A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Un nākamreiz neveiksmīgais mednieks, ieraudzījis zaķi pārskrienam pār ceļu, pagriežas sānis. Un iegalvo dēlam: «Kad ej medībās, par visu vairāk bīsties no tā, lai ceļā negadītos zaķis. Tad mājās atgriezīsies tukšā!»

Citreiz, dodamies pēc medījuma, mednieks izrotājās ar raibu rubeņa astes spalvu. Un ko teiksi! Viņš izcēla vairā­kus putnu perējumus vienu pēc otra.

Ko tad vēl vairāk pētīt! Skaidrs, ka visam pamatā ir rubeņa spalva. Tā sagādāja veiksmi.

Vai ņemsim citu zīmi, kas arī radusies ļoti senos laikos, bet vēl tagad ir dzīva.

Vajag tik, sēžot pie galda, izbērt sāli, kad vecmāmiņa katrā ziņā pateiks:

—- Ai, nu gan būs ķilda!

Bet kāpēc? Kas kopējs starp sāli un ķildu?

Šai zīmei ir sava precīza vēsture. Tā radusies pirms vai­rākiem gadsimtiem, kad sāls zemnieku saimniecībā bija dārgs aizdars. Ivana Bargā laikā puds sāls maksāja tikpat daudz, cik vesela māja. Tāpēc sāli taupīja un lietoja ar apdomu. Un, protams, ja neveikla sieva izbēra sāli, ķilda ar vīru bija nenovēršama.

Apmēram tajos pašos laikos cēlušās arī divas citas zīmes. Sasists šķīvis nozīmējot, ka gaidāma laime. Ja mājā ieviesušies tarakāni, būšot bagātība.

Te ir sajukuši parādību cēloņi.

Trūcīgā zemnieka mājā šķīvju parasti nebija. Ja viens šķīvis bija uzradies, tad to glabāja viesiem un velti uz galda nelika. Arī tarakānu trūcīgiem cilvēkiem nebija — mājā nevarēja atrast ne garoziņu. Tāpēc trauki plīsa un tarakāni čumēja tikai turīgās mājās.

Tā arī iegājās: kur viegli plīst trauki un skraida tara­kāni, tur ir bagātība un tātad arī laime! Tomēr arī tagad ir vēl cilvēki, kuri priecājas par tarakāniem, kas ieviesu­šies virtuvē, un kāzās dauza šķīvjus un kausus, lai jauna­jam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve.

Tā reizēm no nejaušas sakrišanas izcēlās zīmes, radās

ticība dažādu priekšmetu noslēpumainajam spēkam, amu­letiem, kas nesot laimi. Citiem vārdiem, tas, ko mēs sau­cam par māņticību.

Kāpēc mēs šo grāmatu sākām ar sarunu par māņticību?

Tāpēc, ka, uzmanīgi noskaidrojot, izrādās, ka daudzreiz ticīgu cilvēku rīcība ne ar ko neatšķiras no to māņticīgo cilvēku izturēšanās, kuri tic priekšmetu, skaitļu un rīcības noslēpumainajam spēkam — tādam spēkam, ko ar saprātu nevar izskaidrot.

Katja uzskatīja, ka melnās lentītes nes viņai laimi un pasargā no nepatikšanām.

Ticīgie cilvēki apliek ap kaklu ķēdīti ar sudraba vai alvas krustiņu un ir pārliecināti, ka tas paglābs viņus no posta un slimībām.

Citi ticīgie karina gultas galvgalī nelielus izkrāsotus dieva un viņa palīgu attēlus. Šos attēlus viņi sauc par svētbildēm un domā, ka tieši tās apsargās viņu mieru un veselību.

Bet kā ir ar to meitenīti, par kuru stāstīts sākumā?

Arī viņa bija pārliecināta, ka vajag tikai parastu vaska svecīti aizdegt pie citas sveces, kas deg baznīcā svētbildes priekšā, un šī uguntiņa iemantos sevišķu spēku un atnesīs mājā laimi.

Citās dienās ticīgās vecenītes nes no baznīcas visparas­tāko ūdeni, virs kura padziedājis un pačukstējis garīdz­nieks, un domā, ka šis ūdens spēj izdziedēt no jebkuras slimības labāk par visām zālēm.

Vai ņemsim citu piemēru.

Māņticīgi skolēni, kuri mācās uz trijniekiem, visu stundu tur kreisās rokas pirkstus saspiestus dūrē, lai skolotājs nepieverstu viņiem uzmanību un neizsauktu viņus pie tāfeles.

Ticīgie saliek kopā trīs pirkstus un pieskaras ar tiem vispirms pierei, pēc tam vēderam un pleciem. Viņi uz­skata, ka ar to pasargā sevi no velna, apstiprina savu uzticību dievam un nodrošina svarīgas lietas izdošanos.

Vai tad tas nav viens un tas pats?

Ticīgajiem ir arī laimīgie skaitļi, piemēram, skaitlis «7». Viņi uzskata, ka «7» ir sevišķs skaitlis, tāpēc ka cilvēkam ir septiņi caurumi galvā — divas acis, divas ausis, divas nāsis un viena mute. Ari debesis sastāvot no septiņiem kristāla kupoliem, un gaismeklī vajagot ielikt septiņas sveces, lai iemantotu dieva žēlastību.

Citiem vārdiem, nav iespējams atšķirt, kur beidzas māņ­ticība un sākas «tīrā» ticība. Viss te ir samaisīts.

Otrs cēlonis, kāpēc sākām ar sarunu par māņticību un aplamām zīmēm, ir tas, ka tiklab māņticība, kā arī ticība dieviem radusies jau tad, kad cilvēkiem vēl nebija pareiza priekšstata par apkārtējo pasauli, kad viņi neizprata īstos parādību cēloņus un ļāva vaļu fantāzijai.

Tomēr, iekams stāstām, kā izcēlusies ticība dieviem, pastāstīsim, kā cilvēki noticēja tam, ka līdzās redzamajai pasaulei pastāv otra — neredzama pasaule.

Tieši šajā izdomātajā, neredzamajā pasaulē cilvēki arī novietoja viņu izdomātos dievus.

Reiz pie manis iegriezās draugs ar savu mazo dēlēnu. Miša vēl nebija gadu vecs.

Man uz galda stāvēja diezgan liels spogulis, pie kura es nupat biju skuvies. Miša ievēroja spīdīgo priekšmetu un sniedzās ar rociņām pēc tā. Nosēdinājis Mišu uz galda, es

pagriezu spoguli pret viņu, un Miša pirmoreiz ieraudzīja savu attēlu.

Sākumā Miša mazliet apjuka. Nupat uz galda nekā ne­bija, un piepeši no kaut kurienes tur radusies dzīva būtne. Dažas sekundes Miša neizpratnē to aplūkoja.

Pēc tam viņš izstiepa rociņas, lai pataustītu šo būtni, kas sniedza viņam pretim rokas. Tomēr viņš pieskārās tikai pie gluda, auksta stikla. Atrāvis rociņas, Miša palūkojās manī pilnīgā neizpratnē.

Tomēr viņš jau bija diezgan atjautīgs, ātri aizrāpoja pa galdu pie spoguļa un paskatījās aiz tā no otras puses.

Arī tur neviena nebija!

Un tad Miša bezpalīdzīgi palūkojās apkārt, saviebās un sāka rūgti raudāt. Kāda vilšanās! Nupat te, uz galda, taču sēdēja tik interesanta būtne, un piepeši tā pazuda! Kur gan tā aizbēgusi? …

Tikpat nesaprotami un dīvaini droši vien šķita pirmat­nējiem cilvēkiem viņu attēli, ko tie redzēja dabiskajos spoguļos — strautos, ezeros, upēs. Vajag tikai pieiet pie krasta, un zem ūdens parādās kāds cilvēks. Tu pacel roku, un arī viņš paceļ. Tu notupies, un arī viņš notupjas. Bet, ja ielec pie viņa ūdenī, atspulgs salīgojas un pazūd.

Kurp tad aizbēg šie zemūdens cilvēki? Acīm redzot, uz kādu citu pasauli. Šī pasaule atrodas kaut kur pavisam tuvu, bet parastais cilvēks tur iekļūt nevar.

Kas tad tā ir par pasauli? Vai tikai tā nav tā pasaule, kuru mēs apmeklējam pa naktīm? Tiklīdz cilvēks aizmieg, tūdaļ nokļūst kādā citā zemē. Brīnišķīgā zemē, kur viss ir gluži citādi.

Viņš iet pa mežu ar šķēpu un bultām, bet dzīvnieki no viņa nemaz nebaidās. Cilvēks nogalina briežus un meža cūkas citu pēc citas. Bet, tiklīdz viņš izstiepj roku, lai no medījuma nogrieztu kādu gabalu, tas tūlīt kaut kur pazūd.

Šajā sapņu zemē var staigāt pa ūdens virsu un neslīkt.

Var ņemt rokās degošu pagali un neapdedzināties. Var sa­stapt milzīgu lāci un nožņaugt to kailām rokām.

Bet kaut kas ir pilnīgi nesaprotams. Sajā noslēpumainajā zemē cilvēks ir uzturējies visu nakti, medījis, cīnījies, cē­lies pāri upēm, rāpies pa kalniem. Turpretim sieva apgalvo, ka viņš nekur neesot aizgājis. Pēc sievas vārdiem, viņš visu laiku esot gulējis blakus ar aizvērtām acīm. Arī dē­lēns apgalvo, ka visu laiku esot turējis tēvu pie rokas.

Kā tad tas var būt?

Un tad fantāzija sāk vedināt uz atminējuma pēdām.