sūtīt signālus dažiem orgāniem, vai daļa nervu izslēdzas no ķēdes un vairs ne­nosūta smadzeņu signālus vai sāk sūtīt tos nepareizi.

Un tad cilvēku var piemeklēt visādas nepatikšanas. Pie­mēram, viņa kājas var būt pilnīgi veselas, bet viņš zaudē spēju tās kustināt. Cilvēks var zaudēt atminu, redzi, dzirdi vai zaudēt prasmi runāt, kā tas bija noticis ar tiem jaunie­šiem un jaunietēm, kuru izdziedāšanu tiku novērojis.

Bet izdziedināti viņi tika tāpēc, ka viņu nervu sistēma saņēma atkal tikpat stipru satricinājumu. Šis satricinājums atjaunoja to, kas bija uz laiku zaudēts.

Viņi atradās pārpildītas skatītāju zāles uzmanības cen­trā, pārdzīvoja mokošus mēģinājumus izrunāt simtiem cil­vēku acu priekšā kaut vai savu uzvārdu. Un reizē ar to viņi bija ceribu pilni, ka tūlīt — šodien kļūs par veseliem cilvēkiem. Viņi stingri ticēja, ka sirmgalvis, kurš stāv viņu priekšā, var izdarīt tādu brīnumu, un bija tam jau saga­tavoti.

Un, kad ārsts lika viņiem runāt, viņu smadzenes pakļā­vās asajai pavēlei.

Tiesa, ne jau visi tie, kas manu acu priekšā pēkšņi bija sākuši runāt bez stostīšanās, tūliņ uz visiem laikiem atbrī­vojās no savas slimības. Dažiem slimība atjaunojās, un va­jadzēja atkārtot ilgstošu ārstēšanu klīnikā, lai tā izbeigtos galīgi.

Es pastāstīju par gadījumu, ko pats biju redzējis, tikai tāpēc, ka tas bija gluži līdzīgs tiem «brīnumiem», par ku­riem ticīgajiem stāsta mācītāji un mūki.

Medicīnas vēsture zina daudz tādu gadījumu, kad acu­mirklī izdziedētas dažādas nervu slimības.

Cilvēkam negaidītas dēla nāves ziņas ietekmē pēkšņi paralizētas kājas. Vairākus gadus viņš nav varējis piecel­ties no atzveltnes krēsla. Bet pietika ar to, ka slavens ārsts, par kuru viņam daudzreiz bija stāstīts un kura ierašanos viņš nepacietīgi gaidīja, piepeši asi pavēlēja: «Piecel­ties!» — un slimnieks, gluži kā savu kaiti aizmirsis, piecē­lās kājās un sāka staigāt, it kā nekas nebūtu noticis.

Tieši šādu slimnieku pēkšņa izdziedāšana, kad saslim­šanu bija izraisījis nervu darbības traucējums, tad arī radīja brīnumdarītāju slavu visādiem praviešiem un slu­dinātājiem, avotiem un svētbildēm. Mācītāji un mūki sa­meklēja tieši tādus nervu slimniekus un izārstēja tos puļa acu priekšā.

Arī pašlaik vēl šāda izdziedāšana notiek Francijā, Lur- das pilsētiņā, kur, pēc nostāsta, kādā alā četrpadsmit gadu veca meitene sastapusi Kristus māti — dievmāti. Katoļu mūki prasmīgi izveidojuši tur tādus apstākļus, kas sevišķi stipri ietekmē nervu slimniekus.

Lurda atrodas ļoti skaistā, kalnainā apvidū. Te uzceltas vairākas krāšņas marmora baznīcas, kurās nepārtraukti spēlē ērģeles. Katru vakaru visur iedegas ugunis, iet pro­cesijas ar baznīcas karogiem un svecēm, tūkstošiem cil­vēku dzied baznīcas dziesmas. Tas viss māņticīgajos, viegli uzbudināmajos cilvēkos rada neparastu satraukumu.

Svētceļnieki ieiet svētajā alā un pustumsā redz pie sie­nām tūkstošiem kruķu, kurus te esot atstājuši izdziedinā­tie. Tas nekas, ka šos kruķus mūki pasūtījuši vienā un tajā pašā fabrikā un ka tos nekad nav turējuši rokās kli­bie. Pūlis to nezina. Tas redz — cik bieži gan te notiek brīnumi!

Un šajā brīdī tūkstošgalvainā pūļa žēlajā dziedāšanā un mūku saucienos ielaužas kāds neprātīgs, jūsmas pilns kliedziens:

— Esmu izdziedējies! Esmu izdziedējies! Lai slavēta svētā jaunava Marija! Esmu vesels!

Kāds cilvēks aizmet kruķus, uz kuriem viņš bija balstī­jies, un nokrīt ceļos dievmātes statujas priekšā.

Neviens, izņemot, protams, mūkus, nezina, ka šis pirmais izdziedētais lielākoties ir klostera salīgts veikls blēdis. Par nelielu maksu viņš aizsviež kruķus katru nedēļu. Brīnums izskatās tik pārliecinošs, ka arī daži tiešām slimi cilvēki, visas Lurdas situāciias uztraukti un elektrizēti un nupat viņu acu priekšā notikušā brīnuma satricināti, dažreiz tie­šām jūt, ka viņos atgriežas spēki.