A. DOROHOVS - PAR TO, KĀ NAV

Kas tad bija licis izplūst siekalām no vaigos paslēpta­jiem siekalu dziedzeriem?

To bija izdarījušas smadzenes.

Deguna iekšpusē paslēpti nervu gali. Tiklīdz tie sajuta garšīga ēdiena smaržu, pa tiem acumirklī gluži kā elek­triskā strāva uz smadzenēm aizjoņoja signāls: «Tūlīt varēs paēst!»

Sekundes tūkstošdaļā signāls noskrēja līdz tām sma­dzeņu šūnām, kas uztver smaržas. Šīs šūnas tūdaļ tika kairinātas. Saņemtās ziņas tās nodeva tālāk citām šūnām, kas pārzina siekalu dziedzerus. Tūlīt pa citu nervu vadu uz muti aizjoņoja komanda: «Dot siekalas!» — tāpēc ka bez siekalām nav sagremojama pat visgaršīgākā barība.

Visu šo operāciju vadīja smadzenes.

Smadzenes prot atrisināt arī nesalīdzināmi sarežģītākus uzdevumus.

Vēstures stundā skolotājs tev uzdeva jautājumu:

— Kurā gadā nodibināta Maskava?

Pa dzirdes nerviem skolotāja vārdi acumirklī aizskrēja no ausīm līdz smadzenēm. Smadzeņu šūnas uztvēra šīs skaņas, orientējās to jēgā un pārraidīja uzbudinājumu uz to smadzeņu iecirkni, kur viena no neskaitāmajām šūnu grupām glabā atbildi uz šo jautājumu. Tur tūdaļ tika atrasta atbilde un pa kustību nerviem nosūtīta precīza pavēle tavas mēles, lūpu, rīkles, plaušu muskuļiem.

Un tu uzreiz varēji izteikt vajadzīgos vārdus:

— Tūkstoš simt četrdesmit septītajā gadā.

Lūk, cik sarežģītu darbu paveikušas tavas smadzenes nepilnas sekundes laikā!

Smadzenes ir vissvarīgākais cilvēka orgāns. Bez to palīdzības mēs nevarētu elpot, kustēties, sēdēt, dzirdēt, runāt un — pats galvenais —• domāt.

Tās ir smadzenes, nevis kaut kāda neredzama dvēsele, kas cilvēku padara par cilvēku.

Suņiem, zirgiem, kaķiem, bezdelīgām, vārnām — dažā­diem dzīvniekiem un putniem arī ir smadzenes. Tomēr to uzbūve ir neizmērojami vienkāršāka. Tāpēc dzīvnieks nevar risināt tikpat grūtus uzdevumus kā cilvēks.

Tomēr daudzējādā ziņā suņa un sevišķi pērtiķa sma­dzenes ir savā darbībā tik līdzīgas cilvēka smadzenēm, ka ārsti, pētījot šo dzīvnieku izturēšanos, atklāj likumus, pēc kuriem darbojas mūsu smadzenes.

Kā rodas sapņi, kas tā satrauca pirmatnējo cilvēku un uzvedināja viņu uz domām, ka eksistē kaut kāda nere­dzama dvēsele, kura ceļo pa naktīm?

Sapņi arī rodas smadzenēs.

Visu dienu mūsu smadzenes strādā sasprindzināti un nepārtraukti. Arī tām dažas stundas diennaktī jāatpūšas. Tādēļ ir miegs.

Kad cilvēks guļ, lielākā daļa smadzeņu šūnu atpūšas. Lielākā daļa, bet ne visas. Daļa šūnu joprojām vada darbu, ko veic plaušas, kas ieelpo gaisu, kuņģis, kas sagremo barību, sirds, kas dzen asinis pa asinsvadiem. Guļoša cilvēka plaušas, kuņģis un sirds gan strādā tikai ar pusslodzi, sagādājot ievērojami mazāk rūpju smadzeņu un nervu šūnām.

Tās smadzeņu šūnas, kas pārzina redzi, dzirdi, ožu, atmiņu, arī atpūšas naktī. Tomēr arī tās atpūšas ne visas un ne pilnīgi.

Dažiem cilvēkiem šīs šūnas mierīgi snauž un ir gatavas vismazākās trauksmes gadījumā satrūkties un sākt strādāt. Tikko pačukst šī cilvēka vārdu, viņš tūdaļ uzmostas.

Turpretim citiem šūnas, kas pārzina sajūtas, miegā tiek tā izslēgtas, ka var šaut kaut ar lielgabaliem. Kamēr tāds cilvēks nav izgulējies, viņš neatmostas.

Tomēr pat tādiem spēka vīriem daļa smadzeņu šūnu, kas uztver ārējos kairinājumus un pārzina apziņu un atmiņu, strādā arī gulēšanas laikā. Šūnas joprojām atsau­cas uz ārējiem kairinājumiem un nodod tālāk signālus, tikai dara to daudz vājāk un bieži vien nepareizi.

Tieši šīs pa pusei guļošās smadzeņu šūnas tad arī dod mums sapņus.

