A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Kur tad brīnumi pazuduši? Kāpēc par tiem vairs neko nedzird?

Varbūt dievs mūsu dienās kļuvis vārgs un zaudējis kād­reizējās spējas? Nē. Pareizāk sakot, cilvēki vairs nav tik lētticīgi un nav tik viegli piekrāpjami. Turklāt arī paši veiklākie mācītāji nevar dabūt gatavus tādus brīnumus, kādus katru vakaru cirkā rāda iluzionisti. Bet galvenais, īstie brīnumi, kurus mūsu acu priekšā dara zinātne, nav salīdzināmi ar baznīckungu vienkāršajiem brīnumiem.

Jādomā gan, ka tos brīnumus, uz kuriem savos spredi­ķos atsaucas mācītāji, dievs nekad nav darījis. Par tiem lasāms tikai reliģiskajās grāmatās, kā, piemēram, kristīgo bībelē vai musulmaņu korānā. Tos izdomāja paši dieva kalpi.

Viņu sarakstītajās grāmatās stāstīts par tiešām dīvainiem brīnumiem.

Mēs jau minējām, ka musulmaņu teikās aprakstīts, kā Muhameds licis Mēnesim nolaisties no debess un izlīst cauri sava tērpa piedurknēm. Stāstam par tādu neredzētu brīnumu varēja kādreiz ticēt neizglītoti cilvēki, kas uzska­tīja, ka Mēness ir tieši tāda lieluma, kāds tas mums lie­kas, — mazliet lielāks par arbūzu. Bet pēc tam, kad astro­nomi precīzi aprēķinājuši īstos Mēness izmērus un pat skolēni zina, ka tā diametrs ir apmēram trīsarpus tūkstoši kilometru, grūti iedomāties piedurkni, kurā tas varētu ietilpt.

Tomēr mullas joprojām stāsta par šo brīnumu. Vai kāds gan uzdrīkstēsies labot svēto grāmatu!

Arī bībelē iekļuvis daudz tādu nejēdzīgu brīnumu, kurus izdomājuši neizglītotie rabīni un kristīgie evaņģēlisti.

Tur, piemēram, nopietni tiek stāstīts par brīnumu, ko izdarījis kāds ebreju karavadonis — Jozuus. Reiz viņam diena bijusi par īsu, lai pilnīgi iznīcinātu visus viņa sa­kautā pretinieka kareivjus. Tad Jozuus pavēlējis saulei apstāties. Saule esot padevīgi izpildījusi šo pavēli, un asinskārais karavadonis mierīgi varējis apkaut visus ne­laimīgos uzvarētos.

Skaidrs, ka šādu brīnumu varēja izdomāt tikai tāds cil­vēks, kuram nav nekāda priekšstata par visuma uzbūvi un kurš pārliecināts, ka mazā Saule griežas ap lielo Zemi. Bet, tā kā viss notiek gluži otrādi, tad Jozuum, lai pagari­nātu dienu, būtu vajadzējis apturēt nevis Sauli, bet gan Zemi. Un, ja tāds brīnums īstenībā būtu noticis, tad okeāni no pēkšņās apstāšanās būtu pēc inerces uzšļākušies uz sauszemes, bet zemeslode, kas griežas ar milzīgu ātrumu, ļoti ātrās bremzēšanas rezultātā būtu tā sakarsusi, ka viss uz tās būtu sadedzis.

Tomēr arī šis neizglītotā bībeles sarakstītāja izdomājums palicis tajā kā patiess gadījums.

Vēl līdz šai dienai bībelē palicis arī brīnumainais stāsts par svēto Jonasu, kuru esot aprijusi valzivs, noturējusi savā kuņģī trīs dienas un pēc tam izspļāvusi ārā dzīvu un veselu.

Arī šo gadījumu izdomājis cilvēks, kurš nekad nav re­dzējis vali un nepazīst tā organisma uzbūvi. Vaļiem taču mutei priekšā ir biezs raga plāksnīšu tīkls, un tie nevar sagrābt neko lielāku par sīkiem vēzīšiem un mazām zivti­ņām. Arī rīkle viņiem ir pavisam neliela. Tomēr pat tad, ja Jonass tiešām būtu nokļuvis vaļa kuņģī, tad viņš tur būtu sagremots jau divu triju stundu laikā.

Līdz mūsu gadsimta sākumam lielākā daļa vienkāršo cilvēku — zemnieki, kalpi, amatnieki — parasti bija neiz­glītoti un viņiem nebija nekāda priekšstata par to, kādi ir patiesie cēloņi tādām baisām dabas parādībām kā Saules un Mēness aptumsums, komētas parādīšanās, liela meteo­rīta nokrišana.

To prasmīgi izmantoja sludinātāji.

Aptumsuma laikā viņi iegalvoja dievlūdzējiem, ka pats dievs esot uz laiku paslēpis Sauli vai Mēnesi, lai cilvēkiem piedraudētu ar drausmīgām nelaimēm, ja viņi bez ierunām nepakļausies tā pārstāvjiem uz Zemes — dažādiem pries­teriem. Un ticīgie trīcēdami un apjukuši metās uz ceļiem.

