Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

• Ja augstu kokos paliek lapas, nākamgad būs maz ābolu.

• Ja kokiem lapas nobirst ātri, būs īsa ziema. Ja kokiem lapas neno­birst, būs plika un auksta ziema.

• Ja kokiem lapas birst ātri un visiem reizē, tad ziema būs agra un dziļa. Ja kokiem lapas birst vēlu, būs dziļa ziema.

• Ja Eiropas lapeglei skujas nodzeltējušas, gaidāms sals.

• Ja bērziem lapas stipri robotas — ziemā būs lielas kupenas.

Ar zemi — īpaši ar zemkopību — saistītam cilvēkam nepie­ciešamas ziņas par ilgāku laika periodu: nākamo sezonu, pusgadu, gadu. Tas var iegūt, vērojot kokus — kā tie salapo, sulo, kāda ir zīļu raža, kā met lapas utt. Jājautā atkal, kas tad ir gudrāks — cilvēks vai koks?

Zīlēšana. Šai būtiski svarīgai rīcībai — nākotnes izzināšanai — cilvēks izmanto to, ka koka iespējas pieslēgties bioenerģētiskā lauka viļņu informācijai ir lielākas nekā cilvēkam pašam.

Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir ieklausīšanās kokos. Senajā Eiropā par sevišķi labu zīlēšanas vietu uzskatīja ozo­lus. Seno grieķu rakstos saglabājušās ziņas par milzīgo Dodonas ozolu, pie kura atbildi guva, klausoties ozola lapu čabēšanā. Lai uzzinātu nākotni, uzklausīja ne tikai to priesteru teikto, bet vēroja arī viņu kustības un putnu lidojumus ap šo ozolu. Vairākkārt rak­stīts par Dodonas koka trim baložiem. Analizējot teikas, Dž. Frē- zers raksta, ka patiesībā runa ir par trim priesteriem, kuru kustības vēroja zīmju tulks.

Par prūšiem vācu hronists Grūnavs raksta, ka, dievībai Patol- lam atnākot, ozolā lapas čabējušas. Minētais žemaitis stāstījis arī, ka tad, kad Veidullis atradis sev piemērotu vietu vai koku, viņam vajadzēja trīs dienas un naktis gavēt un savu dievu piesaukt, lai tas kokā nāk un to pagodina, un ap to sanākušiem ļaudīm palīdz. Pēc gavēšanas un lūgšanas dievība nāk lejā, un, proti, ar stipru čabēšanu un daudzkārt briesmīgu troksni zaros. Ja tas līdz trešajai dienai nav noskārsts, viņš ir spiests iet prom, pēc kāda laika atgriezties un atkal divas dienas gavēt. Ja arī tad dievība nenāk lejā, tad viņam krūtis līdz asinīm jāsaplosa, ja arī tas nelīdz, tad sava bērna asinis jāatnes un koks ar tām jāieziež, lai tas dievībai par mājokli būtu. Tad, pēc viņa domām, dievība katrā ziņā nāks kokā, pēc kam notikusi ziedošana vai ari, kā stāstītājs izteicās, svētki.

Jāpiebilst gan, ka dažas vietas pierakstītajā ir ļoti apšaubāmas, piemēram, bērna asinis, kas neatbilst baltu tikumiem un ieražām. Ziņas par cilvēku upurēšanu gan sastopamas sen — jau Torā.

Tikai simboliski varam pieņemt izteikumu — dievība nāk lejā. Svarīga būtu pati būtība — spēja ieklausīties kokā.

Rakstu krājumā "Inland" 1678. gadā kāds J. Strauss rakstījis: "Citādi latvieši ir pagāni, kas piekopj savu māņticību apakš kokiem, kuriem viņi nocērt galotnes. Viņi aptin šos kokus ar bantēm un diezin kādām lupatām. Tad viņi danco un ložņā, tiem nezin kādus vārdus pļāpādami."

Vecajā Derībā ar zintniecību un maģiju nodarbojās Mozus brālis Arons, bet tautai tas bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu.

Rietumeiropā senās zināšanas un arī zīlēšanas māku iznīci­nāja Kārlis Lielais (742-814). Ilgstošās cīņās viņš pakļāva sakšus, iznīcinot viņu senās svētvietas. 13. gs. tieši sakši savukārt iznī­cināja mūsu senču svētvietas. Despotiskie valdnieki radīja seno zināšanu zudumu. Paši sev viņi turēja galma astrologus, bet tau­tai tas bija aizliegts. Vieglāk taču pārvaldīt nezinošus, nekā zino­šus cilvēkus. Tomēr daļa seno koku un iekopto svētvietu sag­labājās.

