Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

Iesim abas mēs, māsiņas, Liepienā šūpoties: Kam aizlūza liepas zars, Tai atraitis arājiņš.

LD 9588

Šī bija visai izplatīta daina un tai ir daudzi varianti. Lielākā daļa no tiem sākas citādi:

Bērziņš auga jūrmalā Deviņām galotnēm… (v.l)

Kā zināms, bērzi jūrmalā neaug. Tātad patiesībā runa ir par svētvietu, un lūšana nav fiziska rakstura notikums. Bet arī šinī ga­dījumā nav domātas parastās šūpoles, bet gan nākotnes izzināšana.

Atzīmēsim, ka senatnē šūpoles nebūt nebija izprieca, bet gan veids nākotnes izzināšanai. Dainas stāsta, ka tās "kāra" brāļi, šūpojās māsas — zintnieces, jo sievietēm ir lielākas spējas gaišredzībā. Arī pati šūpoļu kāršana ir simbols. Pieejiet pie enerģētiski spēcīga koka, uzmanīgi ieklausieties lapu šalkās! Tā arī ir tā šūpošanās, kas apgaro cilvēku.

Vēl tikai pirms gadu simteņa vārdu "draudzība" attiecināja tikai uz cilvēkiem. 20. gs. laikā sāka atzīt cilvēku un zvēru, kā arī cil­vēku un putnu draudzību. Tomēr bez tam vēl esam uzkrājuši pie­tiekami daudz faktu, lai runātu par vēl vienu draudzības veidu — starp cilvēkiem un kokiem.

Tikai jāatgādina — draudzība sākas no tā, ka viena no pusēm kādā veidā parāda savas draudzīgās jūtas. Koki to darījuši jau gadu miljoniem, kopš pastāv cilvēce, un turpina darīt vēl šodien. Zināmi neskaitāmi gadījumi, kad koki vai augi cenšas mūs iepriecināt, jūt līdzi bēdās, brīdina par briesmām un citādi cenšas palīdzēt savu iespēju robežās. Dažkārt koki tik ļoti saista savu dzīvi ar mīļotā cilvēka likteni, ka, ejot bojā viņu tuvajiem cil­vēkiem, koki nolūst vai nokalst. Mēs varam runāt par pietiekami lielu novērojumu skaitu, kas apliecina augu spēju just, priecāties, skumt vai kā citādi materializētā veidā izrādīt savu līdzjūtību. Diemžēl šīs izpausmes ievēro tikai retais, kas liek domāt, ka šādu gadījumu skaits patiesībā ir daudz lielāks.

Latvju garamantas daudzkārt stāsta par cilvēka un koku sav­starpēju draudzību. Tas liek domāt, ka senatnē šī draudzība tiešām bija savstarpēja. Šobrīd gan biežāk jāsaka, ka cilvēks to nav pelnījis.

Paredzu iebildumus, ka ziņas par koku draudzību un ar to saistītiem gadījumiem nav zinātniski pierādītas. Vispirms atbil­dēsim, ka arī cilvēku draudzība nav zinātniski pierādāma, bet to var vērtēt ar faktiem, kas draudzību apliecina.

Otrkārt, arī pati zinātne un tajā lietotās metodes vēl nav spējīgas nopietni vērtēt ziņas par koku garīgo dzīvi. Kopumā cil­vēku attieksme pret kokiem, pat maigi izsakoties, ir visai tālu no draudzības.

Pašreizējās, tā saucamās zinātniskās, metodes reģistrē tikai bioķīmiskās izmaiņas vai elektriskus impulsus, kas nevar sniegt pietiekošu informāciju šai jomā. Tas būtu apmēram tāpat, kā cilvē­ka kvēlu mīlestību izteikt tikai ar adrenalīna daudzumu asinīs. Ar šādu pieeju nevar pētīt ne jūtas, ne draudzību. Patlaban tā sau­camā zinātniskā pieeja koku smalko īpašību izpētē jāvērtē ne tikai kā neefektīva, bet arī kā nekorekta.

Saderība. Mežs nav tikai koku kopa. Drīzāk to var salīdzināt ar lielu ģimeni vai pat cilti. Katrs koks ne tikai jūt un sadarbojas ar citiem kokiem, bet, kā nupat apskatījām, arī ar citiem meža augiem, sēnēm un pat baktērijām. Koki sadarbojas arī ar zvēriem un putniem, senatnē arī ar cilvēkiem. Cilvēki raduši domāt tikai par to, kā izmantot jebkuru citu dzīvu radību tikai sava labuma gūšanai arī tad, ja šī radība tiek nogalināta. Tā iznīcina mūsu skaistos mežus. Šobrīd tikai daži cilvēki apzinās, cik bezjēdzīga ir eglīšu audzēšana dažu dienu priekam Ziemassvētkos vai meiju ciršana Vasarsvētkos un citās reizēs.

Uztverot mežu kā dzīvu radību un izturoties pret to ar cieņu, cilvēks var dzīvot laimīgāk nekā postot.

Koki un putni. Daži koki var izplatīties tikai sadarbībā ar put­niem. Tā, piemēram, ozola zīles iznēsā sīlis. Putni iznēsā arī ogu kauliņus. Patlaban uzskata, ka koki ir desmitiem miljonu gadu ve­cāki par putniem. Ja tā, tad kā gan varēja izplatīties ozoli, īves, mūsu augļkoku — plūmju, ķiršu — priekšteči?

Likteņa līdzgaitnieki. Gan latvju garamantas, gan arī pēdējā gadsimta novērojumi liek saistīt cilvēku un koku likteņus. Daudz kas zudis no šim zināšanām, bet, vērīgi lūkojoties dabā, šīs zinā­šanas var atjaunot. Kad pagājušajā gadsimtā Latvijas pārvaldītāji lika izcirst mūsu senču svētās birzis, vectēvu vectēvi pie mājām sāka iekārtot citādus stādījumus, kas enerģētiski pildīja iznīcināto svētvietu lomu.

Pievedceļi ārēji dažkārt it kā nedaudz kopēja muižu alejas. Pie mājas stādīja ābeles un košumkrūmus; ap mājām — ošus, kļavas, gobas. Netālu no ēkām auga pīlādzis — sargātājs no ļaunuma. Pagalmā, takas malā, kur ikdienas solī daudzkārt garām tecēja sievietes, bija vieta viņu kokam — liepai. Vītoli, Māras koki, auga pie ganu ceļa; tos saistīja ar svētību kustoņiem. Gatves galā, jau pie lielceļa bija ozolu vieta (ozoli pie mājām nebija vēlami, jo tajos dažkārt spēra pērkons; ozolos tas sper ne tikai Latvijā: uz to norāda arī līdzība latīņu valodā starp vārdiem "ozols" un "pērkons" — Quercus un percus, tie skan gandrīz vienādi).

Nepavisam neieteica pie mājas stādīt priedes vai egles: "Ja pie mājām aug egles vai priedes, tad cilvēkiem un lopiem slimības." "Pie kurām mājām egles aug, tais mājās naids mājo."

Ari "ievas nestāda mājas tuvumā, lai pērkons neiesper un ābelēm ziedus nenoņem". Vēl saka, ka "ievu nevajag pie mājas stādīt, tad tārpi pāriet uz mājām un tās ilgi nestāv". Šos kokus stādīja ūdens tuvumā, pa ceļam uz avotu, upi, strautu.

Koki liecina par cilvēku dzīvību. Latvju dainas stāsta par kādu ļoti senu veidu, kā izzināja tālumā esoša cilvēka likteni. Ja kādam cilvēkam nācās doties tālā un parasti arī bīstamā ceļā, tad pirms aiziešanas viņš stādīja kādu koku. Pēc tā augšanas vai nīkšanas vai pat nokalšanas sprieda par tālā ceļinieka likteni.

Es, karā aiziedams, Dēstu zaļu ozoliņu. Lai tas auga, lai lapoja, Kamēr nācu sētiņā.

Ne tas auga, ne lapoja, Ne es nācu sētiņā.

LD 31980,1

Pasaku varoņi iesprauž kokā nazi. Ja tas nesarūs, tad ceļinieks ir sveiks un vesels, bet, ja ar viņu kas atgadījies, tad nazis asiņo. Teika par Ontu priedi vēsta par tās saistību ar veselas ģimenes lik­teni. Šīs ziņas liecina par gadu tūkstošiem krātiem novērojumiem un mūsdienās nebūt nav novecojušas.

Es, karā aiziedams, Krustu cirtu ozolā, Lai neraud tēvs, māmiņa, Lai raud krusta ozoliņš.

LD 31985

Tomēr šīs dainas nedrīkst saprast tā, ka dzīvā kokā jācērt rēta. Šo krustu cērt ar enerģētisku darbību.

Krusta zīme ir sevis norobežošana. Vēl 20. gs. beigās Igaunijā, netālu no Lielā Munameģa kalna aug Mustahambas ozols, kur iespieda krustus pēc aizgājēju apglabāšanas. Latvijā dažās vietās ap Klēts kalnu, tostarp Lielezerē, kā arī Galgauskā bija t. s. Krusta priedes. Te noteikti jāpiebilst, ka pēdējo gadsimtu paražas jau lieci­na par to, ka patiesās zināšanas jau bija aizmirstas, un cilvēki fizis­ki centās darīt to, ko bija jāveic enerģētiski. Līdz ar to šai darbībai pēc būtības nebija nekādas jēgas.

Pieminot svētās bērzu birzis, jau stāstījām par bērziem kā sim­bolu pārejai uz viņsauli. Šo domu atrodam arī dainās. Ta, pavadot karavīru, māte un līgava stāv aiz bērziņa (LD 31978, 4).