Ja pie debess parādījās «astes zvaigzne» — komēta, tad mācītāji stāstīja, ka šāda debesu zīme vēstījot karu, mēri vai citu postu, ko dievs sūtot cilvēkiem par viņu grēkiem pret baznīcu. Bet, tā kā karš tajos laikos uzliesmoja bieži un briesmīgās mēra vai koleras epidēmijas plosījās vēl biežāk, tad tādi pareģojumi lielākoties arī piepildījās un stiprināja ticību bargā dieva varenībai. Ja turpretim pare­ģojums nepiepildījās, mācītājus tas nesamulsināja. Viņi teica, ka ar cītīgām lūgšanām esot izdevies nomierināt sa­dusmoto dievu.

Māņticīgus cilvēkus pārsteidza arī lielu meteorītu kri­šana, kas parasti notika ar pērkonīgiem dārdiem un apžil­binošiem uzliesmojumiem.

1492. gadā tāds meteorīts nokrita vācu pilsētas Enzis- heimas tuvumā. Mācītāji tūdaļ pasludināja, ka šo atmo­sfērā apkusušo akmeni uz Zemi esot nometis pats dievs cilvēkiem par pamācību. Baznīckungu vadībā «svēto ak­meni» ar ķēdēm piekala pie baznīcas sienas, lai tas neaiz­lidotu atpakaļ, un tūkstošiem dievlūdzēju sāka plūst turp, lai pielūgtu dieva dāvanu.

Par tādu pašu «debesu akmeni», ko nosviedis no māko­ņiem pats allahs, musulmaņi uzskata nelielu melnu akmeni,

kas kādreiz atrasts pie Mekas pilsētas Arābijā. Virs šā melnā akmens mullas uzcēluši izrotātu nojumi, bet blakus uzbūvējuši lielu mošeju. Līdz šim laikam tūkstošiem ticīgo musulmaņu ik gadu dodas svētceļojumā uz Meku, lai iz­pelnītos tiesību pēc nāves apmesties paradīzē. Akmens pielūgšana mullām dod milzīgus ienākumus.

Tiesa gan — pēc tam, kad astronomi iemācījušies iepriekš pareģot Saules un Mēness aptumsumus, lielu ko­mētu parādīšanos, meteorītu lietus periodus, cilvēki pret šādiem notikumiem izturas bez sevišķa satraukuma. Vien­tiešu, kas tic mācītāju pasakām, kļūst arvien mazāk. Pat jaunāko klašu skolēni ļoti labi zina, ka nekā neparasta šajās dabas parādībās nav un ka debess ķermeņi pakļaujas tiem pašiem likumiem kā visa mūsu pasaule.

Un tomēr vēl nav izzudušas dievbijīgas vecenītes un māņticīgi cilvēki, kas reizēm arī tagad joprojām bažīgi raugās uz debesīm un meklē mākoņos dieva dusmu vai dieva žēlastības brīnišķīgās zīmes.

Sevišķi stipri lētticīgo dievlūdzēju iztēli vienmēr ietek­mēja slimnieku un kropļu pēkšņa izdziedāšana, kas notika pie brīnumdarītājām svētbildēm un svētajiem avotiem.

Turklāt jāsaka: vai gan var palikt mierīgs, kad tavu acu priekšā aklais pēkšņi sāk redzēt, kurlais — dzirdēt, mē­mais — runāt un nevarīgs kroplis aizsviež kruķus un iet bez citu palīdzības? No visiem iespējamiem brīnumiem šis gan ir visbrīnumainākais.

Pilnīgi dabiski, ka kopš neatminamiem laikiem jau pa­gānu priesteri izmantoja brīnišķīgas atveseļošanās gadīju­mus ziedokļu priekšā. Ar to viņi stiprināja ticību savu dievu varenībai.

Visu reliģiju dibinātāju biogrāfijas ir pilnas ar aprak­stiem par brīnišķīgām izdziedāšanām. Reliģiskajās grā­matās stāstīts, kā Kristus un Buda, Zaratustra un Muha­meds, tikai pieskardamies ar pirkstiem, izdziedējuši no vissmagākajām slimībām un dažreiz pat uzcēluši vairākas dienas kapā nogulējušus mirušos.

— Nu, redziet, — izsaucās sludinātājs, — cik visuvarens un žēlīgs ir mūsu dievs! Tikai viņš, visas pasaules pavēl­nieks, spēj izdarīt tādus brīnumus!

Un nevienam klausītājam neienāca prātā vienkāršā doma: ja dievs tiešām ir tik žēlīgs, tad kāpēc gan viņam vajadzēja laupīt redzi vai dzirdi nevainīgam cilvēkam, kāpēc vajadzēja atņemt valodu vai paralizēt kājas naba­gam, bet pēc tam atkal visu savest kārtībā? Vai tikai tādēļ vien, lai parādītu savu spēku? Vai nebūtu bijis cildenāk vispār neuzlikt cilvēkiem tādus smagus pārbaudījumus? Pēc pašu sludinātāju vārdiem, bez dieva gribas taču nekas nenotiek.