Sapņus var redzēt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki.

Man ir suns, brīnišķīgs, gudrs un labs erdelterjers. Viņu sauc par Molliju.

Patlaban es sēžu pie rakstāmmašīnas un rakstu šo grā­matu.

Mollija izstiepusies uz grīdas pie manām kājām un guļ dziļā miegā.

Bet paraugieties viņā uzmanīgi! Te viņai mazlietiņ ietrī­cas priekšējās ķepas, te saspringst pakaļējās, te viņa tikko dzirdami iesmilkstas, klusiņām ievaukšķas.

Skaidrs, Mollija redz kādu uztraucošu sapni. Droši vien viņa sapnī redz seno ienaidnieku — mūsu sētas melno runci. Acīm redzot, viņas atmiņas šūnas saglabājušas šā runča tēlu un nupat nodevušas to citām šūnām, kas pār­zina ķepas, rīkli, mēli.

Bet, kamēr Mollija guļ, viņas smadzeņu šūnas strādā ar nepilnu spēku. Tāpēc arī viņa nemetas, skaļi riedama, virsū savam ienaidniekam, bet tik tikko dzirdami iesmilkstas un kustina ķepas, kaut gan viņai pašai liekas, ka viņa vajā runci pa visu sētu.

Tomēr Mollijai neienāks prātā vēlāk pastāstīt draugiem, ka viņa redzējusi pravietisku sapni. Bet nesen pie manis atsteidzās uztraukusies kaimiņiene Anna.

— Jūs esat rakstnieks, — viņa sāka tarkšķēt, — un sakāt, ka ticēt sapņiem esot muļķīgi. Jūs domājat, ka pravietisku sapņu nav? Ka tie visi ir tikai izdomājumi? Bet vai zināt, ko nupat man teica slimnīcā? Ka vīram audzējs kaklā. Tātad ne velti viņš jau kopš pērnā gada visu laiku redz pravietiskus sapņus. Reiz viņš nosapņoja, ka norijis dakšiņu, tad atkal riekstu ar visu čaumalu. Re, kā sapņi visu ir pareģojuši!

Ar pūlēm es ieskaidroju Annai, ka nekā pravietiska viņas vīra sapņos nav.

Guļoša cilvēka smadzenēs nav stingras dienas kār­tības. Dažas šūnu grupas strādā un atsaucas uz signā­liem. Citas atpūšas, un tām ir vienaldzīgs kaimiņu uztraukums. Trešās pa pusei snauž un, asa signāla iztrau­cētas, var pusmiegā visu pasaulē sajaukt.

Gulētāja smadzenes zaudē spēju pareizi uztvert un izskaidrot signālus, kurus viņam sūta maņu orgāni. Nakts klusumā šie signāli snaudošajām smadzeņu šūnām liekas daudz stiprāki, nekā tie ir īstenībā. Atmiņas šūnas arī dod nepareizus priekšstatus.

Gadās, piemēram, ka gulētāja sejai pieskaras muša ar savām stingrajām kājiņām. Bet cilvēks sapņo, ka viņa seju plosa ar nagiem tīģeris. Tātad snaudošās atmiņas šūnas pateikušas pavisam citu cēloni, nekā bijis īstenībā.

Citreiz pie galvgaļa skaļi sācis zvanīt modinātājpulk­stenis, bet cilvēks sapnī redz, ka sācies karš un lidmašīnas jau nomet bumbas. Atkal guļošās smadzenes kļūdījušās skaņas izskaidrojumā.

Tu jau droši vien zini to pats pēc savas pieredzes.

Dažreiz tu sapņo, ka esi izgājis ārā bez krekla un basam kājām. Kad atmosties, ieraugi, ka tikai sega noslī­

dējusi uz grīdas un tu guli kails vai esi atspiedies ar papēžiem pret auksto gultas galu.

Tas pats bija noticis arī ar manas strīda pretinieces Annas vīru.

Kad bija sākusies viņa slimība, viņam sapņos rādījās, ka viņš rij dažādus skrāpējošus priekšmetus. Viņa guļo­šās smadzenes tā izskaidroja sāpes kaklā. Īstenībā šīs sāpes bija izraisījis pavisam cits cēlonis — audzējs, kas attīstījās. Sāpes bija pavisam vājas, tomēr guļošās sma­dzenes pieņēma, ka tās ir stipras, un izskaidroja pēc sava ieskata.

Kāds ārsts, kas pētīja sapņu dabu, izdarīja vienkāršu, bet interesantu eksperimentu. Dziļi aizmigušam cilvēkam, kas gulēja uz muguras, viņš iepilināja atvērtajā mutē dažas lāses ūdens.

Cilvēks tūlīt apgriezās uz vēdera un sāka plātīt rokas, it kā viņš peldētu br isā.

Viņu pamodināja un jautāja, ko viņš redzējis sapnī. Izrādījās, ka viņš sapņojis, it kā būtu iekritis ūdenī, aiz­rijies un sācis peldēt uz krastu.