A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

— Lūgtin lūdzamies, notīriet debesis virs aerodroma kaut vai uz stundu!

— Bet vai lidmašīnu mums dosiet?

— Protams, dosim, kaut vai divas.

Zinātnieki pacēlās gaisā un sāka tur kaut ko darīt. Pēkšņi visi ieraudzīja, ka pār zemi savilkušies mākoņi kļūst gaišāki un starp tiem parādās plaisas, kas arvien pa­plašinās. Drīz vien virs aerodroma mirdzēja zila debess.

Tagad zinātniekiem dažreiz izdodas pēc pasūtījuma noorganizēt arī lietu. Mākoni, kas gatavojies aiziet uz citām vietām, viņi var apturēt un likt tam izlīt. Meteoro­logiem tas iznāk daudz veiksmīgāk nekā pravietim Elijam.

Tomēr šādi sīki laika apstākļu labojumi zinātniekus vairs neapmierina. Viņi nolēmuši nopietnāk pievērsties mūsu Dzimtenes klimatam.

Padomju inženieri iecerējuši neparastu pasākumu. Viņi grib izlabot dabu tādējādi, lai dievs, ja viņš eksistētu īstenībā un ja viņam ienāktu prātā no saviem debesu augstumiem palūkoties uz zemi, vairs nepazītu savu darināj umu.

Vispirms nolemts izlabot divas lielas ziemeļu upes — Pečoru un Vičegdu, kuras tagad, nedodamas nekādu labumu, ieplūdina savus ūdeņus Ziemeļu Ledus okeānā.

Šādā nolūkā būs jāuzbūvē šajās upēs tik augsti aiz­sprosti, lai to straume apstātos, un iepriekš jāizrok kanāli, lai upes tecētu nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvi­diem! Nevis uz Ledus okeānu, bet gan uz Kamu, pa to — uz Volgu un tālāk — uz Kaspijas jūru.

Ko mēs ar to panāksim? Ļoti daudz.

Volga sāks ik gadu papildām ieplūdināt Kaspijas jūrā četrdesmit kubikkilometrus ūdens, ko Pečora un Vičegda savāc Urālos.

Saņēmusi tik solīdu papildinājumu, Kaspijas jūra vairs nekļūs seklāka.

Aizvolgas stepēs kanāli padzirdīs ar ūdeni trīs miljo­nus hektāru lauku. Sausums te tiks uzvarēts. Tur, kur vējā šalca kaviļa, riesīs vārpas kvieši un kā zaļš mūris izaugs kukurūza.

Volgas un Kamas hidrostacijas papildus sāks dot daudz vairāk elektriskās enerģijas: tikpat, cik tagad izstrādā pati lielākā Volgas hidrostacija — V. I. Ļeņina HES.

Kama kļūs kuģojama visā tās garumā.

Galvenais, mainīsies klimats milzīgā teritorijā, kas ir tikpat liela, cik vairākas Eiropas valstis kopā. Ziemas te kļūs maigākas, vasarā nolīs vairāk lietus.

Protams, pagriezt divu lielu upju straumi nav joka lieta. Tāds uzdevums mums ir pa spēkam tikai tāpēc, ka mēs neceram uz dieva brīnumiem, bet ar prātu un rokām radām varenus ieročus dabas pārveidošanai.

Padomju rūpnīcas ražo milzīgus zemessūcējus, kas spēj izcelt no upes gultnes un pārvietot uz aizsprostu uzbē­rumiem tūkstošiem kubikmetru smilts. Jaunie skrēperi

var sagrābt savā kausā veselu vagonu zemes uzreiz. Mil­zīgi automobiļi pašizgāzēji uzņem pa četrdesmit piecām tonnām kravas un skrien ar to vieglās mašīnas ātrumā.

Zinātnieki un inženieri jau nodarbojas ar jauniem — vēl drosmīgākiem projektiem. Viņi meklē paņēmienu, kā pagriezt no ziemeļiem uz dienvidiem lielo Sibīrijas upju — Irtišas un Obas straumes. Jāpiespiež šīs varenās upes atdot savus ūdeņus nevis Ledus okeānam, bet gan nest tos uz sausajiem Kazahijas rajoniem. Tad bezgalīgās stepes, kas atrodas Rietumsibīrijas dienvidos, no pustuk- snešiem pārvērtīsies par auglīgiem laukiem.

Tomēr arī ar to vēl nebeidzas mūsu plāni par lielo dabas pārveidošanu. Cilvēka domas lidojumam nav robežu. Drosmīgi sapņotāji jau sēž pie rasējumiem un aprēķiniem un pagaidām ar zīmuli rokā rēķina: ja uzbū­vētu milzīgus aizsprostus un sūkņu stacijas Beringa jūras šaurumā, kas atdala Āziju no Amerikas, pārmai­nītu jūras straumju virzienu un atvērtu siltajam okeāna ūdenim ceļu uz ziemeļiem? Tad sāks kust polāro jūru mūžsenie ledi un visa Sibīrijas ziemeļu daļa atbrīvosies no mūžīgās sniega segas. Mūsu dzimtene kļūs divreiz bagātāka ar zemi lauku un dārzu iekopšanai. Tur, kur tagad atrodas tundra un kur nav dzīvības, radīsies zaļi meži un pletīsies plašas ganības.

_ Nav šaubu, ka to visu mēs kādreiz izdarīsim. Izdarīsim tāpēc, ka ceram nevis uz neeksistējošiem dieviem, bet gan ticam tikai cilvēka domas un darba ģēnijam un varenībai.

Drūmā februāra naktī kādā Romas laukumā ap iepriek- . šējā dienā uzceltu ešafotu bija nostājušies sargi ar āvām un šķēpiem rokās. Dēļu paaugstinājumam līdzās jau bija

no resniem priežu baļķiem salikts milzīgs sārts, bet virs tā pacēlās augsts stabs ar ķēdi, kas bija piekalta pie tā.

Un tad katedrāles durvīs parādījās procesija. Priekšā, dziedādami baznīcas dziesmas, soļoja mūki ar degošām svecēm un baznīcas karogiem. Aiz viņiem nāca cilvēki melnos tērpos ar nolaistām kapucēm, kas apslēpa to sejas. Tie bija slepenie tiesneši — inkvizitori. Un, beidzot, sar­dzes ielenkts, gāja cilvēks, ietērpts baltā paltrakā, ar dzeltenu, augstu cepuri galvā. Pie krūtīm viņam karājās plāksne ar uzrakstu: «Ķeceris».

Notiesātais bija bāls un izvārdzis. Viņš basām kājām lēni gāja pa akmens bruģi. Bija redzams, ka katrs solis viņam padodas ar pūlēm. Līdzās gāja mūks, kas turēja rokās lielu koka krucifiksu.

Šis pratināšanu un spīdzināšanu izmocītais cilvēks bija lielais itāliešu zinātnieks un filozofs Džordāno Bruno.

Džordāno Bruno bija uzdrošinājies nostāties pret mācī­tāju stāstiem par visuma uzbūvi. Bībele apgalvoja, ka dievs papriekš radījis Zemi, bet tikai pēc tam izgatavojis Sauli un Mēnesi un licis tiem griezties ap Zemi un pēc kārtas to apgaismot. Kas attiecas uz zvaigznēm, tad, pēc mācītāju mācības, visas tās esot piestiprinātas pie cietas kristāla debesu velves, kas līdzīgi teltij pārjumta pār Zemi. Ģeniālais poļu astronoms Koperniks pirmais pierā­dīja, ka viss ir gluži otrādi. Nevis Saule kustas ap Zemi, bet gan pati Zeme un citas planētas griežas apkārt Saulei, un tādējādi Zeme nebūt nav universa centrs.

Džordāno Bruno apstiprināja, ka Kopernikam taisnība. Vēl vairāk, viņš rakstīja, ka arī Zeme un Saule ir tikai atsevišķas nelielas visuma daļiņas, bet pats visums bez­galīgs un ietver sevī bezgalīgi daudz citu pasauļu.

Tas nozīmēja, ka mācītāji melo un ka bībele pavisam nepareizi attēlo visuma īsto uzbūvi.

Mūki ieslodzīja filozofu cietumā un nežēlīgi spīdzināja, cenzdamies panākt, lai viņš publiski paziņo, ka Koper- nika mācība ir aplama. Tomēr Džordāno Bruno neatkāpās no tā, ko viņš uzskatīja par patiesām zināšanām. Tad inkvizitori piesprieda viņam briesmīgu nāves sodu — sadedzināt viņu dzīvu uz sārta. Tā gāja bojā viens no vislielākajiem viduslaiku domātājiem.

Džordāno Bruno nebija vienīgais dieva kalpu upuris. Itin visur mācītāji un mūki iznīcināja katru, kas apdrau­dēja viņu varu pār vienkāršajiem cilvēkiem.

Jūdejā rabīni piespieda nomētāt ar akmeņiem tos, kas neatzina viņu noteiktos likumus. Indijā bramini nožņau­dza vai dzīvus apraka zemē cilvēkus, kas nepakļāvās viņu pavēlēm. Arābi iznīcināja veselas tautas, kas nevēlējās pielūgt viņu dievu — visspēcīgo allahu.

Sevišķi nežēlīga bija kristīgā baznīca, kas centās pār­liecināt ticīgos, ka tās dievs esot visžēlsirdīgākais. Ilgus gadsimtus kristīgās baznīcas vadītājiem bija neierobežota vara lielākajā daļā Eiropas valstu. Bieži vien viņiem pakļāvās pat karaļi un ķeizari. Izmantojot savu ietekmi, baznīcas valdnieki bez žēlastības izrēķinājās ar katru, kas šķita viņiem bīstams. Ikvienam, kurš būtu riskējis apšaubīt kaut vienu vārdu reliģiskajās grāmatās vai būtu uzdrošinājies nebūt vienis prātis ar to, ko sludināja mācī­tāji, draudēja nāve. Reizēm mācītāji masveidīgi sodīja ar nāvi pilnīgi nevainīgus cilvēkus tādēļ, lai iebiedētu tautu.