A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Nivhi uzskatīja, ka tādējādi uz viņiem pāriet lāča — «taigas saimnieka» — spēks, drošsirdība un izturība. Tik svinīgi nogalinātā zvēra dvēsele dosies pie galvenā lāču gara un pierunās, lai tas sūta medniekiem vairāk medī­juma.

Cita Sibīrijas mednieku tauta — mansi mēģināja piela­bināt nogalināta lāča garu, novietodami zvēra galvaskausu goda vietā teltī un izrotadami ar papīra lentām un raibām lupatiņām, un lūdza lāča garu piedot viņiem par tā noga­lināšanu un nekaitēt medniekiem.

Trešais paņēmiens, ko lietoja pirmatnējie cilvēki, mēģi­not gūt sekmes medībās vai karā, bija buršana — maģija.

Maģija radusies ļoti senos laikos. Mūsu senči to prakti­zēja jau akmens laikmetā, kad cilvēki vēl nepazina pat dzelzi un iztika ar rīkiem, ko izgatavoja no asi noslīpē­tiem akmeņiem.

1879. gadā kāds spāņu arheologs izdarīja izrakumus Pireneju kalnos, alā, kuru nesen bija nejauši atradis kāds mednieks. Jau pavirša iepazīšanās ar alu parādīja, ka kādreiz te dzīvojuši pirmatnējie cilvēki. Zinātnieks mek­lēja, vai pelnu slānī nav saglabājušies kādi priekšmeti, kas piederējuši senajiem alas iemītniekiem.

Kopā ar arheologu bija viņa mazā meita. Meitenei drīz vien apnika skatīties, kā viņas tēvs rokas pa zemi, uzlasī­dams netīras lauskas un akmentiņus. Viņa sāka skraidīt pa plašo alu, iekļūdama pašos tālākajos kaktos. Pēkšņi viņa uz akmens sienas ieraudzīja lielas izkrāsotas gleznas.

— Ai tēti, skaties, te ir vērši! — meitene iesaucās.

Zinātnieks nelabprāt atstāja savas lauskas un piegāja pie tā alas stūra, kur viņa meita bija kaut ko pamanījusi. Redzētais zinātnieku tik ļoti pārsteidza, ka viņš paņēma lukturi un sāka uzmanīgi aplūkot visas sienas, soli pa solim.

Tiešām — uz akmens sienām bija redzams daudz dažādu dzīvnieku attēlu. Tie, protams, bija nevis vērši, kā likās viņa meitiņai, bet gan lieli sumbri, brieži, savvaļas zirgi, meža cūkas. Nezināmais mākslinieks bija prasmīgi tos uzzīmējis tieši uz klintīm un pat izkrāsojis ar brūnu, sar­kanu, dzeltenu un melnu krāsu.

Arheologa atklātie zīmējumi ieinteresēja arī citus zināt­niekus, kuri izdarīja pirmatnējā cilvēka apmetņu izra­kumus. Viņi sāka uzmanīgāk apskatīt to alu sienas un griestus, kurās strādāja, un drīz vien sāka atrast tādus pašus dzīvnieku attēlus. Daži bija saglabājušies sliktāk, daži labāk, bet visi tie atgādināja pirmoreiz Pirenejos atrastās gleznas.

Sevišķi interesants likās šāds apstāklis.

Parasti tādus zīmējumus atklāja pašos tālākajos alu stūrīšos, kur bija grūti iekļūt. Vēl vairāk, ceļš uz tiem parasti bija tīšām aizsprostots ar lieliem klinšu gabaliem vai gāja pa šaurām pazemes ejām. Šajos tālajos kaktos bija vienmēr tumšs. Tātad zīmēt tur varēja tikai lāpas vai ugunskura gaismā.

Kas tad spieda pirmatnējo mākslinieku nolīst tumsā? Ja viņam būtu iegribējies zīmēt, viņš taču ļoti labi to būtu varējis izdarīt arī dienas gaismā, izvēloties jebkuru pla­kanu klinti.

Bija skaidrs, ka tās nav bijušas nekādas nesaprotamas seno mākslinieku kaprīzes. Nē, šie zīmējumi, acīm redzot, glabāja kādu noslēpumu, kuru nevajadzēja redzēt tiem, kam tas nebija uzticēts.

Nesaprotama šķita arī kāda dīvainība. Visi dzīvnieki bija uzzīmēti ievainoti. Viņu ķermeņos bija redzami ieurbušies šķēpi un bultas, pret galvām triecās rungas.

Zinātnieki ilgi centās uzminēt, kāda jēga slēpjas šajos attēlos, ko radījuši cilvēki, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Kāpēc tādas gleznas vajadzēja slēpt nomaļās vietās?

Kāpēc visi dzīvnieki tajās uzzīmēti ievainoti?

Galu galā atminējums tika atrasts. Uz klintīm uzzīmēto attēlu noslēpumu palīdzēja atklāt etnogrāfi, kas pētīja no medībām dzīvojošo austrāliešu paražas.