Pats vārds zīlēšana nācis no svētā koka ozola sēklām — zīlēm. Mēs jau atzīmējām, ka koki zina ne tikai par to, kāds būs laiks, bet arī citus nākotnes notikumus. Tātad viņi labāk jūt nākotni nekā cil­vēks. Bet vēl jo vairāk viņi var palīdzēt noteikt arī cilvēka, ģime­nes, dzimtas, zemes nākotni. Mūsu viedie vecajie zināja, kā ir jājautā, lai gūtu precīzas atbildes.

Mūsu zemē zīlēšana zem kokiem vēl vairākkārt pieminēta 17. gs. dokumentos, bet ziņas, kā tas darīts, līdz mūsdienām nav saglabājušās. Salīdzinot ar citām zīlēšanas ieražām, varam mēģināt radīt priekšstatu, kā vērtēja zīļu uzlējumu, nejauši paņemtu zīļu izskatu vai arī atsevišķas zīles īpatnības. Līdz mūsdienām saglabāti tikai 19. gs. pierakstītie novērojumi, piemēram, tautas ticējumos teikts (22/20-130), ka laba zīļu raža norāda uz dziļu ziemu ar lieliem sniegiem. Tādējādi ozols rūpējas par tām radībām, kas pārtiek no zīlēm.

Laimēšana. Seno grieķu un romiešu rakstos atrodamas daudzas norādes par mūsu senču zintnieku augsto gudrību.

Šo māku atjaunošana iespējama, bet mūsdienās, kad ari talantīgus cilvēkus pārņem peļņas kāre, nav ne tik ātra, ne vien­kārša. Šajā nodaļā apskatīsim vienkāršākos no tiem zintniecības paņēmieniem, kas saistāmi ar kokiem un laimēšanu. Rakstos tas pieminēts Indriķa hronikā.

Laimēšana ir izlemšana, vai izvēle ar lozes vai cita priekšmeta jeb objekta palīdzību tajos gadījumos, kad jāizvēlas viens no diviem, trim gandrīz līdzīgiem variantiem. Bieži vien šaubīšanās, pa kuru ceļu iet, nodara vairāk ļaunuma nekā iešana pa nedaudz sliktāku ceļu. Protams, vēlreiz jāatkārto, ka vispirms rūpīgi jāizlemj un izvēle jāveic tikai tad, ja abi ceļi šķiet vairāk vai mazāk līdzīgi.

Citreiz nav runa tikai par diviem labākiem ceļiem, bet gan par to, kuru no diviem ļaunumiem pieņemt, ja nav citu iespēju. Ta, piemēram, 13. gs. Gaujas un Daugavas lībiešiem, kā arī Imeras lat­viešiem vajadzēja izvēlēties starp austrumu agresoru kā pazīs­tamāku no vienas puses un rietumu agresoru, t. i., krustnešiem, no otras puses. Bija jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem un to izdarīja, laimējot par labu rietumu agresoram. Ta nu mūsu zemei un tautai bija septiņi grūti gadu simti, bet tauta, valoda un daļa garamantu tika saglabāta. Pretējā gadījumā nekas no tā nebūtu palicis, mūs samaltu tāpat kā lielo kaimiņu tautu — ingrus.

Par laimēšanu un kokiem liecina mūsu kaimiņu lietuviešu dzīves attēlojums: Ir tādi, ko sauc par burtniekiem; tiem ir trīs kociņi, no dievkociņa izgriezti, apm. viena pirksta locekļa resnumā, tos viņi sviež no saujas; kad tie krīt ar pareizo vai nepareizo pusi uz augšu, no tiem viņi dod atbildi, vai tas, kas kam nozagts, tiks atpakaļ dabūts, vai lops sprāgs … (Pretorijs, Der Litthauer Arth, Natur und Leben, 1724. g.). Protams, jāņem vērā, ka pašam rakstītājam nav bijusi īsta saprašana par veiktajiem pasākumiem, un pieraksts var būt ļoti aptuvens. Par latviešu zīlniekiem teikts, ka viņi zīlējuši ar baltiem un melniem kociņiem. Atskatoties pagātnē 18. gs., tagad grūti pateikt, vai tad vēl bija saglabājies kaut kas no senajām zināšanām, vai tos jau aizvietojuši māņi. Katrā ziņā daudz izsmeļošāks ziņu avots ir mūsu dainas, pasakas un teikas, kur runa ir par dzīviem kokiem.

. Vēl citas garamantas vēsta par kādu mūs­dienās sen aizmirstu nākotnes izzināšanas veidu — šūpošanos kokā.

Dainas stāsta par svēto koku, kas aug enerģētiski ļoti spēcīgā vietā, kur pienāk deviņas enerģijas plūsmas (āderes). Bez tam tādā nelielā kociņā kā, piemēram, purva bērziņā nekādi nav iespējams šūpoties. Tātad runa ir pavisam par ko citu. To paskaidros jaunākās izcelsmes, t. i., kropļota daina, kas stāsta: