A. DOROHOVS: PAR TO, KĀ NAV

Ap kapu sapulcējas mirušā radi un draugi. Viņi dzer līdzi paņemto vīnu, ēd speciālus ēdienus — rīsa putru ar rozīnēm un žāvētu ābolu un bumbieru kompotu. Tiek uzskatīts, ka šos ēdienus sevišķi cienot nelaiķu dvēseles un ka tās neredzami piedaloties dzīrošanā. Daži gādīgi radinieki vēl atstāj uz kapa pāris olu vai tasi ar medu, lai pacienātu dvēseli, kas, iespējams, nakti atlidos šurp.

Cik daudz māņu atdzīvojas, kad cilvēku apglabā!

Piemēram, nelaiķi iznes no mājas katrā ziņā ar kājām pa priekšu. Kāpēc? Uz šo jautājumu gan neviens neatbil­dēs. Varbūt tikai pateiks: «Tā vajag.» Īstenībā mūsu senči tā darīja tāpēc, ka baidījās no nelaika dvēseles. Ja iznesīs viņu ar galvu pa priekšu, tad dvēsele vēlāk atgrie­zīsies un aizraus sev līdz uz viņpasauli kādu no dzīvajos palikušajiem.

Te jāpiebilst, ka arī pats izteiciens «uz viņpasauli» saglabājies līdz mūsu dienam no senlaikiem, kad cilvēki vēl ticēja, ka īstenībā pastāv kaut kāda «viņpasaule». Tā atrodoties otrpus debesīm, ko senie cilvēki uzskatīja par cietu kupolu. Bet tagad cilvēki šo izteicienu atkārto, neiedziļinādamies tā precīzajā saturā.

Starp citu, ne mazumu tādu novecojušu izteicienu lieto arī tu.

Bieži vien tu saki biedram, kas nošķaudījies: «Uz vese­lību!» Bet vai tu zini, no kā cēlies šis paradums?

Uzskatīja, ka cilvēkā paslēpta viņa dvēsele, un nopietni baidījās, ka šķaudot var izšķaudīt dvēseli ārā, — kas zina, vai tā pēc tam atgriezīsies atpakaļ! Tāpēc katram gadījumam šķaudītājam novēlēja «uz veselību!».

Citreiz, stāstīdams par kāda cilvēka bojā eju, tu saki, «viņš izlaida garu», it kā tu tiešām ticētu, ka cilvēkā pa­slēpts kāds gars.

Lietojot visus šos vārdus, tu, protams, neiedziļinies to jēgā, bet atkārto pierastus izteicienus, kas vēl palikuši mūsu valodā. Tieši tā dažreiz cilvēki saka «paldies dievam», «lai dievs nedod», pie tam pavisam nedomādami par kādu eksistējošu dievu.

Cik sīksti vēl turas valodā pašu senāko māņu atbalsis!

Bet kā ir īstenībā? Vai cilvēkam un dzīvniekiem tie­šām ir kāda neredzama dvēsele? Zinātnieki patērēja daudz spēka un laika, iekams viņi spēja pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu. Viņu strīdi — sākumā ar priesteriem un pēc tam ar mācītājiem un mūkiem — ilga vairāk nekā trīs tūkstošus gadu un nav beigušies vēl šodien.

Zinātnieki pierādīja, ka ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem nekādas dvēseles nav. Turpretim mācītājiem ir pilnīgi nepieciešami, lai cilvēki ticētu, ka viņos slēpjas kaut kāda dvēsele, kas pēc nāves pārceļo uz citu pasauli. Citādi kristīgo, musulmaņu, jūdu, budistu un visādu citādu reli­ģiju sludinātājiem nebūs nekā ar ko biedēt savus drau­dzes locekļus. Nebūs neviena, ko sūtīt ne uz elli, ne uz debesīm.

Tomēr arī mācītāji paši strīdējās savā starpā.

Daži no viņiem teica, ka dvēsele esot tikai cilvēkiem, bet dzīvniekiem tās neesot. Citi apgalvoja, ka arī cilvē­kiem dvēsele neesot vienāda. īsta dvēsele varot būt tikai cilvēkos ar baltu ādu. Visiem cilvēkiem ar dzeltenu vai vēl jo vairāk ar melnu ādu esot «otrās šķiras» dvēsele. Trešie uzskatīja, ka dvēsele esot tikai vīriešiem, bet sievietēm tās nemaz neesot.

Kamēr mācītāji strīdējās, daudzi ārsti un biologi nopietni centās dzīvajās būtnēs sameklēt kaut ko tādu, kas atgādinātu dvēseli, atrast tās klātbūtnes pēdas.

Un kas iznāca? Lai cik sarežģītas operācijas veica ķirurgi, lai cik sarežģītus mēģinājumus izdarīja fizio­logi — ne reizi viņi nesadūrās ne ar ko tādu, kas kaut nedaudz atgādinātu dvēseli. Galu galā zinātnieki varēja ar pilnu pārliecību teikt, ka nekādas — ne redzamas, ne neredzamas — dvēseles ne cilvēkam, ne dzīvniekiem nav.

Toties cilvēka organisma un tajā notiekošo procesu dziļas pētīšanas rezultātā zinātniekiem kļuva saprotams, ar ko dzīvie cilvēki atšķiras no mirušajiem un kāpēc viss dzīvais mirst.

Jau apmēram pirms divsimt gadiem zinātnieki atklāja, ka viss mūsu ķermenis — krūtis un mugura, rokas un kājas, ausis un pirksti — mums tikai šķiet viengabalains un blīvs.

Tikko izgudroja mikroskopu un palūkojās tā okulārā, tūlīt kļuva redzams, ka visas mūsu Ķermeņa daļas — āda un muskuļi, kuņģis un plaušas, nervi un smadzenes — sastav no neskaitāmi daudzām, ļoti sīkām daļiņām — šūnām. Pat skeieta cietos kaulus veido daudzi miljardi sīciņu šūnu.

Šīs šūnas ir tik mazas, ka ar neapbruņotu aci nav saska­tāmas, bet katra no tām ir dzīva.

Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr dzīvas ir viņa organisma šūnas. Bet pašas šūnas var palikt dzīvas tikai ar vienu obligātu nosacījumu: tām nepārtraukti jāsaņem skābeklis un barības vielas.

Kas tad visiem mūsu ķermeņa dzīvo šūnu miljardiem piegādā nepieciešamo barību un skābekli?

To dara asinis.

Visam mūsu ķermenim cauri aužas biezs ļoti sīku cauru­līšu — asinsvadu tīkls. Šīs caurulītes atrodas visā orga­nismā, tāpat kā visā mājā, kur tu dzīvo, ierīkotas ūdens­vada caurules. Tikai pa ūdensvada caurulēm uz katru dzīvokli plūst ūdens, bet pa asinsvadiem uz katru šūnu plūst asinis un nes skābekli un barības vielas.

Asinis plūst ātri. Divdesmit deviņās sekundēs tās paspēj apriņķot visu organismu, nokļūt tā vistālākajos stūrīšos un apgādāt ar barību un skābekli katru šūnu.

Kas tad spiež asinis joņot pa asinsvadiem?

To dara mūsu sirds. Dienu un nakti, ne brīdi nerim­dama, sirds-saraujas un izplešas. Strādājot kā spēcīgs sūk­nis, tā iesūknē asinis, kas riņķojušas pa visu ķermeni, un atkal raida tās ceļojumā pa asinsvadiem.

Asinis saņem barības vielas kuņģī un zarnās, kur tiek sagremota cilvēka apēstā barība. Skābekli asinis saņem plaušās. Kad cilvēks elpo, plaušas ievelk svaigu gaisu, kurā ir daudz skābekļa.

Tāpēc cilvēks ir dzīvs tikai tik ilgi, kamēr viņš elpo. Kad plaušas beigušas darboties, šūnas paliek bez skābekļa. Kad iet bojā šūnas, cilvēks nomirst.

Tāda pati ir arī dzīvnieku un putnu uzbūve. Viņu ķer­meņi arī sastāv no šūnām, un viņu dzīvība arī ir atkarīga no to sirds un plaušu darba.

Kas tad komandē visu organisma dzīvi? Kas vada visu tā daļu darbu?

To dara smadzenes. Nekas organismā nenotiek bez to līdzdalības.

Dvēseli neviens nekad nav redzējis, un vajadzēja uz vārda ticēt priesteriem un mācītājiem, ka tieši tā liek kustēties mūsu rokām un kājām, mēlei runāt un ausīm dzirdēt. Turpretim smadzenes var ieraudzīt katrs, un katrs var pārliecināties, kā tās vada visu organismu.

Tāda ir atšķirība starp aklu ticību un precīzām zināša­nām.

Pašas cilvēka smadzenes paslēptas galvaskausā. Tomēr tās visu laiku saņem signālus par to, kas notiek vistālā­kajos mūsu ķermeņa stūrīšos, un nepārtraukti sūta koman­das visiem orgāniem.

Šim nolūkam smadzenēm ir savs telegrāfs. Šis telegrāfs ir nervu sistēma.

Tāpat kā pa visu ķermeni stiepjas asinsvadi, visam ķer­menim cauri aužas ļoti tievi nervu pavedieni. To gali iespiežas ķermeņa vistālākajos stūrīšos.

Pa nerviem kā pa telegrāfa vadiem nepārtraukti joņo signāli uz smadzenēm un no smadzenēm.

Skolēns atgriežas mājās no skolas ļoti izsalcis. Tiklīdz viņš pārkāpj pār slieksni, no virtuves atplūst karsta boršča smarža. Viņš neviļus norij siekalas, kas radušās mutē.