Gatavodamies ķenguru medībām, austrālieši zīmē smiltīs lielu šā dzīvnieka attēlu. Pēc tam vīrieši ap zīmējumu dejo mednieku deju un beigās ietriec tajā savus šķēpus.

Austrālieši uzskata, ka, veiksmīgi trāpot uzzīmētajam ķenguram, tikpat sekmīgi trāpīs medībās arī īstajam dzīvniekam.

Tādi mēģinājumi noburt medījumu pastāvēja arī dau­dzās citās mednieku tautās.

Piemēram, Kamčatkas pussalas iedzīvotāji itelmeņi pirms lielām medībām izgatavoja no zāles vilka figūru un piebāza to ar lāča un roņa taukiem. Pēc tam viņi ar sto­piem šāva uz šo figūru, sagrieza to gabalos un apēda. Viņi uzskatīja, ka tas palīdzēs viņiem tāpat nošaut ar bultu un apēst īsto vilku vai lāci.

Tāpat, acīm redzot, domāja arī akmens laikmeta cil­vēki. Viņi ticēja, ka vajag uzzīmēt ar bultu cauršautu briedi vai meža cūku, un tad īstā bulta vieglāk atradīs dzīvo medījumu.

Bet, tā kā tā ir buršana un noslēpums, tad visiem neva­jag redzēt tādas apburtas gleznas. Vēl bīstamāk btis, ja par to uzzinās dzīvnieku dvēseles. Tāpēc tādus zīmējumus labāk paslēpt tumšās alās . . .

Kad pirmatnējie cilvēki pamazām pārgāja no medībām uz zemkopību, arī tad viņi mēģināja ietekmēt dabu ar visādām burvestībām.

Dažādi maģiski riti pastāvēja daudzus tūkstošus gadu un noturējušies gandrīz līdz mūsu laikam.

Kādā Indijas apceļojuma aprakstā, piemēram, pastāstīts, kā sausuma laikā mēģinājis izsaukt lietu vietējais burvis.

Viņš uzrāpies uz būdas jumta un sācis liet no krūzes lejā ūdeni.

— Mākonis ieraudzīs, ka te līst no debesīm ūdens, — viņš teica, — un arī nolīs lejā.

Nomaļās krievu sādžās vēl mūsu gadsimta sākumā pastāvēja daudz paražu, kas bija līdzīgas šādai bur­vestībai.

Dienā, kad vajadzēja sākt sēju, sirmgalvji ar sētuvēm izgāja uz lauka tīrā, nupat izmazgātā veļā. To darīja tādēļ, lai lauks paliktu tikpat tīrs un neaizaugtu ar nezālēm.

Zemnieces ieraka kāpostu dobēs lielus, apaļus akmeņus, cerēdamas, ka no tā viņu kāpostu galvas izaugs tikpat lielas un smagas kā šie akmeņi.

Jaunietes pirms linu sēšanas sapulcējās kopā, atpina vaļā bizes un gari stieptu dziesmu pavadībā visu vakaru sukāja matus ar biezām ķemmēm, lai viņu lini izaugtu ar tikpat garu un mīkstu šķiedru, cik gari un mīksti ir viņu mati.

Visas šīs māņticības paražas varēja, protams, krievu sādžā pastāvēt tikai pirms revolūcijas, kad uz laukiem skolu bija ļoti maz un lielākā daļa zemnieku palika lasīt nepratēji. Cilvēki, kam nav īstu zināšanu, spēj ticēt jeb­kuriem māņiem.

Neprazdami pa īstam ietekmēt dabu, zemnieki tajos lai­kos ievāca no saviem tīrumiem tikai mazliet vairāk par to, ko bija iesējuši. Savas maizes lielākajai daļai no viņiem tikko pietika līdz jaunajai ražai. Kad reizi pa trim četriem gadiem apgabalu piemeklēja neraža, pie maizes jauca klāt pelavas un koku mizas, bet lopiem izbaroja salmus no māju jumtiem. Gadījās ari tādi gadi, kad veselas sādžas izmira no bada, sevišķi bērni un veci cilvēki.

Tagad lasīt un rakstīt nepratēji kolhoznieki nav atro­dami. Zinādami dabas likumus, viņi lūdz nevis žēlastības dāvanas no tās, bet gan paļaujas uz zinātni. Agronoma padomus viņi vērtē augstāk nekā māņus un zīmes.

Nezāles kolhoznieki apkaro nevis ar izmazgātu trakto­rista veļu, bet gan ar to, ka rūpīgāk apstrādā laukus un iztīra sēklu. Dažreiz viņi izsauc lauksaimniecības aviāci­jas lidmašīnu. Lidotājs pārlido zemu pār laukiem un apsmidzina asnus ar īpašām indēm. Visas nezāles iznīkst, bet iesētās graudzāles paliek nebojātas.